Grants nolaida binokli.
- Es zinu, ka neesmu vēsturnieks, bet baznīcas taču ir jauna- kas par musu mekleto periodu?
- Vai esat redzējis Romas forumu? Kad impērijā varu par ņēma kristieši, viņi gluži vienkārši aizmūrēja pagānu tempļus un pārveidoja tos par baznicam. Sienas vel joprojām redzamas klasiskas kolonnas. Atēnu Partenonu izmantoja par baznīcu… un mošeju, kad to sagraba osmaņi. Ēkas nak un iet, bet svētvietas medz dzīvot ilgi.
- Varam jau mēģināt.
Uzmanīgi likdami soļus virs birstošajiem akmeņiem, viņi kapa pretī virsotnei. Stāvot uz kores, ta izskatījas pec neliela kalna, bet tuvojoties tās apveids mainijas. Talaka mala šķita spēji nolaižamies, bet, pienākuši vēl nedaudz tuvāk, abi ieraudzīja, ka tālākās malas nemaz nav. Visa nogāze zem virsotnes bija gluži ka izdobta, tapec kalns traucās tai pari ka plīšanai gatavs vilnis. Ala, ko tas veidoja, bija vismaz, simt pedu augsta. Tās dziļuma, gandrīz paslēpies enā, bija izvietojies neliels, balsinats pagalms ar baznīcu.
- Svetvieta, - Rīds nomurminaja.
Marina pamaja.
-Šķiet, ka pati daba to šadu izveidojusi. Milzīgs klints klēpis… vai pavards.
- Ja piemiedz acis, tas pat nedaudz izskatas pec vulkānā, - Cirants piezimeja.
- Skaties. - Marina noradīja uz. vārtu stabu. Ta virsma bija iestrādātā mozaīka, kuras zilas plāksnītes uz zeltīta fona veidoja burtus.
- Ayiu Panayia, - Rids skaļi izlasīja. - Jaunavas Marijas godinājums. Tas nozīmē "Visa svēta". Uzsver viņas lomu ka Dieva līdzdalībniecei Jēzus ieņemšana. Ķecerīgi prati var izsekot ši titula attīstībai kopš seno kultu laikiem, kas pielūdza visvarenas, auglīgas dievietes, kuras pašas deva dzīvību dieviem. - Rīds pamanīja Marinas šausmu pilno seju. - Tas ir antropoloģiskais skatījums, protams.
Viņi izgaja cauri šauriem vārtiem un nokļuva nelielajā pagalma. Ienākot kalna mestaja ena, piepeši kļuva vēss, un trokšņi visapkart pieklusa. Vienīga skaņa bija ūdens šļaksti; tas teceja no čūskas galvas, iestrādātās siena, un ieplūda marmora tvertne. Cirants to paostīja un uztvēra jau pazīstamo puvušu olu smārdu.
-Sers.
Bet Rids un Marina neklausijas, jo staveja jau pie baznīcas durvīm. Viņi paraustīja rokturi, un durvis atvērās. Grānts sekoja viņiem iekštelpas.
Baznīca bija vienkāršā: to veidoja iegarena zāle ar baltam sienam, šauriem logiem un cilindrveida griestiem. Stūros klusi trūdēja kaltētu ziedu pušķi, un uz altara pakapiena bija salikti sarkani stikla trauki, kaut gan sveces, kas tajos reiz bijušas, jau sen vairs nedega. Baznīcas talakaja gala bija redzama tikai viena Jaunavas Marijas ikona, kas veras ienācējiem pretī, stāvēdama nedaudz iepletusi kajas un pacēlusi rokas, kā svētību dodot. Jēzus bērns uzlukoja svešos, ieslepies viņas vedera zeltainajā apli.
- Ja jums ši poza šķiet kaut kur redzeta, jūs domājat pareizi. - Rids izvilka no kabatas Pembertona apbružāto dienasgramatu un atšķīra vienu no pirmajam lapam. Uz tas gozējas ar tinti zīmēta skice: sieviete ar lapsenes vidukli un gariem svārkiem, kailam krūtīm un čusku, kas locījās pa izstieptajam rokam. - Mīnojiešu dieviete māte.
- Viņai ir glītākās krūtis neka Jaunavai Marijai, - Cirants noteica. Viņš nelūkojās uz Marinu, bet ar acs kaktiņu pamanīja, ka sieviete pārmet krustu.
- Un aplūkojiet Kristus teļu. Viņš ir savas matēs vedera jeb klēpi. - Rids lēnam pagriezās, pētīdams baznīcu. - Vai esat dzirdējis par hinduistu avatāram jēdzienu? Dievu inkarnaciju arējais izskats mainas, bet patiesības, kas zem ta slēpjas, ir mūžīgas.
Marina sarauca pieri.
- Ja gribat noniecināt divus tukstošus gadu ilgušas kristiešu macibas, varbūt esat ar mieru to darīt ara?
- Jaunas reliģijas ir īstas žagatas. Tam patīk celt savu mājokli uz citu, no ceļa aizslaucīto ticību pamatiem. Gan teoloģiska, gan tieša nozīme.
- Vai jus ierosināt izdemolet baznīcu?
- Ne. bet mums jāņem talka arheologu metodes.
- Kadas tas ir? - Grants painteresējās.
- Aizrakšanas līdz problēmas saknēm.
Rids soļiem mēroja iegareno zaļi, rūpīgi pētīdams smagos akmeņus, ar kuriem bija izklātā grīda. Atgājis triju jardu attaluma no altara, viņš piepeši nometas uz viena ceļgala un saka kaut ko knibināt. Marina un Grants notupas profesoram blakus. Grīda bija iekalts dzelzs riņķis. Rids to pacēla augša un parava. Nekas pat nepakustejas.
Profesors pagriezās un ka atvainodamies uzlūkojas Grantu.
- Vai jums nebūtu iebildumu… ?
Grants atbalstīja kajas katru sava puse akmenim, pieliecas un spēji parava riņķi. Plaisas tam apkart bija apaugušas ar biezu zemes kārtu, acīmredzot neskartas jau gadiem ilgi, bet pamazam pa- devas spiedienam. Viena no plaisam pavērās, un Marina ievirzīja taja lāpstās malu. Darbodamies visi kopa, viņi rava un grūda akmeni, līdz bija izveidojies pietiekami liels caurums, kura iespraukties. Apkaša melneja tumša bedre.
- Interesanti, kas tur leja slēpjas?
Grants paņēma stikla trauciņu, paredzetu svecei, un iemeta to iekša. Stikls nobukšķēja pret kaut ko cietu, bet nesaplīsa. Pārliecinājies, ka caurums nav parak dziļš, Grants apsēdas uz bedres malas un saka laisties leja. Kamēr galva un pleci vel rēgojās ara, viņa kajas jau sasniedza cietu pamatni, tapec viņš bija spiests nedaudz, pietupties, lai redzētu, kas notiek zem grīdas. To izdarījis, Grants uzšķela sērkociņu.
Viņš staveja uz noblietetas klona grīdas zema kambari, kurš šķita apmēram tikpat plats ka baznīca. Visapkart no zemes slejas akmens pīlāri, kas balstīja baznīcas grīdu. Daži bija neskarti un vel saglabajuši grezni izrotātus kapiteļus, bet citi kaut kad sena pagatne salūzuši un sacementēti kopa vai ari salaboti ar neap- testiem laukakmeņiem. Uz zemes metajas salmu stiebri, un pie tālākās sienas bija atslieti instrumenti. Grants saskatīja mūrnieka ķelli, spaini, grābekli un izkapti, l'areja telpa bija tukša.
- Vai tur kaut kas ir? - Rids ielūkojās iekša, ar seju gandrīz pilnība aizsegdams gaismu. Taja paša bridi Grants juta liesmu apsvilinam pirkstus. Viņš nometa sērkociņus, un kambari piepildīja tumsa.
- Nekas, tikai daži dārzniekā rīki. Ari izkapts - vai ta kaut ko simbolizē? Varbūt nāvi? - Grants atcerējās Lorda kriketa laukuma vējrādi. - Laiku?
- Uzraugs droši vien ar to pļauj zāli. - Rids nozuda, un atgriežas iezilgana gaisma.
- Mums jasak rakt.
Viņi atveda ēzeli. Tam sekoja Mjuirs. Grants uzkarinaja lampas starp balsta pīlāriem, bet Marina tikmēr iedzina mietiņus zeme apmēram jarda attaluma no vistuvākās sienas. Raustigas lampu gaismas apspīdēti, viņi notupas uz klona zem altara un vengi nopētīja sienas.
- baznīca ir celta bizantijas stilā, - Marina paskaidroja. - bet šie pamati ir atbalss no hellenisma laikiem, ap divsimto gadu pirms musu eras, kad uzplauka daudzi mistēriju kulti. - Viņa noradīja uz. raupji tēstajiem akmeņiem, kas samūrēti kopa. Daži bija pazuduši, un tukšas vietas aizpildīja plakanu ķieģeļu slāņi. - Te redzams, kur pamati salaboti laika, kad cēla baznīcu, bet iespe- jams, ka šis vietas vēsturē ir vel senaka.
Marina noradīja uz mietiņu rindu.
- Ši ir baznīcas ziemeļu siena. Bet es pamanīju liecības, ka svētvieta kristietības laika pārveidotā ta, lai altaris butu versts uz austrumiem. - Viņa pavēcināja roku, noradot uz katru sienu pec kārtas. - Vai redzat kaut ko neparastu uz dienvidu sienas?
Grānts vērīgi lūkojas, cenzdamies saskatīt kaut ko enainaja laukuma aiz pīlāriem, kas aizsedza lampas gaismu.
- Akmeņi šķiet mazaki… un sliktāk sacementeti kopa.