- Dzīvības radīšana, - Rīds piekrītoši atsaucas. - Metala instrumenti bija visas lauksaimniecības un civilizācijas pamats. Cilvēks, kurš zinaja metala apstrades noslēpumus, nebija tikai tehniķis vai amatnieks; viņš bija priesteris, šamanis, kurš prot sazināties ar dieviem. Protams, viņš apvija sev apkart rituālu un mistēriju plīvurus. - Rīds bija plati iepletis acis, un balto matu kodeļu plosīja ostas vējš; biklais zinātnieks bija pazudis, un viņa vieta sēdēja šamanis, zilam acīm ielūkodamies sena, maģiska pa- gatne, lai sarunātos ar tas dieviem.
- Aizraujoši, - Mjuirs sausi paziņoja un aizdedza cigareti. - Bet kads tam visam sakars ar sasodīto meteorītu?
Bridi šķila, ka profesors viņu nedzird, bet jau nakamaja mirkli Rīds atguvās, izbrīnīts pameta skatienu apkart un pieglauda matus.
- Nu, ir skaidrs, ka to atveda šurp.
- Protams.
- Meteorīts ir veidots no gandrīz tīra metāla. Kur gan citur to vest, ja ne uz Kabiru svētnīcu?
Mjuirs samiedza acis.
- I.udzu, sakiet, ka jusu apsvērumi balstas uz kaut ko tica- maku.
Rīds izvilka no kabatas mutautu un attina to vaļa, atkladams skatienam tnssturveida keramikas lausku. Dzeltena glazūra bija ieplaisājusi un nolobījusies, bet rakstu vel varēja skaidri saredzēt. Uz zvaigžņu fona dega garas sveces, un starp tam spilgti izceļas divi sarkani tēli. Viens bija garš un ar bārdu, otrs īss un gludi skūts, bet abiem vienā roka bija āmurs un otra kauss. Ka jau Rīds bija brīdinājis, abiem starp kajam karajas milzīgi locekļi.
- Luk, brāļi Kabiri, - Rīds paziņoja. - Patīkami puiši.
- Kāpēc viņiem rokas ir kausi? -(Irants jautaja.
- Viņi droši vien lej ziedojumus… kaut gan grieķu literatūra Kabiri minēti ka aizrautīgi dzērāji. - Rīds pasniedza lausku Marinai. - Es to atradu Mirušo ielejas templi, bet šis nav mīnojiešu darbs. Tas pieder mikeniešiem, un esmu ar mieru derēt uz pietiekamu vina daudzumu, lai remdetu pat brāļu Kabiru slapēs, ka to ala atstāja tie paši cilvēki, kuri aizveda prom svēto akmeni.
- Bet Kabiru kults izplātījās pa visu Egejas juras piekrasti, - Marina iebilda; līdz šim viņa nepiedalijas saruna, klusi ēzdama brokastis. - Pat vel talak, līdz Bosforam un Melnajai jūrai. Lemnā kults dzima, bet tas nebija vienīgais centrs. Kapec ne Samotrāke, Saloniki vai Tēbas?
Rīds nevērīgi pamaja ar roku.
- Kults izplatījās daudz vēlāk. Mus interese aizvēsture, apmēram tūkstoš divsimtais gads pirms musu eras. Lemna bija viena no pirmajam apdzīvotajam salam Egejas apvidu. Pat grieķi ne- speja izsekot tas pagatnei; viņi uzskatīja, ka I.emna apmetušies pelasgi, pusmitiska cilvēku cilts, kas šeit ieradušies vēl pirms grieķiem. Droši vien mikenieši. Turklāt Pembertons domaja līdzīgi. - Rīds atvēra dienasgramatas pedejo lapu un norādīja uz I lomera citātu, ko bija uzrakstījis Pembertons. - Tas nav kadas Trojas kaujas apraksts. Šis ir izvilkums no astoņpadsmitas nodaļas, kad I lē- faists izkaļ Ahillejam jaunas bruņas savā Eemnas darbnīca. - Profesors palūkojās apkart, uzvaroši smaidīdams. - Un šo darbnīcu mes varam droši uzskatīt par Kabiru svētnīcu.
Mjuirs nodzēsa cigareti savas kafijas paliekas un ar mājienu lika viesmīlim atnest rēķinu.
- Vai tur ir kads uzraksts?
- Sameklet to nebūs gmti. Saloniku Eustaķijs, 1 lomera komentētājs, vestija, ka šo Kabiru svētnīca atrodas tieši blakus vulkanam. - Rīds pamanīja Marinas izbrīna ieplestas acis. - Ja, ludzu?
- Man ļoti žēl, profesor. - Grantam šķila, ka Marinas lupas atplaukst tik tikko jaušams smīns. - I.emna nav neviena vulkānā.
Rīds strauji pamirkšķinaja acis, un Mjuira sērkociņš sastinga gaisā blakus kastītei. Grants bija vienīgais, kurš uzdeva likumsakarīgo jautajumu.
- Kas ir visi šie? - Viņš ar galvas mājienu noradīja uz klintīm, kas ceļas visapkart pilsētai, un milzīgo atsegumu līča dzijakaja mala, kam paša virsotnē slejās pils. - Tie izskatas pec vulkāniem.
-Ja, Lemna ir vulkāniskās izcelsmes sala, - Marina negribīgi piekrita.
- Protams, - profesors indīgi nošņaca. - Hustaķijs, Hēraklīts, visi senie komentetaji ir vienisprātis, ka brāļu Kabim templis atrodas blakus vulkanam.
- Varbūt viņiem vajadzēja paviesoties Lemna, pirms viņi par to rakstīja. Šeit jau miljoniem gadu nav bijis neviens vulkāns. Tas ir, vel pirms mīnojiešiem, - viņa piebilda, lai teikto saprastu ari Grants.
- Jēzus. Vai nekas nav palicis? Piemēram, kads krāteris? - Mjuirs nosvieda uz galda dažas monētas.
- Man ir padoma kas labaks. Itāļu arheologi pirms desmit gadiem atklaja un izraka Kabiru svētnīcu jeb Kuh/rion. - Marina uzsmaidīja Rīdām. - Nekada vulkānā tai tuvuma nebija.
- Lieliski. Un tagad, velns un elle, ka mums līdz tai svētnīcai tikt?
Mjuirs bija rupjš un ass cilvēks, toties brīnišķīgi prata ķerties pie problēmas un to nežehgi žņaugt, līdz problēma padevas. Kaut gan bija Lielā Piektdiena, kuru vairums ciema iedzīvotāju pavadīja majas, gatavojoties svinībām, Mjuirs neatkapas, dau- zījās pie durvīm un kliedza iekšā logos. Beigu beigas viņi atrada mekleto parkritušu par galda speles deli kada taverna, kuru jau uzskatīja par slēgtu. Sakuma zvejnieks šķita nobijies no sa- vadas ārzemnieku četrotnes, kas uzdeva jautajumus par viņa laivu, pec tam viņa seja paradijas dziļas aizdomas, bet banknošu žūksnis, ko Mjuirs iespieda vīram roka, ļoti strauji izkliedēja bailes. Zvejnieks atplauka plata smaida un aizveda svešos uz piestātni, pie kuras bija piesieta laiva. Koka korpuss bija noskrambāts un apbružats, un laiva bija gandrīz tikpat daudz ūdens ka ārpus tas.
Rīds tramīgi pameta skatienu apkārt, puledamies atrast sed- vietu, kas nebutu notraipīta ar eļļu vai zivs asinīm.
- Vai citas alternatīvas tiešam nav?
- Kara laika vācieši zvejniekiem neuzticējās. Domāja, ka viņi izmantos savas laivas informācijās un spiegu parvadašanai. - Grants kaunīgi pasmaidīja. - Vāciešiem bija taisnība, bet tas iznicināja salas, bez zivīm neviens nevareja strādāt un est. Daudzi zvejnieki bija spiesti pārdot laivas, vai ari friči tas sadauzīja.
- Kas tas? - Mjuirs garlaikots lūkojas uz bomi, kas cēlas gandrīz vertikāli no kuģa priekšgala ka zobens, gatavs šķelt jebkuru vēju. Tam katra puse bija uzzīmēta liela, zila acs, un zem tam pienaglots karajas mazs vara amulets tukla, pertiķim lidziga cilvēka veidola.
Marina iesmejas. Viņa bija atraisījusi matus, ļaujot tiem brīvi plīvot vējā ap pleciem, un, laivai traucoties uz priekšu arvien ātrāk, vējš lika blūzei pieplakt cieši pie sievietes adas.
- Vai ticat zīmēm, Mjuira kungs? Tas ir viens no Kabiriem. Viņus bieži saistīja ar jūrniekiem; brāļi paradijas vētras laikā un aizveda kuģus drošība. Salinieki vel joprojām izmanto viņus ka talismanus.
Grants pacēla acis uz debesim, pratodams, vai kuģi, kurš pirms trim tūkstošiem gadu atgriežas šeit no Kretas, sargaja līdzīgs amulets - un vai tas iedarbojas. Šaja Lielajā Piektdiena debesis nebija manams neviens mākonītis; ainava bija tik skaidra, ka viņi redzēja svēta kalna Atosa balto virsotni ceļamies gaisa pie apvāršņa. Laiva apmeta loku garam pilij, un zvejnieks iedarbinaja motoru ar pilnu jaudu, atstadams aiz muguras melnu dumu strēli. Izmantodams mirkli, kad pārējie neskatijas, Grants piezagās pie laivas priekšgala un pieskaras amuletam. Tupat vien, veiksmei, viņš vainīgi nodomaja.
Astotā nodala
Kad laivas priekšgals atduras pret smilšaino krastu, saule jau pamazam slīdēja lejup un bija parak vels, lai todien varētu atgriezties Mirina. Izkrāvuši no laivas segas un ediena karbas, ceļinieki sarunaja ar zvejnieku, ka tas atgriezīsies nakamaja rita. Viņš nozuda aiz likuma, atstadams tikai Jumu mākoni, un viņi palika vieni paši.