Grānts pārcilaja atmiņas. Viņam šķita, ka pēdējas nedeļas laikā viņš par vēsturi uzzinājis vairak neka iepriekšējos trīsdesmit mūža gados.
- Jus runājāt par uguns rituālu? To, kura deļ viņi uz deviņām dienam apdzēsa visas liesmas?
- Tieši ta. Viens no avotiem vēsta, ka šis rituāls bija paredzets salas šķīstīšanai pec notikuma, ko es nupat piemineju. Tumsa bija grēku nožēlas laiks, simboliska nave, ar ko tiek izpirkta vēsturiska vīriešu slepkavība. Pec tam ieradas gaisma, simbolizējot jaunu dzīvi un atdzimšanu.
- Pratolajs. - Vārds gaiši iedegas Grantam acu priekšā. - Pirmais cilvēks, kurš atdzima ala.
- Nebūt ne tik atšķirīgs no cita cilvēka, kurš tika apglabats ala un atgriežas pie dzīvajiem. - Rīds apklusa, jo virs tieši viņam pretī, drukns zemnieks slikti pieguļošā uzvalka, pagriežas. Grants gatavojas uzklausīt pārmetumus, bet virs tikai pasmaidīja un pietuvināja savu sveci Rīda gaismeklim, to viegli piešķiebdams. 1 )ak- tis saskāras; Rīda svece pieņema liesmu un gaiši uzmirdzēja. Vaska pikucis noslīdēja lejup pretī profesora pirkstiem.
- Christos anesthi, - zemnieks sacīja. Kristus ir cēlies.
- Alithos anesthi, - Rīds atsaucās. Patiesi celies. Pūlī visapkart tika nomurmināts sveiciens un atbilde, kas lidinājās no cita pie cita ka viendienītes vasaras nakti. Rids pieversas Grantam un pie- davāja liesmu. - Christos anesthi.
- Ka teiksiet. - Cirants aizdedza sveci un turēja to neveikli izstieptā rokā, cenzdamies nenotraipīt kurpes ar vasku.
- Vai jums ir neērti?
Grānts nokaunejies pasmaidīja.
- Es esmu nedaudz apjucis. Nevaru saprast, vai es svēpeju savus grēkus, izpērku sieviešu grēku, godinu Jēzu vai izsaucu pratotaju.
Rids iesmejas.
- Nu jus saprotat, kur slēpjas problēma, bet jus nedrīkstat paturēt liesmu pie sevis. Jums ta kadam jaatdod.
Grānts pagriezās. Uguns jau bija izpletusies viņam aiz muguras un vairums sveču spoži mirdzēja. Bet viena bija palikusi nepamanīta. Viņš pasniedzas uz priekšu. Abas sveces saduras, paris reižu atsitas viena pret otru ka neveikli mīlētāji un beidzot palika nekustīgas pietiekami ilgi, lai liesma veiktu savu ceļojumu.
- Christi anesthi, - Cirants nomurmināja.
Viņa atvirzīja savu sveci un pacēla to augstak. Oranža gaisma apgaismoja viņas seju, un liesmas atspīdums iemirdzējās acis.
- Marina? - Grants gandrīz nometa sveci. - Jēzus!
- … patiesi celies. - Viņa novērsās; Cirants pacēla roku, bet viņa tikai padeva liesmu vīrietim sev aiz muguras. Pabeigusi šo uzdevumu, Marina atgriezās. Viņas acis bija apsartušas, un pat pūļa ielokā viņa izskatijas savadi ievainojama, it ka nespetu izlemt - spļaut Cirantam seja vai mesties bēgt.
- Es atvainojos Mjuira varda, - Cirants ierunājās. - Viņš… Viņš ir ezelis.
- Es nenodevu jūs krieviem. - Marinas balss nedaudz drebēja.
- Nekad neesmu teicis, ka tu to darīji. Bet tu noteikti saproti, kapec Mjuirs tadu iespēju pieļava. Kāds atklāja sarkanajiem, kur mūs meklēt. Un man tiešam žēl, ka tu nošāvi to krievu. Mes varējam noskaidrot, kas viņam zināms.
Cirants uzmeta Marinai iesāņus skatienu, uz kuru viņa atbildēja ar skarbi paceltu zodu.
- Viņam zem jakas bija kaut kas izspiedies, un viņš sniedzās pec ta. Ko tu darītu mana vieta?
- Ta bija plāksne.
- Tad jau mums paveicās, ka es pa to netrāpīju.
Grants uzmanīgi pastiepa roku un atglauda matu cirtu, kas bija parkritusi sievietei par vaigu. Viņa nekustējās.
- lai nu ka, Mjuira vārdiem tik un ta nav nekādās nozīmes. - Garam aizšalca vēja pūsma, un Grants pielika plaukstu pie sveces liesmas, to sargadams. - Svētnīca neka nav. Šīs pēdas bija trīs tukstošus gadu vecas jau tad, kad sakam tam sekot. Tās nav aukstas, tas ir sasodīti sasalušas vēsturēs dzīlēs. Mēs varam padoties un atgriezties Kreta.
Viņam aiz muguras kads pieklājīgi ieklepojas. Cirants un Marina pagriezās; Rids ka atvainodamies veras viņiem pretī. Roka turēdams sveci, profesors izskatijas pec kora zena Ziemassvētku vakara.
- Patiesība man šķiet, ka pēdas kļūst arvien siltākās.
Grants un Marina neticīgi lūkojas viņam pretī.
- Ka tas iespējams?
Rids piesita pie deguna.
- Pavediens slepas senajos mītos. - Viņš pasmaidīja. - Galvenais ir sekot savam degunam.
Desmita nodala
Terma, Lemna. Nakamas dienas rīts
- Vai esat pārliecināts, ka uzminējāt pareizi?
Viņi staveja sekla ieleja zemes ceļa gala. Vieta bija skaista: papeles un cipreses meta ēnu par strautu, kas burbuļodams plūda gar ieleju, un tieši pretī ceļiniekiem slējās glīta, neoklasicisma stila buveta eka. (irantam tā nedaudz atgādinaja šveiciešu namus ar sarkaniem jumtu dakstiņiem un spoži baltam sienam, svaigo durvju krāsojumu un iestērķelētajiem aizkariem logos. Viss šķita veselīgs un labi organizēts. Viss, izņemot smaku, kas piesātinaja ieleju; tas bija šķebinošais sera smārds, kas tik ļoti atsauca atmiņa puvušas olas.
- Iespejams, es kļudos, - Rids atzina, bet viņa balss skanēja neizprotami līksmi. - bet ši ir karsto avotu vieta. Nesaprotu, kāpēc man tas neienāca prāta. Tos izmanto jau vismaz kopš romiešu laikiem.
- Piedodiet, ka izbojāju jums prieku, bet karstais avots nav tas pats, kas vulkāns. Pat senie ļaudis droši vien saprata atšķiribu.
Rids paraustīja plecus.
- Visas leģendas par pretīgi smirdošajiem lemniešiem balstas uz kadam kopīgam atminam. Ja viņu svētnīca bijusi šeit, pec deviņu dienu ilgiem rituāliem viņi noteikti nesmaržoja pec vijolītēm.
No rīta mazais meklētāju pulciņš bija devies ceļa un nosoļojis nedaudzas jūdzes no Mirinas kajam. Lieldienas ciemata nekas daudz nebija atrodams, bet Grantam un Marinai izdevās samek-
Iet vairakus instrumentus, eļļas lampu, virves gabalu un ezeli, kam tas viss jaaiznes uz Termas avotiem. Nu viņi bija sasnieguši mērķi un ieelpoja gaisu, kas Grantam nebūt nešķita veselīgs.
- Kas mums jadara? Japajauta uzraugam, vai viņš nav atradis vanna peldam senu meteorītu? - Cirants noradīja uz. slēgtajam durvīm un tumšajām telpām aiz. mežģīņu aizkariem. - Izskatās, ka kūrorts ir ciet.
- brīvdiena. - Rids pameta skatienu apkart. - Bet karstie avoti neiznāk zemes virsu kūrorta teritorija. Ūdens tiek pievadīts no citas vietas. Palūkosim.
Steidzīga apkartnes izpete neko daudz neatklaja. Viņi atstaja Mjuiru pieskatīt ezeli un paši izklīda, pakapeniski virzoties talak pa ieleju aiz atpūtas nama. Sēra smaka pagaisa, puķu salkanās smaržas aiztramdita, un ceļinieki paleninaja soli, cīnoties ar augsto zaļi. Ielejas gala strauts pazuda. Cirants pavadīja piecpadsmit neauglīgas minūtes, mekledams ta izteku, bet neko neatrada. Viņš apsēdas uz saules sildīta akmens un vēroja ķirzakas šaudamies visapkart. Viņam pie kajam metajas izkaltis čuskadas ritulis.
- Kas ir tur? - Rids bija nemanīts pienācis Grantam no mugurpuses, koši piesarcis zem savas platas cepures. Viņš radīja augšup kalnā, kur no lezenas ainavas pacēlās kupolam līdzīga virsotne. Iepriekš ta bija slepusies aiz ielejas, bet tagad, slavēdami augstak, viņi to lieliski redzēja. Rids pacēla binokli, kas karajas saite viņam ap kaklu, piespieda to pie brillēm un pasniedza Grantam. īsti nezinadams, kas jāmeklē, Cirants grieza skalu, līdz izpludušais attēls noskaidrojas.
- Tas ir krusts. - Virsotnē slejas tērauda krusts, apmēram sešas pēdas augsts, un to turēja četras stieples. Uz, krusta horizontālās daļas sedeja vanags, uzbozis spalvas.