- Tieši ta. - Marina prieka atplauka. - To droši vien pievienoja velak, lai sadalītu jau esošos pamatus pietiekami mazos gabalos, kas varētu balstīt baznīcu. Manuprat, pagalms sniedz pareizāku priekšstatu par sākotnējā tempļa izmēriem. Tada gadījuma svet- vieta bijusi kaut kur šeit.
- Jaķeras pie darba.
Sākas lēnas, mokošas pulēs. Ta kā izslieties pilna augumā nebija iespejams, viņi zemu noliecās un raidīja īsus, neveiklus cirtienus cieši noblietētas zemes virsma. Kad ta bija uzlauzta, viņi sadalīja pienākumus: Marina, Rids un Mjuirs piepildīja spaiņus ar augsni, bet Grants tos aizvilka līdz kalna nogāzei un tur iztukšoja. Gaiss pagraba, kas jau paša sākuma nebija īpaši svaigs, kļuva smacējošs. Marina sasēja blūzes galus ap vidukli, savukart Grants novilka kreklu un stradaja puskails. Pat Rids noņēma kaklasaiti un uzrotija piedurknes.
Nesdams kārtējo spaini, pilnu ar zemi, Grants piepeši kaut ko ieraudzīja kalna pakāje ielejas otrā pusē.
- Kas tas?
- Par ko jus runājat? - Rids atpūtās, gulēdams zāle, kamēr Mjuirs viņu aizvietoja. Profesora skatiens bija versts istaja virziena, bet šķita, ka viņš neko nav pamanījis. Grants gan nekad nebija īpaši pārliecināts, ko Rids redz.
- lūk, tur. - Atkal paradījas zibšņi, kas spīdēja kalna kore netālu no samelnējušas priedes. Cirants mēģina ja uzliesmojumus saskaitīt, pratodams, vai ta ir šifrēta ziņa. Kam tā paredzeta?
- Varbūt tur spīd cigarešu papīra folija vai stikla lauska, - Rids ieminejas.
- Vai ari kāds mūs vēro. - Grants uzmeta mugura kreklu un piesprādzēja pie jostas revolveri. Viņš devas lejup pa kalna nogāzi, uzmanīgi likdams kaju starp krumu mezgliem un ripojošiem akmeņiem, bridi vērojis zemi, viņš pacēla skatienu un vairs neredzēja zibšņus.
Šķērsojis nelielu strautu kalna pakājē, Cirants sāka kāpienu otra puse. Tuvodamies virsotnei, viņš palēnināja gaitu. Augša vidēja priedes melnie zari. Uzpūta vējš - un savvaļas ziedu un zāles aromātu uz mirkli parspeja tabakas dumu smārds, šeit bija cilvēks. Bet Cirants neko nedzirdēja.
Viņš aizlavījās uz kreiso pusi un uzmanīgi žagas gar kori, mekledams ceļu no otras malas. Acu augstuma aizplivinājās taurenis, krūmos visapkart dūca bites un mušas. Jebkur citur ši butu brīnišķīga diena, ko pavadīt ar aukstu alu rokas un meiteni pie sāniem, guļot zaļa zale. Grants ciešāk satvēra revolveri.
Piepeši atskanēja reciens, iedarbojoties motoram kalna virsotne. Atmetis piesardzību mala, Grants skriešus pieveica pēdējos dažus jardus līdz korei un palūkojas lejup. Uz zemes ceļa, kas aizvijās aiz nakamā kalna, vel virmoja putekļu mākonis. Grants noskrēja leja un apmetās ap stūri - tieši laika, lai redzētu motocikla neskaidro apveidu nozūdam taluma. Viņš bridi nolūkojas tam pakaļ, bet neko nevareja iesākt.
Izgrūdis par lupām lamu vardu, Grants devās atpakaļ. Tieši aiz kores, no kuras paveras skats uz kupolveidigo kalna virsotni, nogāzē bija izveidojies padziļinājums. Zale taja bija pieplacinata pie zemes, un apkart metajas pusducis baltu stobriņu. Grants vienu pacēla, paostīja un, piemiedzis vienu aci, ar otru ielūkojas iekša. Tie bija cigarešu gali - bet daļa no cigaretes bija tukša, it ka ražotajs varētu atļauties piepildīt ar tabaku tikai pusi no tas. Turklāt tabaka bija Ieta, Cirants nodomaja, to paostījis.
Viņš zinaja tikai vienu vietu, kur tiek ražotas tik sliktas cigaretes. Dažas no tam Grants bija izsmēķējis pats neilgaja laika, ko pavadīja Austrumu frontē, turklāt vairak siltuma neka nikotīna deļ. Tie pieci viri, kurus viņi nogremdēja līci, acīmredzot nebija vienīgie krievi uz šīs salas.
- Viņi mus vēroja.
- Nolādēts. - Mjuirs iesvieda savu cigaretes galu marmora tvertne. Tas nočukstēja un apdzisa. - Cik ilgi viņi tur bija?
Rids samirkšķina ja acis.
- Es viņus pat nepamanīju.
- Turpmāk esiet sasodīti uzmanigaks, kaut velns jus rāvis. - Mjuirs pieversās Grantam. - Vai tev šķiet, ka viņi atgriezīsies?
- Iespejams. Pēc tas nakts viņi uzmanas un nenāks mums pārāk tuvu.
- Cerēsim.
Kļuva tumšāks. No rietumiem veļās mākoņi un savācās lielas, ļaunigas gubās virs ieapaļās kalna virsotnes. Viena no saviem gājieniem ar spaini Grānts ieraudzīja, ka saule nolaidusies zemu starp mākoņiem un juru, pārvērtusies par nikni sarkanu traipu debesis. Nakamaja reize, kad viņš iznira no pagraba, ta jau bija nozudusi. Sakās nakts, bet zem baznīcas valdīja nemainīga, lampu kliedeta krēsla. Grāvis blakus sienai jau bija gandrīz divas pēdas dziļš; kad Grānts atgriezās, pārējie izskatijas pec rūķiem, kas smagi strādā zemes dzīlēs.
Darba gaita kļuva lenaka. Viņi bija atseguši pamatu augšdaļu un nonākuši līdz zemākām līmenim - platam plāksnēm, kas izliktas bez javas. Zeme bija cietākā, nobārstītā oļiem, tapec to vajadzēja izcelt pa gabaliem. Drīz vien rokas bija noberztas jēlas, nagi sašķēlušies un muskuļi sāpes smeldza.
Deviņos viņi nolēma ieturēt vakariņas. Visi apsēdas pagalma, aukstuma nedaudz trīcēdami, un apēda maizi ar sieru, ko no rīta viņiem bija iedevis viesnīcas saimnieks. Debesis nebija manāmas zvaigznes.
- Cik talu esam tikuši? - Grants jautaja.
- Tie kaltie akmeņi ir ļoti veci. - Marina bija uzmetusi plecos Rīda žaketi, un viņas acis šķila stiklainas. - Mes esam tuvu.
- Ja vispār kaut kas ir atrodams, - Rids bridinaja. Viņš bija zaudējis līksmo noskaņojumu, smagā darba nogurdināts. - Varbūt tas ir kada cita tempļa nostūri… vai ari mes neesam ieradušies istaja vieta.
- Ir tikai viens veids, ka par to pārliecināties. - Grants iedzēra vēl pēdējo malku ūdens un paņēma lāpstu. - Es parakšu.
Tomēr viņa pulem bija īss mūžs. Nepagaja ne piecpadsmit minūtes, kad viņš jula lāpstu atsitamies pret kaut ko cietu. Nometies ceļos grāvi, Cirants ar pirkstiem kasīja zemi, mekledams nupat skarta akmens malas, bet to nekur nebija. Darbodamies parmaiņus ar rokam un lāpstu, viņš drīz vien bija atsedzis nepārtrauktu akmens virsmu, kas stiepās no vienas gravja malas līdz otrai.
Marina nocēla lampu no pilara un pievirzija to virsmai.
- Pamatiezis. - Viņa klusi nolamajas. - Ši acīmredzot bijusi sākotnējā tempļa grīda. Te redzamas zīmes vietas, kur akmens slīpēts ar kaltu.
- Nu, mums vismaz vairs nav jarokas dziļāk. - Grants ļava lapstai nokrist zemē un saberzeja tulznām klatas plaukstas. - Ir jau par veļu, lai kāptu leja. Mums šeit japaliek līdz ritam.
Grants savaca darbarīkus un padeva tos Rīdām. Marina viņus ignorēja, stavedama līdz viduklim dziļi grāvi un pētīdama akmens plākšņu sienu, kam ik pa brīdim pieskārās ar mazu slotiņu. Pasniedzis profesoram pēdējos instrumentus, Cirants pagriezās. Marina tupēja blakus sienai un bija pietuvinājusi seju tai gandrīz klat, laizdama pirkstus kaut kam pari. Bet Grantu izbrīnīja tieši viņas sejas izteiksme. Taja jautas spraiga uzmanība, un viņas tumšajās acis mirdzēja sajūsma.
Nogurums nekavējoties pameta Grāntu, un viņš pievienojās Marinai. Viņa neko neteica, tikai satvēra vīrieša roku un piespieda to pie sienas. Viņas ada bija silta, bet akmens zem tas - auksts. Marina virzīja Granta plaukstu nesteidzīgā elipses loka.
- Vai juti?
Grants sataustīja sīkus izciļņus, iegravētus sienā. Viņš noņēma roku un uzmanīgi nopētīja akmens plāksni. Trīs tūkstoši gadu bija to nodeldējuši līdz ēnai, bet tauste nemeloja. Viņš atkal novilka ar pirkstiem par pusmēness sirpi, apgaztu uz sāniem. Vērša ragu paris.
- Mums tas jāizvelk uz aru. - Marina sameklēja kabatas nazi un centās iedabūt asmeni mata resnuma plaisiņā, kas iezimeja plāksnes malu.