- Cerams, mums šeit nevajadzēs palikt tikpat ilgi kā Filoktētam.
Grānts spēji uztrukas no miega. Nakts bija auksta, un viņam sāpēja pleci pec gulēšanas uz cietas zemes. Viņš vel bridi nekustējās, ļaudams ausim pierast pie fona trokšņiem: kukaiņu sisinašanas, viļņu šalkam klints piekājē, Rīda klusajiem krācieniem, bet Grantu pa- modinaja kaut kas cits. Viņš atkal ieklausijas, sasprindzinadams dzirdi. Skaņa bija tala un neskaidra, tomēr nesajaucama ne ar ko citu: vienmenga motora dūkoņa. Un ta piepeši apklusa.
Grants atgrūda segu un taustījās pa zemi, līdz atrada revolveri. Viņš piecēlās un klusi aizlavījas līdz klints malai, balta jura meness gaisma spīdēja gandrīz sudrabaini balta, bet neviena laiva nebija redzama.
Droši vien kads zvejnieks izmet tiklus, Grants nodoma ja un pastiepa kaklu pa labi, meklēdams pludmali, kura viņi pēcpusdiena bija piestājuši, bet ta bija aizslēpta aiz raga. Viņš prātoja, vai modināt Mjuiru, bet spēja iztēloties angļa sarkastisko neapmierinātību. Varbūt Marinu? Grants palūkojas atpakaļ uz ugunskura pusi. Marinas segas, tapat ka viņējās, bija samestas tukša kaudzē. Kur viņa palikusi?
Kustēdamies ļoti leni, Grants pameta abas terases, pargāja pari kalnam un mēroja ceļu lejup pa kazu taku uz līča pusi. Vēl neieraudzījis virus nakam pretī, viņš tos jau izdzirda. Vispirms atskanēja oļu čirkstoņa zem smagiem zabakiem, pec tam kads nolamajas, droši vien atduries pret ērkšķainu krumu. Grants izmisis raudzījās apkart. Kreisaja pusē dažu jardu attaluma no takas rēgojās uzkumpuša laukakmens siluets. Paspēris divus lielus soļus, viņš jau tupēja aiz ta un iekoda lupa, juzdams, ka sap ērkšķu uzplēsta apakšstilba ada.
- Što eto?
Grants piepeši jutās ka atgriezies karā, tupēdams tumsa ar revolveri roka, klausīdamies ienaidnieka patruļas trokšņos un lūgdams Dievu, kaut tie viņu nedzirdetu. bet tas karš bija beidzies; tagad ienaidnieki runaja krieviski.
Otra balss kaut ko atbildot nomurmināja. Soļi apstajās; Grants pieliecas vēl zemāk, juzdams, ka bikšu dibena ieduras zari.
- Što eto bilo? - Treša balss. Grānta nemiers pieņemas speķa. Trijotne īsi apspriedās, bet viņš tikmēr turēja revolvera gaili tik cieši aptvertu, ka tas gandrīz salūza.
Krievi turpinaja mērot ceļu augšup pa taku. Pec brīža Grants tos ieraudzīja laužamies cauri krūmiem. Sirdij sažņaudzoties, viņš saskaitīja ienaidniekus - pieci -, un visiem rokas bija ieroči. Grants neuzdrošinājās pakustēties - pametot skatienu atpakaļ, tie viņu noteiktu ieraudzītu.
Tas nenolika, Grants gaidīja, līdz vīri bija tikuši pari virsotnei, un tikai tad aizzagas līdz takai, lai tiem sekotu. Viņš zinaja, ka vajadzētu izgudrot kadu plānu, bet šobrīd visa uzmanība bija jāvelta piesardzībai. Vienīgais, par ko viņš spēja padomat, bija: pieci viri, sešas lodes. Grants bija gandrīz pārliecināts, ka Mjuirs ir apbruņots, bet nezināja, vai paspēs nīgro spiegu laikus brīdināt. Turklāt izredzes jebkura gadījuma nebija labas.
Grants nokļuva kalna virsotnē. Zeme nedaudz izlīdzinājās un liecās lejup, vedot uz svētnīcas terasi. Talakaja stūrī vel kvēloja uguns dzirkstis, un apkart tam melnēja izplestas segas. Mjuirs un Rīds droši vien cieši gulēja, nenojauzdami par briesmām. Divi krievi jau bija tikuši līdz terasei un lēnam žagas aizmigušajiem klāt. Grants parlaida skatienu par notiekošo. Kur ir pārējie krievi? Gar klints sienu virs terases kustējās ēna, tik tikko saskatama uz nelīdzenas virsmas fona. Trīs. Nogāzes pamatnē kads ieklepojas, un Grants pamanīja meness staru atspīdam pret tēraudu. Četri. Tatad viens vēl kaut kur slepas.
bet laika vairs nebija. Abi viri uz terases bija jau gandrīz sasnieguši segas. Viens no tiem palika iepakaļ, bet otrs mērķtiecīgi tuvojās Rīdām. Viņi zinu, ko meklē, Grants nodomāja un atkal pastiepa kaklu. Kur ir piektais?
Nekad nesūc cīņu, ja nezini, kur slēpjas ienaidnieks. Šo mācību Grānts bija guvis jau sen pirms darba Īpašo uzdevumu vienība. Toties tur viņš bija uzzinājis ko citu: nekad nedrīkst vilcināties. Krievs jau staveja blakus Rīdām, bija tikai viena iespeja zinātnieku brīdināt. Piemiedzis vienu aci, lai nosargatu spēju redzet tumsā, Grānts notēmēja revolveri pret tuvāko no abiem krieviem un nospieda gaili.
Pec divu tūkstošu gadu ilgas klusēšanas Kabiru svētnīcu atkal pildīja dumi, uguns un sakarsuša metāla smārds. Grānts redzēja, ka mērķis nokrīt, uztvēris lodi tieši starp lāpstiņām. Viņš nosprieda, ka pārsteigumā moments dos viņam vel vienu iespe- ju, tapec pagriezās pa kreisi, ar skatienu samekleja viru kalna paēna un izšāva vēlreiz. Pec tam Grānts metas pa labi un aizveļas prom bridi, kad lode ieurbās zemē tieši taja vietā, kur viņš pirms tam staveja. Krievi šava airi - alrak, neka viņš bija gaidījis. Grānts pagriežas. Pirmais sašautais vel joprojām gulēja un droši vien nekad vairs necelsies; otro, kurš slēpās augstāk, viņš neredzēja. Svētnīcas talakaja mala tikmēr bija sākusies tuvcīņa starp trim stāviem. Šāvieni acīmredzot pamodinājuši Rīdu un Mjuiru. Lieliski, Grants nodomāja. Krieviem nebūs viegli šaut, ja viens no save- jiem ir iejucis starp merķiem. Tas gan nozīmēja, ka viņi var temet tikai uz…
Ložu krusa partrauca domu, pirms Grānts paguva to pabeigt, un šoreiz nobira tuvāk. Tomēr krievi tumsa nevareja šaut, neatklājot savu atrašanas vietu. Grants pamanīja stobra ugunis - vienu pakalna, otru pagalma mala. Viņš notēmēja uz tuvāko un iz- šava. Sāpju kauciens apliecinaja, ka viņš labi mērķējis, kaut gan ne pietiekami labi, ja jau sašautais vel spēja par to pavēstīt. Tagad bumba bija ienaidnieku laukuma pusē. G.rants negaidīja viņu nakamo gājienu un ar galvu pa priekšu metas leja no pakalna, pēdējos dažus jardus aizveļas un apstajas aiz liela drupu gabala. Vai izdevies aizbēgt? Vel daži šāvieni un akmens šķembu straume no augšas atbildēja noliedzoši, bet tagad Grantam vismaz bija aizsegs. Palikušus trīs lodes. Vai krievi centīsies viņu apiet no sāniem?
Viņš rokam kašņaja zemi, līdz atrada akmeni, pietiekami mazu, lai varētu to aizmest, pietiekami lielu, lai tas radītu troksni. Viņš aizmeta to pa labi. Akmens skaļi noklaudzēja, atsizdamies pret zemi… bet nekas nenotika.
Vai nu viņi zaudējuši interesi, vai arī kļuvuši gudrāki? Terases talakaja gala, kas vairs nešķita tik tais, Grants vel joprojām dzirdēja izmisīgas ciņas skaņas. Viņš piesardzīgi virzījās gar apstrada- to akmens bluķi, cenzdamies nezaudet aizsegu. Tumsa, ko nedaudz gaišaku padarīja tikai meness, ēnas saplūda kopa un veidoja trīsgalvainu briesmoni, kas svaidijas un rēca uz senas terases. Viens no teļiem piepeši atdalijas un nokrita zeme. Tas visu mainīja. Divi palikušie saka virzīties prom, vēl joprojām cīnīdamies, bet vairs ne tik sparīgi. Šķita, ka viens cieši satvēris otru un velk to pari pagalmam. C irānis pacēla revolveri - bet pa ko šaut?
Vīrietis, kuru atstaja mala, pieceļas kajas un skriešus metas pakaļ abiem parejiem. Grānts pieversa ieroci viņam, bet nešāva. Pat tumsa šis stāvs bija pazīstams. Mjuirs.
Divi zibšņi - un Cirants divas reizes ieraudzīja visu pagalma notiekošo gluži ka fotogrāfijā. Firma ja divi viri klupdami krizdami skrēja pa terasi, viens vilka otru aiz matiem, un Mjuirs abiem sekoja. Otraja uzliesmojumā Mjuirs jau gulēja zeme. Grants neredzeja šaveju, bet pamanīja, no kurienes nākušās lodes. Viņš šava pretī - vienu, divas reizes; nekas nenotika, un viņš izšava velreiz. Kaut kas smags izvēlās cauri krūmiem un nokrita uz svētnīcas grīdas. Cirants izlēca no savas paslēptuvēs, aizmirsis piesardzību, un pie- skreja blakus Mjuiram. Asiņu peļķe meness gaisma šķita melna.