- Netēre laiku, - Mjuirs nokraca. - Viņi aizveda Rīdu.
Grants palūkojas apkart. Krievi un Rīds jau bija nozuduši, droši vien brida cauri krūmiem ceļā uz līci. Cik viņš jau nošāvis? Trīs, varbūt četrus? Grants apsvēra iespeju atgriezties un pārlādei revolveri - bet viņam nebija laika. Cerēdams, ka neviens krievs šobrīd uz viņu netēmē, Grants skriešus šķērsoja terasi, uzjoņoja ta- lākaja nogāzē un lejup pa otru pusi. Kalns virzījās uz leju, pacēlās un izklājās zeme pie līča. Pavisam tuvu krastam viļņos liegi šūpojas laiva - un tumšas ēnas skrēja pa sudrabainajam smiltīm. Krievs pulējas iedabūt Rīdu laiva; viņš staveja līdz ceļiem ūdenī un temeja uz profesoru, ar otru roku cenzdamies iedarbināt laivas dzinēju.
Motors ieklepojies atdzīvojas - un Cirants saskatīja iespeju. Viņš nolēca pludmalē un metas pretī krievam. Smiltis apslapēja viņa soļu skaņu, un ari dzinējs trokšņoja, turklāt krieva uzmanība bija pieversta Rīdām. Viņš nikni vicinaja pistoli, bet profesors nekustejas ne no vietas un patiesība pat lēnam atkapas no ūdens. Krievs izšava; Grantam gandrīz apstajas sirds, bet tas bija tikai brīdinājums. Lode ieurbās smiltis, tomēr panaca veļamo rezultātu - Rīds trīcēdams sastinga.
Krievs iznāca no ūdens, tuvodamies profesoram, un Grants laja pašā mirkli parvareja dažus pēdējos jardus. Kaut gan visapkart valdija tumsa, krievs acīmredzot kaut ko bija pamanījis un saka griezties, bet bija jau par veļu. Grants ietriecās viņam sānos. Pistole aizlidoja pa gaisu un griezdamas nokrita krasta. Abi viri cīkstējās juras mala. Grants sita, bet īsti netrapija, centas satvert krieva rīkli, bet tas viņu turēja parak tuvu klat. Abi ieveļas ūdeni, un Grantam sejā iešļakstijas saļš ūdens; krievs spieda viņu lejup, un viņš saka smakt.
bet viss bija pavērsies otrādi, un krievs bija tas, kuram trūka laika. Veltījis pēdējo sitienu Grantam pa nierēm, viņš piecēlās un saka brist uz laivas pusi. Grants piecēlās un izspļava ūdeni. Viņam aiz muguras Rīds kliedza:
- Turiet viņu! Viņam ir plāksne!
Krievs sasniedza laivu un meģinaja ierausties iekša. Grānts par spīti ievainojumiem un nogurumam saņēma visus speķus vēl pēdējam izrāvienam. Dažas pēdas talak meness apspīdēja slapju metālu vieta, kur viļņi šļacas pari krieva pistolei. Grants to pacēla un notēmēja.
- Stāt! - viņš uzkliedza.
Krievs pagriežas, nelaizdams vaļa laivas malu, bet otru roku iebazdams jakas iekškabata.
-Stat!
Atskanēja trīs šāvieni. Krievs īsi iekliedzas, palaida laivu vaļa un memi ieslīdēja ūdeni. Grants apsviedas apkart. Marina staveja krastā nedaudz ieplestam kajam un abas rokās turēja pistoli.
Viņa gan noteikti bija skrējusi, lai tiktu līdz šejienei, bet elpoja rāmi un vienmerigi.
- Velns un elle, kapec?
- Viņš sniedzās pec ieroča.
- Es turēju viņu uz grauda. - Grants šļakstinadamies aizsteidzas līdz krieva līķim, kas peldeja laivai blakus, un aizvilka to atpakaļ uz krastu. Izrāvis mironi no ūdens, viņš to noguldīja smiltis. Izbijies krabis steigšus aizrapoja prom.
- Un vispār - kur tu biji? Un ka šeit nokļuvi istaja bndi?
Marina iedūra skatienu smiltis.
- Es nevareju aizmigt un devos pastaiga. Dzirdēju šāvienus, atgriezos un atradu Mjuiru.
- butu jauki, ja tu atgrieztos agrak. Viņi mus tur gandrīz piebeidza.
-Zinu. Piedod.
- Un ierocis?
- Paņemu no Mjuira. Viņš to negrasījas izmantot.
Grants papurinaja galvu un palūkojas uz mirušo. Tas bija maza auguma, plecīgs vīrietis ar platiem vaigukauliem un turpmāk mūžīgi lejup pavērtiem mutes kaktiņiem. Grants atri izrakņaja piemirkušās kabatas un neatrada ne maku, ne dokumentus, tikai spalvu nazi, dažas drahmu monētas un slapju bruņa kartona vīkšķi, kas reiz bijusi cigarešu paciņa.
- Kas viņiem no mums vajadzīgs?
- Droši vien šis. - Cirants iebaza roku pēdējā kabata un juta, ka pirksti aptver cieto mala plāksni. Par laimi, Marina to nesa- šķaidija, nošaudama vīrieti. Cirants izvilka plāksni lauka, noslaucīja un pasniedza Rīdām. - Lai ko viņi gribēja, viņi lieliski zina- ja, kur to meklet.
Devītā nodala
Mirina, Lemna. Nakamas dienas vakars
Grants staveja uz viesnīcas balkona un dziļi vilka plaušās nakts gaisu. Viņam acu priekša ka zvaigznes mirguļoja ostas laternas, visas sapludušas ar blāvo ūdens virsmas atspīdumu. Grants šobrīd jutas ka cilvēks, kurš cenšas atrast ceļu, vadoties tikai pēc atspulgiem.
- Ko mums tagad darīt?
Grants pagriežas. Sleģi bija atvērti un ierameja istabu ka gleznu, ko apspīdēja dzeltenīga gaisma. Rīds sēdēja uz krēsla blakus kumodei un truli vēroja ventilatora lāpstiņās, kas riņķoja pie griestiem, bet Marina bija apmetusies uz gultas malas un lapija blūzes piedurkni. Mjuirs gulēja viņai aiz muguras, atbalstījies pret kaudzi spilvenu, un drūmi košļaja cigareti. Viena bikšu stara bija uzrotīta līdz celim, atklajot skatienam biezu apsēju ap stilbu; ārsts gan apgalvoja, ka lode nav skārusi neko nozīmīgu.
Jautajums neatbildets palika karājamies dumakainaja gaisā. Šī diena nebija pavadīta pļāpājot. Kopš apšaudes neviens nebija gulējis; viņi visu nakti nomoda sedeja pie ugunskura un saravas, tiklīdz kaut kur iečabejas zars vai nošļaksteja ūdens. Tiklīdz saka aust gaisma, viņi savāca krievu līķus, sakrava tos laiva un visu nogremdeja līci, ka slogu izmantojot akmeņus. Pēc tam ceļinieki apsēdas krasta un saka gaidīt zvejnieku. Sagadadams Grantam lielu pārsteigumu, zvejnieks ieradas.
Mjuirs nobirdinaja pelnus trauka blakus gultai.
- Mani interese, kapec tie velna krievi vispār te paradijas.
- Viņi gribēja plāksni un to gandri/, dabūja. - Grants noradīja uz kumodes pusi, kur plāksne atdusejas uz mežģīņu sedziņas lampas gaismas ieloka. - Lai kas slēpjas tava Sešdesmit pirmaja elementa, to mekle ari viņi. Un man rodas jautajums: kas varētu but tik īpašs, lai to ka sadeguši medītu jeņķi un sarkanie?
Mjuirs nikns raudzijas viņam pretī.
- Es taču teicu, ka esmu tikai kurjers. Labāk pajauta, ka viņi mus atrada.
Grānts ieleja sev vel nedaudz vīna no pustukšas pudeles, kas atradas uz balkona, un viena paņemiena ieleja to sev rīkle.
- Šaja valsti notiek pilsoņu karš. Savienības militārie padomnieki te čum un mudž. Puse iedzīvotāju atbalsta Tautas Atbrīvo šanas fronti.
- Tie viri, kurus mes nogremdējam, nebija nekādi militārie atašeji, kuri tumsa apmaldījušies. Viņi zināja, ko vēlas, un zinaja ari, kur to meklēt. Pirms divām dienam pat mes paši vel nezinājām, kur būsim. Kads viņiem to pateica. Un nav nemaz talu jamekle, lai atrastu šaja istaba sasodītu kurmi.
Ledusauksto klusumu, kas iestājās istaba pec šiem vārdiem, partrauca zibsnis un dobjš bukšķis, kas atpluda no ostas. Grants apsviedas apkart un instinktīvi sniedzās pec ieroča, bet vainojama bija tikai raķete, ieskaņa uguņošanai, kas sāksies pusnaktī līdz ar Pirmajam Lieldienām.
- Dīvaini, cik ļoti šīs tradīcijas pieskaņojušās kristietībai, - Rīds piezīmēja. - Tā ir tik sena doma: aizbaidīt ļaunos garus ar skaļiem trokšņiem.
Viņš ne pie viena nevērsās, un neviens ari viņam nealbildeja. Marina vēroja Mjuiru, un viņas seja bija tikpat skarba ka bridi, kad viņa nošava krievu salas krasta. Šoreiz gan Mjuirs bija rīkojies prātīgāk un paturējis ieroci sev pie sāniem.
- Ko jus gribat teikt? - viņa nošņaca caur sakostiem zobiem.
- Es gribu teikt, ka man šķiet dīvaina jusu pastaiga tieši tajā bridi, kad pie musu sliekšņa uzradās sarkanie. Vel divainaka ir jusu pamanišanas piebeigt to puisi, pirms viņš paguva mums kaut ko pastastit. Un neaizmirsīsim ari jusu dievināto nelaiķi brāli.