- Tas izskaidro attēlu uz plāksnes, - Grants ieminējās, priecādamies, ka var pievienot kaut ko vērtīgu šai akadēmiskajai diskusijai. - Viļņi, - viņš paskaidroja, redzedams izbrīna pilnas sejas. - Tie ir priekšplānā. Attēls uzzīmēts, skatoties no kuģa klaja. Patiesība… - Grants paņēma plāksnīti un to vengi aplūkoja. Ielejas attēls aizņēma lielāko daļu virsmas, bet apakšēja labajā stūrī tieši pie robainas luzuma vietas bija saskatams tumši brūns plankums. To varēja noturēt par traipu vai zemes atstatu nospiedumu, bet malas bija parak skaidri izzīmētas. Viņš parādīja to pare- jiem. - Šis varētu but kuģa priekšgals.
- Vai ari vel viena svēto ragu para gals, - Marina šaubu pilna balsi noradīja. - Vai ari… jebkas. Es jau teicu, nedrīkst uzskatīt, ka senie mākslinieki uztvēra pasauli tapat ka mes.
- Pagaidam mums tas izdevies diezgan veiksmīgi.
- Cerēsim, ka tava veiksme neizsīks. - Mjuirs parmeta cigaretes galu par bortu. - Tatad mikēnieši ieradās Kreta un rīkojas tapat ka visas iebrūkošās armijas: sagrava pilis, papriecajās ar sie- vietem un pievaca dārgumus. Pēc tam viņi aizveda musu svēto meteorītu… kur? Kāpēc ne uz Mikenam?
- Tas ir 'iespējams, bet man ta nešķiet. - Rīds pameta skatienu apkart. bija jau vels, un vairums pasažieru uzturējās iekštelpas, bet līdz Lieldienām bija palikušas tikai trīs stundas un kuģis veda uz majam veselu puli salinieku. Uz klaja vidēja tumši uzkalni vietas, kur vīrieši un sievietes saritinājušies gulēja, bet nedaudz talak bariņš jauniesaukto tupēja uz ceļiem apkart tauvas pālim un spēlēja kārtis, par likmēm izmantojot cigaretes. Zem neapsegtas spuldzes uz soliņa sēdēja grieķu baznīcas priesteris ar sirmu bardu un viļaja rokā sudraba krellītes. Plīkšķ - pret pirkstu kauliņiem; plīkšķ - pret plaukstu. Ta bija bezgalīga skaņa, tikpat dabiska ka kuģa čīkstoņa un viļņu šļakatas.
Rīds paliecas uz priekšu.
- Mikēniešiem nebija nekādu naidīgu jutu pret mīnojiešu reliģiju. Pats reliģiska kara jedziens, ciņa pret kadu tikai tapec, ka tas pielūdz citu dievu, un zaudējuma gadījuma piedāvātā izvele starp ticības maiņu un navi ir daudz nesenāks izgudrojums. Kar- tejais jauninajums, par kuru esam pateicību parada kristietībai. Antīkas pasaules cilvēki savas attiecības ar dieviem bija daudz, brīvāki un pieļāvīgāki. Ja viņi uzveica ienaidnieku, loģiska rīcība bija paņemt ta svētas relikvijas un izmantot sava laba. Nebija jēgas atstat dievišķo varu neizmantotu.
Viņa vārdus pavadīja trīs ilgi kuģa taures pūtieni, it ka paši dievi izrēktu savu piekrišanu. Grants pameta skatienu par reli- ņiem. Taluma mirgoja sarkana bākuguns; tumsu izraibinaja gaismas kūlis. Plakanais klajš sāka atdzīvoties; viri berzēja acis, sievietes ietinas šalles un mierinoši glastija bērnus. Kareivji sabaza cigaretes un kārtis kabatas. Tikai priesteris sēdēja nekustīgi un virpinaja krelles.
- Rsam klat. - Mjuirs izdzēra pedejo kafijas malku. - I .emna.
- Homērs vesta, ka Zevs, noguris no sievas jaukšanas viņa darīšanas, pakara Heru starp debesim un zemi, pielicis tai pie kājām divas laktas. Viņas dels Ilefaists, dievs ar kalēja prasmēm, mātei palīdzēja, tapec Zevs nosvieda viņu no debesim. Viņš krita visu dienu un piezemejas šeit, kemnā.
Rīds ar plašu žestu noradīja uz salu. Viņi sēdēja kada kuphe- nion netālu no krasta; tas bija sekls līcis, kam gar maļam stiepās salas galvaspilsētas Mirinas majas. Reiz ši vieta droši vien bijusi koša un gleznaina, bet, tapat ka visa pareja pasaule, zaudējusi savas krasas kara. Izbalējusi krasa lobījās nost no plaisajoša apmetuma; izdauzītus logus sedza vēja plīvojošas avīzes, un starp sadragatajiem jumtu dakstiņiem gozējas kaijas. Pat sala pati šķita uzbrukam saviem iedzīvotajiem: starp majam bija redzamas milzīgas, kailas klintis, it ka no juras butu pasniegusies milža roka un sažņaugusi pilsētu starp pirkstiem.
Grants malkoja kafiju - paldies Dievam, šeit bija dabūjama Ne- scafe, tapec nevajadzēja dzert grieķu dubļus - un klusēja. Tapat ka vairakas studentu paaudzes pirms tam, viņš jau atri bija uzzinājis, ka profesors lekcijas vada pec sava prāta.
- Hefaists pec rūpīgas kopšanas atveseļojas un ierīkoja šeit savu smēdi kopa ar diviem dēliem. I uk, tie bija interesanti…
Mjuirs apslapēja žāvas.
- Viņus abus dēvēja par Kabiri. Tie bija pusdievi jeb daemons, ka viņus sauca grieķi, savadi radījumi, kuri mājo taja miglainaja josla, kur saplūst nostāsti, miti, reliģija un maģija. Daža ziņa viņi nemaz, tik daudz neatšķiras no angļu priekšstatiem par fejām - maģiskam butnem ar spējam, kas tomēr nesasniedz patiesas dievišķības augstumus.
Mjuirs apklaja acis ar plaukstu.
- Ludzu, sakiet man, ka mes nevajasim kaut kadas izdrāztas laumiņas.
Grants lielāko daļu mūža bija pavadījis daudzkrasainaja jūkli, ko veidoja dimantu meklētāji, īpašo uzdevumu aģenti un bandīti, tapec parasti lamu vārdus laida gar ausim gluži ka piezīmes par laiku. Tomēr Rīda klātbūtne tie viņu nezin kāpēc samulsina- ja, it ka viņš butu mazs zens, kuru spēļu laukuma apčubina matē. Šķita, ka Rīdu tas itin nemaz nesatrauca; profesors tikai pacēla acis pret debesim, it ka runadams ar īpaši neattapīgu studentu.
- Šoreiz jusu vulgārā valoda ir lietota pareizi. Ap Kabiriem izveidojas mistēriju kults, kas eksisteja vairakus gadsimtus.
- Kas ta bija par mistēriju?
Rīds gurdeni nopūtās.
- Nezināma. Tikai kullam piederīgie zinaja ta noslēpumus un pirms tam piedalijas neskaitamos iniciacijas rituālos. Visticamak, kults iesākumā bija sava veida ģilde, iespeja nodot mācekļiem kalēja amata noslēpumus. Līdzīga vēsturē ir brivmurnieku kustībai. Laika gaitā šis kults paplašinājās un pieņēma visus parastos mistēriju objektus: navi un viņpasauli, dzīvību un auglību, un tas droši vien kalpoja par pamatu dažiem seksualizētiem rituāliem. Mākslās darbos Kabirus parasti attēlo ar pardabiski palielinātām ģenitalijam. Luk, saistība ar jusu, ehm, dzimumsakaros iesaistītajam laumiņam.
- Man tas izklausas pec liela Ieciena, - Grants ieminejas. - No kalēju arodbiedrības līdz vietējai priekamajai.
- Nepavisam. - Rīds paliecās uz priekšu, piemirsis kafiju. - Kalēja darbs antīkajā pasaulē bija ļoti ezotēriska prasme, kura maģijas bija vairak neka zinātnes. Kurtuve nebija tikai krāsns, kura tiek kontrolēta ķīmiska reakcija. Tas bija portāls, sakrala procesa norises vieta, kura vienkāršā ruda liek pārveidotā par dzīvei nepieciešamiem instrumentiem. To izmantot bez attiecīgas gatavošanas nozīmētu ieiet baznīca un sakt stumt mute dievmaizes un vīnu, pirms tas ir svētīts, bija rituāli amata riku sagatavošanai, kalēja šķīstīšanai, alķīmisko spēju aizgūšanai no dieviem. Un viņu acīs viena no tuvakajam līdzībām bija dzīvības radīšana.
- Traka ņemšanas pa gultu?
- Svēta dzīvības elementu savienošanas sievietes klēpja noslē- pumainaja vidē atspoguļoja vara un alvas sakušanu tīģeli. Tas bija bronzas laikmets, kad dzelzs apstrade vel nebija atklata. Karstums, sviedri, asinis - un, protams, nezūdošas nāves briesmas. Leģenda vēsta, ka Hefaists apņēma par sievu Afroditi, mīlas dievieti, tādejādi simbolizējot savienību. Pat mūsdienas daudzas primitīvas kulturas izmanto apstradatu metālu ka auglības talismanu.
Šoreiz Grants juta sevi mostamies patiesu interesi.
-Āfrika ir tadas pašas idejas. Rodēzija mēs alradam krāsnis, uz kuram attēlotas dzemdējošas sievietes.