- Antikaja pasaule šeit notika ikgadējas svinības, kuru laika uz astoņam dienam apdzēsa visas liesmas. Devītajā diena pie Kabiru svētnīcas ieradas kuģis ar jaunu, svētu uguni, ko veda no Apollona tempļa Dela. Kuģis droši vien piestaja šeit. - Rīds palūkojas apkart, un Grantu atkal pārņēma kņudinoša nojauta, ka profesors redz kaut ko citiem nesaskatamu.
- Kur tagad ir svētnīca?
Ceļinieki devas pa kazu taciņu augšup nogāzē, kas slejas augšup no līča. Kalnu klaja puķu sega - magones, gundegas un vēl daudzi citi ziedi, - bet tai cauri vijas ērkšķaini knimi, un viņu bikses drīz vien bija saplosītas skrandas. Tieši viņiem pretī kalna bija izcirsta mākslīgā terase, kas karajas virs putainas juras. Tā bija apmēram tenisa korta lieluma un pavisam plakana; līdzeno virsmu partrauca tikai dažas kolonnas un pamatnes akmeņi. Koka stabi, kas sērīgi plivinaja vēja dažus salmu stiebrus, bija vienīgais, skumjais atgadinajums par arheologiem, kas šo vietu atklajuši.
- burvīgs stūrītis, - Mjuirs sāji komenteja. - bet es esmu redzējis pat greznākas tualetes.
- Tur talak ir vēl šis tas. - Terases mala stiepās brūkoša laka, kas veda apkart pakalnam līdz otrai terasei virs cita līča. Skatienam atklata pamatne skaidri iezimeja četrstūrveida eku, kolonnām rotātu zāli un viena malā ari nodalītu svētnīcu. Neviena no sienam nebija augstaka par vienu pedu.
- Tas jau ir interesantāk, - Marina aizrautīgi ierunājās. - Pir- maja laukuma atradas klasisks templis. Šis ir arhaisks.
- Man te viss izskatas sasodīti arhaisks.
Marina uzmeta Mjuiram stindzinošu skatienu.
- No vēsturiska viedokļa arhaiskais periods sakas ap septiņsimt piecdesmito gadu pirms musu eras. Klasiskais periods datējams trīssimt gadus vēlāk līdz ar grieķu diženo pilsetvalstu uzplaukumu.
- Tik un ta parak veļu. - Granta smadzenes pamazam pierada pie dziļajiem pagatnes bezdibeņiem, kuros mitinājās šie akadēmiķi un kurus viņš reiz butu nodēvējis gluži vienkārši par "reiz sensenos laikos". - Jūs teicat, ka mikenieši izmira ap tūkstoš divsimto gadu.
Rīds uzmeta viņam atzinīgu skolotājā skatienu.
- Taisnība. Tomēr mes tuvojamies īstajam periodam.
Grants palūkojas uz juru, pratodams, vai ir jau par velu saukt zvejnieku atpakaļ. Bet laiva nemaz vairs nebija manama, tikai tālumā ceļas neliela dumu strele, kas šķietami staveja uz vietas.
Viņi pavadīja visu pecpusdienu, parmekledami drupas un nopētīdami katru sīkāko gabaliņu, cerot atrast kadu uzrakstu vai gravējumu. I'uliņi nevainagojas panakumiem. Kad terase bija aplūkota no vienas malas līdz otrai, G.rants nokapa leja ar nodomu turpināt meklejumus krasta. Gar klints pakaji stiepās akmens slānis, kas pakāpeniski nozuda jura, un viņš tam sekoja atpakaļ līdz līcim, kura piestaja laiva. Traleris vel joprojām nekustejas un izskatijas tikai pēc neskaidra plankuma pie apvaršņa.
- Sveiki. - Grants ieraudzīja vietu, kura slānis pāršķēlās uz pusēm un dziļi taja iestiepās četrsturveida kanals, pilns ar ūdeni. Viņš nogulas uz vedera un pārliecās par malu; sakarsušais akmens, kas piespiedās viņam pie krekla, lika Grantam sarauties. Nokāris galvu lejup, viņš redzēja kanalu ievirzāmies apakša zem parkares līdz pat seklai alai. No tas ar klusu un regainu skaņu izplūda šiki vilnīši.
Ūdens nešķita īpaši dziļš. Grants atsēja zabaku saites, nolika mala revolveri un izņēma no biksēm maku. Atspiedies abam rokam pret šaura kanala maļam, viņš piesardzīgi nolaidas ūdeni. Straume bija spēcīgākā, neka viņš domaja - viļņi šņakdami sitās Grantam pret krūtīm, cenšoties tikt atpakaļ kanala, - bet viņam izdevās notureties kājās, piespiežot abas rokas pie klinšainajam sienam, un viņš saka virzīties uz priekšu. Grants pielieca galvu, lai tiktu zem parkares, atgrudas no sienam un pa pusei aizklum- bureja, pa pusei aizpeldēja līdz alai. Izslaucījis no acīm ūdeni, viņš palūkojas apkart.
Ala bija gandrīz pietiekami augsta, lai Grants varētu taja nostāties pilna auguma. Tā bija raupja velve apmēram divdesmit pēdu platuma, un pusi no tas aizņēma sekla ūdens peļķe, bet otru pusi veidoja oļiem noklātā pludmale, kas lezeni ceļas pretī tala- kajai sienai. Atvere juras puse ielaida iekša daudz gaismas; ta mirguļoja uz ūdens virsmas un meta sudrabotus apļus uz griestiem, bet atklaja tikai dažus koka gabalus, kas bija izskaloti krasta.
Velns. Cirants drūmi pasmaidīja. Stūri gandrīz paralēli juras ka- nalam stiepās šaura eja, kas šķēla klinti un pārvērtās par smalku saules gaismas staru. Viņš palūkojas lejup uz savam izmirkuša- jam drēbēm. Sasoditi veltus pulēs. Pametis vel pēdējo skatienu apkart, Grants izlauzās cauri ejai, gandrīz rapodams, un pagriežas, līdz galva paceļas zem atklalam debesim. No augšas eja izskati- jas pec plaisas klinti. Viņš droši vien pārkāpis tai pari, neko nemanot.
- Prātolajs paradas musu acu priekšu.
Grants, iestrēdzis plaisa, piemiegtam acīm lūkojas augšup. Virs parkares bija paradijusies balta tropu cepure.
- Nē, tas esmu es.
- Prātolajs, - Rīds atkartoja. - Viens no galvenajiem Kabiru kulta rituāliem bija atdzimšana - pirmais cilvēks, Prātolajs, atdzima ala un paceļas no zemes dzīlēm. Avoti vēsta, ka šai parādībai sekoja "vārdiem neizsakami notikumi". - Izklausijas, ka Rīdu iejūsmina šada iespejamība.
-Te lejā nav neka neizsakama. Tikai viļņu atnestas drazas.
- Varbūt mums tās noderes. - Rīds noradīja uz rietumiem. Saule bija nozudusi aiz apvaršņa, un debesīs plaiksnija sārts atspīdums. - Mjuirs apgalvo, ka mums jāierīko nometne.
- Tuht bušu klat.
Viņi izklaja segas uz terases un iekūra ugunskuru. Apsēdies uz pamatakmens un ēzdams sautējumu no karbas, Grants nodo- maja, ka šobrīd notiekošais ir ļoti tais no vārdos nenosaucamajiem rituāliem un senajam zintim, kas šeit reiz mājojušas.
Rīds nolaizīja karoti.
- Es domāju par jusu atrasto alu. Varbūt tā ir tā pati, kas minēta stasta par Filoktētu.
- Kas tas tads?
- Filoktēts bija grieķu strēlnieks, kurš piedalijas Trojas kara. bet viņš nenokļuva Troja kopa ar floti. Viņš aizvainoja kadu no dieviem - toreiz, tas notika bieži - un tas parūpējas, lai Filoktētam iekož čūska, brūce piepampa un sastrutoja; ta oda tik atbaidoši, ka grieķi nevelējās vest viņu talak. Filoktētu izsēdināja Lemnas krasta. Nabaga puisis desmit gadus pavadīja ala, līdz grieķi no kada orākulā uzzinaja, ka nemūžam neieņems Troju bez Filokteta loka un bultām. Redziet, tas bija lle- rakla loks, ko Filoktēts bija mantojis. Ta nu Odisejs atgriezās, droši vien spiezdams degunu ciet, paķēra Filoktētu… un parē- jais ir vēsturei zināms.
- Vēsturei? - Grants iemeta ugunskura vēl vienu zaru un vēroja, ka dzirksteles uzjundi naksnīgo tumsu. - Man šķita, ka Trojas karš ir leģenda.
Rīds apmierināts iekrekšķejās.
- Protams. Mikenieši bija pirāti, laupitaji, un droši vien nemaz neatšķiras no vikingiem. Visos viņu stāstos bija runa par kuģošanu apkart un pilsētu postīšanu, jo asiņainak, jo labak. Vēlāk, kad šos stāstus parveidoja citas paaudzes, tas nolēma notikumus nedaudz uzspodrināt. Parādijas skaista princese, ko nolaupījis Jaunais austrumu pavedinātajs; varonis kļuva par apkaunotu viru, kurš cenšas glābt savu nelaimīgo sievu, nevis karotāju, kurš noteikti izvarojis visas sievietes Fgejas juras piekraste, burvju bruņas, fantaziju rosinošas ierīces, nimfas - stāsts pārvērtās par pasaku.
Paņēmis tukšo sautējuma kārbu, Grants aizsvieda to tumsā. Karba aizveļas pari klints malai un krita lejup, atsizdamas pret akmeņiem ar dārdošu, zvanam līdzīgu skaņu.