Pembertonam aiz muguras nočirkstēja kaut kas ciets un metālisks, atsitoties pret akmeni. Viņš panika apsviedas apkart - un novēloti atcerējās vīrus ieleja. Vai tie viņu redzējuši? Ne. Izpletņlēcēji bija nozuduši dienvidu sienas ena un pagaidam nebija redzami. Pembertons pameta skatienu atpakaļ, šoreiz rīkodamies piesardzigak. kielaja pagalma, kur senie ļaudis reiz bija dejojuši veršiem uz muguras, tagad ka asins traips gulēja milzīgs, sarkans izpletnis. Audums raustījās un viļņoja vējā, bet aiz ta melnu virvju mudžeklis stiepās līdz tērauda tvertnei, kas izmēra ziņa līdzinājās zarkam. Pembertons redzēja trieciena radīto plaisu ģipša plāksnes un juta sevi iedegamies dusmas par šo neverīgo vandālismu.
Pirmais no vācu kareivjiem, virs ar seržanta pakapi, pārmetās pari sienai un skriešus šķērsoja pagalmu līdz konteineram. Pārējie viņam sekoja un apstaja seržantu, kamēr viņš nometās ceļos un pacēla vaku. Daži kapa lauka no vaļīgā kombinezona, kura bija ieterpušies lekšanas bridi, atklajot skatienam pelēko kaujas tērpu un patronsomu, bet citi paņēma ieročus, ko seržants viņiem izsniedza.
Tomēr aiz kareivjiem kaut kas kustējās. Pembertons ar acs kaktiņu pamanīja kadu stāvu, kas žagas par svētnīcas jumtu nedaudz pa kreisi no viņa. Cilvēkam mugura bija baltas dranas un ap galvu apsieta melna šalle - tradicionalais Krētas zemnieka ieterps. Rokā viņš uzmanīgi turēja šauteni, neļaudams lai saskarties ar akmens virsmu. Ierocis izskatijas pat vecāks par pašu zemnieku, tas diezin vai bija lietots pēdējo piecdesmit gadu laika, kopš no salas bija padzīti turki, - bet nebija nekādu šaubu par vira nodomiem.
Pembertons piesardzīgi pameta savu slēptuvi aiz kolonnas un pavicinaja roku, cenzdamies piesaistīt grieķa uzmanību, nerādoties acis vāciešiem. Tie šķietami nemanīja briesmas; trīs viri bija iedeguši cigaretes un smēķēja, bet pārējie krava aprīkojumu mugursomas. Viens izmeta kadu joku, un pagalmu paršalca nervozi smiekli.
- Pst! - Pembertons sakostiem zobiem šņaca, mezdams piesardzību pie malas savā izmisigaja mēģinājumā apturēt grieķi. Kas gan šim vīram padoma? Vācieši gandrīz jau bija izkravajuši konteineru un gatavojās doties prom. Vēl pec dažam sekundem viņi aizies - un Pembertons bus drošība.
Grieķis acīmredzot bija sadzirdējis Pembertona balsi. Viņš asi pagriežas un nomērķēja, bet jau nakamaja mirkli plati pasmaidīja, pazinis angli arheologu, tik bieži redzētu šaja ielejā, Brunaja, grumbām izvagotaja seja atmirdzēja ļoti balti, nelīdzeni zobi. Viņš pacēla šauteni pie pleca, piemiedza aci, lūkodamies tas sarusēju- šaja tēmēkli, un izšāva.
No vācu seržanta rīkles izsprāga asinis, un šāviena skaņa atbalsojas pagalma. Uz svētnīcas jumta gulošais grieķis izmisīgi meģinaja pārlādēt ieroci, raustīdams tā smago aizslegu. Bet vācieši viņu pamanīja. No automātisko pistoļu stobriem uzplaiksnīja robots zibens, un grieķi saplosīja lodes. Trieciena spēks lika viņam aizvelties atmuguriski, atstajot uz plakana jumta lipīgu asiņu sliedi.
Ieroču skaņas apklusa. Pembertons tālumā dzirdēja Herakli- jas kaujas trokšņus, bet tie šķita nekaitīgi un remdeni pec Schmeis- ser mežonīga rejiena. Viens no kareivjiem metas skriet augša pa lēzenajām kapnem, kas veda uz svētnīcas jumtu un līdz grieķa nekustīgajam augumam. Viņš iespera līķim un iešava vienu bezjēdzīgu lodi tam galva. Pembertons nodrebeja un ierāvās dziļāk kolonnas davataja aizsega. F.vansa atjaunotas istabas bija tikai dekorācijās, tikpat dziļas ka Mežonīgo Rietumu fasades kada I lo- livudas studija. Tagad, kad gan pagalma, gan kreisajā puse bija ienaidnieka karavīri, Pembertonam bija ļoti maz iespeju paslēpties. Viņš piespieda muguru pie pilara, neuzdrošinādamies pakustēties.
Pretēja puse pie talakas sienas durvis paradijas ena. Pembertons sastinga un tikai pēc brīža uzdrīkstējās ievilkt elpu. Caur durvīm bija ienācis pavisam sīks kaķēns, kurš tagad staveja saules gaisma, plati ieplestam acīm u/lūkodams arheologu.
- Ej prom, - Pembertons bez skaņas tam pavēlēja un pastiepa kaklu, gribēdams pārliecināties, ka vācietis uz jumta nav viņu pamanījis. Ja nu kaķa kustības piesaistīs kareivja skatienu?
Kaķēns attupas uz pakaļkajam, pacēla ķepu un saka aplaizīt kažoku.
- Prom! - Palūkojies apkart, Pembertons redzēja, ka vācietis vēl joprojām stāv uz jumta viņam pretī un ar skatienu mekle citus partizānus. Kareivis kuru katru mirkli varēja pamanīt Pembertonu.
Viri pagalma kaut ko nepacietīgi uzsauca. Viņu seržants mira, un vācieši dedzīgi vēlējas sniegt viņam palīdzību. Uzmetis vel pedejo skatienu ielejai, kareivis uz jumta griezās atpakaļ. Pember- tona pleci saguma uz priekšu un viņš atvieglots piespieda pie krūtīm somu.
Bet kaķis partrauca mazgašanas rituālu un sastindzis stāvēja, nedaudz grīļodamies uz īsajām kajam. Uz ložu sacaurumota līķa bija nolaidies krauklis, nemanīdams vācieti, kurš staveja turpat blakus, un ari mazo plēsoņu enu aizsega. Kaķēnam nodrebeja astes gals, un no pavērtas rīkles atskanēja savads, klikšķim līdzīgs troksnis. Un dzīvnieks metas uzbrukumā.
Pēc tam viss notika parak strauji, lai Pembertons kaut ko spētu saskatīt. Karavīrs uz jumta apcirtās apkart un raidīja mežonīgu ložu kārtu gaisa. Viņa biedri pagalma redzēja vel mazak, bet viņiem nebija noskaņojuma rīkoties uzmanīgi. Viņi ķeras pie saviem ieročiem ar pilnu sparu, un piepeši visapkart lidoja lodes, cements, akmens šķembas un ģipsis. Kaut kas uzšķērda Pembertona vaigu, gandrīz trāpot aci, bet viņš to gandrīz nejuta, tikai pie- leca kajas un, cieši spiezdams sev klat somu, metas uz durvīm sev pretī. Viņš ta ari neuzzinaja, kas notika ar kaķi.
Knosās pils vairs nebija leģendas minētais labirints, tomēr ta- ja vel joprojām bija iespējams paslepties, un Pembertons to pazina labak neka jebkurš cits. Viņš izskrēja caur durvīm, tik tikko dzirdēdams kliedzienus sev aiz muguras, un parlēca par balkona malu debesim atvērtajas drupas apakša. Šaura plaisa veda uz pazemes kambari un pec tam atpakaļ saules gaisma. Kreisaja puse stiepās garu gaiteņu rinda, bet Pembertons no tiem novērsās un pagriežas pa labi. Šeit nekas daudz nebija izrakņāts, baidoties kaitēt augšējo drupu pamatiem, tomēr zem liela pagalma bija izveidoti daži izmēģinājuma tuneļi. Viens no tiem veda līdz pašai talakajai izrakumu malai. Ja izdotos līdz tai tikt, varbūt Pembertons varētu aizskriet ari līdz austrumu puses vārtiem un izla- vities caur kokiem ielejas dziļakaja daļa. Augša uz terasem dimdēja soļi, un viņš piespiedās pie sienas. Ja kads palūkotos pari malai, Pembertons nekavējoties paradītos ta redzeslokā. Bet neviens nenāca. Dažus jardus talak uzbēruma melneja tuneļa atvere. Viņš pieskrēja pie tas un ielauzās iekša. Tunelis nebija daudz plataks par pašu Pembertonu; ne vienu reizi vien arheologs apdauzīja plecus pret vecajiem koka pāļiem, kas balstīja griestus. Caur plaisam bira smalkas zemes strūkliņas, kas piepildīja viņa krekla krokas un kutina ja kaklu. Turklāt nebija iespējams palūkoties atpakaļ, pārliecinoties, vai viņam neviens neseko. Pembertons varēja tikai lauzties talak, stumjot somu pa priekšu pretī mazajam gaismas četrstūrim, kas spīdēja tuneļa galā.
Beidzot viņš to sasniedza un spēcīgi pagrūda somu, līdz ta nokrita uz grīdas, bet pats tai sekoja. Viņš attapas kāpņu laukuma, kas bija vislabak saglabajušas pils daļa. Ta tomēr neapmieri- naja Evansu, un viņš to izrotaja ar freskām un krāsotam kolonnām, tapec telpa izskatijas gandrīz tapat ka pirms trīsdesmit trim gadsimtiem, l.abaja puse bija kāpnes, kas veda augšup uz pagalmu, bet otrs posms nozuda lejup kreisaja puse. Ja vien Pembertonam izdotos tikt leja, zemakaja līmeni…