- Viņš nebija komunists, - Marina izspļava. - Mans brālis bija varonis.
- Viņš cieši sadarbojas ar Grieķijas Komunistisko partiju.
- Jo tie bija vienīgie, kuri bija ar mieru organizēt pretošanos vāciešiem bridi, kad visi pārējie politiķi vēlējās tikai iekārtoties tiem azote. Aleksejam bija vienaldzīgs Staļins un proletariata diktatūra. Viņš vēlējās tikai cīnīties pret nacistiem.
-Un kas notiktu, kad vācieši atkaptos? Kurš pārņemtu varu?
- Vai tam ir kada nozīme? - Marinas seja dega naida. - Staļins, Trumens, ģenerālis Skobje - kada atšķirība? Jus visi gribējāt sagrabt Grieķiju savos nagos. - Viņa lēnam pagriežas, ietverot Grantu, Mjuira un Rīdu kvēlojošu dusmu piesātinātā skatiena. - Ir kada leģenda par Lemnas sievietem, kuras reiz savacas kopa un nogalinaja visus salas vīriešus ar vienu strauju cirtienu. Varbūt viņas rīkojas pareizi. - Marina spēji pameta istabu un aizcirta durvis. Klaudziens uz. bridi apslapēja uguņošanu osta.
- Laimīgu taciņu, - Mjuirs norūca un uzšķīla sērkociņu.
Cirants veltīja viņam riebuma pilnu skatienu.
- Tu zini, ka viņas brālis nebija komunists.
- Tavas draudzenes acis bija gan. Un viņa kaut ko slēpj.
- Viņa ir neganti pārskaitusies par sava brāļa navi.
- Kapec tad nepastasti viņai patiesību? Vai taja pudele vel ir vīns?
Grants paņēma Moschato pudeli. Tai nebija etiķetes, un stiklu klaja putekļi, uzkrati viesnīcas īpašnieka pagraba. Ietriecis korķi iekša, viņš svieda pudeli Mjuiram pari istabai. Mjuirs pastiepas, lai to saķertu, un sāpes saviebas.
- Marina pazina Pembertonu, viņa saprot arheoloģiju un mak aizstāvēties ciņa. Vakar viņa droši vien izglaba mus visus.
-Atver acis. Viņa piebeidza krievu, jo nebija citas izejas. Ja mes to puisi noķertu, viņš izstāstītu mums visu patiesību par Marinu.
Grants papurina ja galvu.
- Es tam neticu. Viņa varēja nošaut mani. Tu biji ievainots, Rīdām nebija ieroča, plāksne bija krievam kabata. Viņi varēja ielēkt laiva un jau but pusceļa uz Maskavu.
Krēsls nočīkstēja pret grīdu. Rīds pieceļas - un saravas, redzot sev pieverstus divus niknuma pielietus acu pārus.
- Es, emm, gribēju paelpot svaigu gaisu.
- Nekādu svaigu gaisu! Nupat jau gandrīz jus pazaudējam. Nav ne jausmas, kadi mošķi slapstas apkart. - Mjuirs ar rokas mājienu norādīja uz logu. Uz ielas valdīja rosība, ciemata iedzīvotajiem steidzoties uz baznīcu un pusnakts Lieldienu dievkalpojumu.
- Es iešu viņam līdzi. - Arī Grantam izmisīgi gribējās atstat istabu, kas oda pēc dusmām.
- Turi acis vaļa. It īpaši tagad, kad Marina klīst nepieskatīta.
Cirants piespradzeja revolvera maksti pie jostas un uzrava mugurā jaku, to piesegdams.
- Mes uzmanīsimies.
Svaigais gaiss sniedza atvieglojumu. Viņi nostājas uz viesnīcas lieveņa un bridi klusēdami elpoja. Viņiem nebija padoma nekāds mērķis, bet, nonākuši uz ielas, viņi nekavējoties iekļuva ļaužu plūsma. Visi bija ģērbušies labakajās drānās: tevi trīsdaļīgos uzvalkos, lai cik nodiluši tie bulu; matēs augstpapēžu kurpes vilka līdzi bērnus nomazgatām sejām un astēs sasietiem matiem. Ikviens, pat mazakie bērni, nesa gara, baltu sveci.
- Cerams, Marinai nekas nekaiš, - Rīds ierunājās. - Šķiet, viņa ļoti bedajas par brāli.
- Tam ir iemesls. Mes viņu nogalinajam.
- Ak ta. - Rīds saviebās un vairs neko nejautaja. Pec brīža viņš tomēr atkal atvēra muti. - Jus šādi piedzīvojumi laikam nesatrauc. Iebrukumi nakts vidū. Krievu spiegi, kas cenšas jus nolaupīt. Ieroči visas malās. Mirstoši cilvēki.
- Nesatrauc? - Cirants iesmejas. - Varbūt. Pie ta pierod.
- Dīvaini. Jaatzist, ka es sava ziņa visu mužu esmu pavadījis kara. Homērs, - Rīds paskaidroja, redzēdams izbrīnu Granta seja.
- Jus taču teicat, ka ta visa ir pasaka.
- Ja, daži stāsti tādi ir. Bet I lomers… - Rīds pievertam acīm apklusa, it kā izbaudīdams laba vīna garšu uz meles. - Viņš pamodina tajos patiesību. Ne jau vēsturisko patiesību, protams… kaut gan viņa eposi nebūt nav tik fantastiski ka vairums pārējo versiju. Homērs auž poētisko patiesību.
- Neticiet visam, ko lasat avīzes, profesor. Kara nav nekādas poēzijas.
- "Mana dzeja runā par karu un žēlumu kara. Poēzija slēpjas žēluma."
- Vilfreds Ouens bija bezcerīgs romantiķis. Kara nav ari nekādā žēluma. To man iemacija tevs.
Rids, lieliski apguvis Oksfordas zinātniekā pieklājīgās manieres, vairs neuzdeva jautājumus un klusēja. Viņi turpinaja ceļu ko pa ar puli ara no ciemata un pretī baznīcai līča ieplaka. Debesis uzplauka raķetes uguns ka tala zibens šautra.
- Vainojama bija smaka.
- Ka, ludzu? - Rida negaidītās piezīmes iztrūcināts, Grants palūkojas uz profesoru.
-Stāsts, ko Papadžianopoulu jaunkundze…
- Sauciet viņu par Marinu, - Grants partrauca Rīdu. - Tā jus ietaupīsiet daudz laika.
- Stāsts, ko viņa piemineja. Lemnas sievietes nenogalinaja savus vīriešus tapat vien. Viņas to izdarīja, jo bija atstumtas. Sievietes mocīja lāsts, kas piešķīra viņām atbaidoši sliktu elpu - viņas bija aizvainojušas Afroditi tāpēc viri, protams, atteicās viņas skūpstīt. Vai ari pildīt, hmm, laulata pienākumus. Tapec viņas no- galinaja vīriešus.
-Tas droši vien neatrisināja problēmu.
- Ja, šāds secinājums bija neizbegams. Dažus mēnešus velak sala iegriezās Jāsons kopa ar saviem argonautiem zelta aunadas meklejumos. Sievietes varda tieša nozīme draudēja viņiem ar nāvi, līdz argonauti pakjavas.
- Argonautiem acīmredzot bijusi grūta dzīve.
- Mm? - Rīds, šķiet, nemaz neklausījās. - Interesanti, ka visi šie senie stāsti par Lemnu saistīti ar aromatu. Filoktēta smirdoša brūce, sieviešu nepatīkama elpa. Varētu pat teikt, ka lemnieši ar to bijuši slaveni.
Viņš apklusa un iegrima domas. Fulis sasniedza zemesraga galu. Pretī slejas balsinata četrsturveida baznīca, bet Rīds un Grants netika tai klat, jo eku bija ielenkuši cilvēki. Cirants tik tikko dzirdēja priesteru dziedošās balsis, kas skaitīja Lieldienu liturģiju, kaut gan neviens taja īpaši neklausījās. Bērni ķera cits citu kaju meža, bet pieaugušie apsveicinājās un klusi pļapaja.
- Neizskatās pec musu baznīcas pasakumiem, vai ne? - profesors smikņadams iejautajas.
Viņiem tuvojas tirgonis, kam no rokam ka sīpolu virtenes ka- rajās sveču pari. Grants labprat pasutitu viru talak, bet Rīds pie- aicinaja viņu klat un, nedaudz pakaulejies, nopirka divas sveces. Vienu no tam profesors pasniedza Grantam.
- Pec grieķu ticējumiem, līdz galam izdedzināta svece izsvēpē cilvēka grēkus.
Grants piemiegtam acīm nopētīja slaido sveci.
- Vai lielākas nevar dabūt?
Pūlim paršalca klusums, baznīcas durvis iedegās dzirkstele. Ta bridi sastinga gaisa, pec tam sadalijas divas dzirkstis un at- kartoja šo procesu, pārmetoties no vienas sveces uz citu un virzoties cauri pūlim.
- Sākotnējā gaisma nak no Jeruzalemes, - Rīds čukstēja. - Katra gadu Jeruzalemes patriarhs ierapjas Svetaja kapa, kura apgla- bats Jēzus, un gaisā piepeši paradas svēta uguns. Patriarhs no tas aizdedzina sveci un nodod liesmu talak savai draudzei.
- Izklausās pec blēdības. Viņš droši vien iebāž bikses šķiltavas.
- Iespejams. - Šķita, ka Rīds atkal dzird tikai savas domas. - Interesanti, ka senatnē salas iedzīvotāji gaidīja laivu ar svēto uguni. Un pec trim tūkstošiem gadu mes atkal rīkojamies tieši tāpat.