- Tas taču sver vismaz tonnu, - Grants šaubīdamies iebilda. Plāksne bija apmēram jardu plata, pēdu augsta un izskatījās tikpat bieza. - To var izkustināt tikai ar dinamītu.
- Mikeniešiem nebija dinamīta. - Marina turpinaja spiest nazi plaisā. Raizedamies, ka asmens salūzis, Grants atkapas un izrāpās no gravja.
Mjuirs pabāza galvu baznīcas grīdas cauruma.
- Vai jūs abi grasaties tur gulēt?
- Marinai šķiet…
Atskanēja dobjš bukšķis, un Grānts apsviedas apkart. Marina stavēja grāvī, turēdama roka nazi, un pat lampas gaisma bija redzams, ka viņas seja ir balta ka palags. Sievietei pie kājām gulēja akmens plāksne, no trieciena pret pamatiezi sadalījusies trijos gabalos. Virs tas siena bija atveries melns caurums.
- Tas bija panelis. - Marija trīcēja ka apšu lapa; viņai droši vien tikai par mata tiesu bija izdevies izvairīties no krītošās plāksnes. - Durvis.
- Kads aizmirsa ieeļļot viras. - Grants ieloca grāvi. Atvere bija tikpat liela ka plāksne, kas to slēpa, un tieši tik augsta, lai cilvēks varētu pa to izspraukties. Viņš iebaza roku tumšaja cauruma un pataustijas apkārt.
- Kad tiek nost no sienas, eja kļūst plataka. Ne daudz, bet varbūt pietiekami, lai varētu kustoties brivak.
Viņš paņēma lampu, kas bija nolikta gravja malā, un iegrūda to cauruma. Liesma apspīdēja gludi noslīpētas akmens sienas, bet tālāk valdīja piķa melna tumsa.
- Palūkosimies, kas ir iekša.
Vienpadsmitā nodaļa
Sajuta bija gluži ka spraucoties caur pastkastītes atveri. Grants sava mūža bija rāpojis pa šauram ejam - trīsdesmitajos gados Ro- dēzija, meklējot dimantus, - bet ta mocījās pirmo reizi. Viņš grozīja galvu reizē ar ķermeni un ievilka vederu, locījās un stumas iekša akmens mute, kamēr Rids un Marina viņu grūda no aizmugures. beidzot viņš bija brīvība un ilgi gulēja uz vedera, strauji elpodams.
Kaut kas pieskaras Granta potītei, kas vel bija palikusi pagraba, un viņš satrukas.
- Es apsēju tev ap kaju virvi. - Marinas balss jau skanēja biedējoši talu. - Ja kaut ko atradīsi, divas reizes to parausti. Ja iestreg- si, parausti trīs reizes un mes tevi izvilksim.
Grants pat nepūlējas atbildēt. Viņš atradās tuneli, kas bija augstāks par caurumu, caur kuru viņš nupat bija iespraucies, bet ne plataks. Pieceļoties četrrāpus, Grānta mugura atsitās pret griestiem. Nekur nebija redzami ne akmeņi, ne java; tunelis acīmredzot bija izcirsts klintī.
Tas vismaz nesabruks, Grants domas sevi mierina ja.
Viņš saka rāpties uz, priekšu. Tunelis nebija pietiekami augsts, lai varētu pacelt lampu, tāpēc viņš bija spiests grūst to sev pa priekšu. Gaiss bija smacīgs - taja neviens nebija elpojis vismaz trīs tukstošus gadu. Grants gan vairak satraucas par skābeno gāzes aromatu un nodomāja, ka šobrīd ļoti noderetu kanārijputniņš.
Viņš turpinaja līst uz priekšu. Vienīgas skaņas radīja lampa, kad viņš to stūma uz priekšu, un paša drēbju švīkstoņa pret sienam. Tuneļa veidotāji bija paveikuši ļoti labu darbu: eja ne reizi nenovirzījās no sava ceļa un urbās tieši kalnam sirdi. Cirants pulējas izteloties vīrus, kuri to izcirtuši. Cik ilgi viņi strādājuši ar saviem akmens āmuriem un vara kaltiem?
- Un pie ka jus centāties tikt? - Grants skaļi jautaja. Vai tas bija ta vērts?
Viņš papurinaja galvu. Tālu priekšā kaut kas lampas gaismā spīdēja. Cirants pielīda tuvāk, atkal pagrūda lampu un paguva to sagrabt pedeja mirkli, pirms ta apgāžas. Viņa acīm pavērās mirgojoša ūdens tilpne, iecirsta tuneļa grīda. Grants pastiepa roku un turēja lampu gaisa. Ūdens bija tīrs un skaidrs; gaismas stari pieskaras akmeņainajam dibenam, kas bija trīs pēdas dziļš. Grānts nodomāja, ka nebūtu grūti parbrist baseinam pari, bet aiz ta augsta un nepielūdzama slejas klints siena; tunelis bija beidzies.
Grants bridi stingi uzlukoja sienu, pēc tam pacēla labo kaju augstak un divas reizes to parava. Sauraja eja to bija grūti paveikt, un viņš nezinaja, vai palikušie saskatīs virves noraustišanos. Pec tam viņš izdzirda troksni tuneli - talu prom. Kads stenedams un elsdams pūlējās iespraukties ejā.
Gaidīdams pārējos, Cirants nolēma vēlreiz nopētīt baseinu. Tas droši vien saņēma ūdeni no kada pazemes avota, jo citādi nevarētu palikt neskarts tik ilgus gadsimtus. Vai tas bija tas pats ūdens, kas šļacās no strūklakas baznīcas pagalma? Grants noliecas par baseinu, cik talu vien uzdrīkstējās. Ari šis ūdens oda pēc sera. Un, ja bija kada sprauga, caur kuru ūdens ietecēja šeit…
Viņš nolaida lampu, līdz ta gandrīz skara ūdeni. No šada leņķa bija grūti kaut ko saskatīt, bet šķita, ka stāvā siena nesniedzas līdz pašam dibenam. Pamatne rēgojas kaut kas līdzīgs tumšai alas mutei.
Trokšņi Grantam aiz muguras tuvojas, līdz apklusa. Plauksta saspieda viņa pēdu, un viņš ar mokām pagrieza galvu. No tumsas viņam pretī veras melnas acis.
- Mēs esam Tesejs un Ariadne labirinta.
- Ceresim, ka te nav Minotaura.
Grants pavēlas uz sāniem, piespiezdamies pie sienas, lai Marina varētu pamest skatienu viņam garam. Sievietes acis izbrīnā iepletās.
- Ko tagad darīsim?
- Nedomāju, ka viņi izcirta visu šo tuneli tikai tapec, ka gribēja dzert. Atsaite man zabakus. - Grants noradīja uz plato enu sienas pamatnē, kaut gan Marina to saskatīt nevareja. - Tur ir atvere. Hs paskatīšos, kurp ta ved.
Marina atraisīja viņa zabaku auklas un novilka tos, bet pārliecinājās, ka virve vel joprojām ir apsieta Grantam ap potīti. Viņš neizģērbās; tuneli nebija vietas plašiem žestiem.
- Uzmanies. - Marinas balss tumsa šķita sīka un dobja.
Grants atspiedas uz elkoņiem un ar galvu pa priekšu ieslideja
ūdeni. Tas bija pārsteidzoši silts, gluži ka vanna. Viņš iegremdējas šķidruma, izbaudīdams atgūto brīvību. Viņam pat izdevās pagriezties un uzmest skatienu Marinai. Viņa bija aizrapusies līdz baseina malai, un abu sejas gandrīz saskaras.
- Dod man divas minūtes laika, - Grānts lūdza. - Pec tam velc no visa spēka.
Ūdens sakļavas viņam virs galvas ka zārks. Viņš ienira līdz dibenam, ar rokam šķeldams ūdeni, līdz sataustīja caurumu siena. Tas šķita apmēram tikpat liels ka augšējais tunelis - pietiekami plats, lai virzītos uz priekšu, parak šaurs, lai atgrieztos. Cirants spardidamies spraucas iekša un atsita ceļgalu pret akmens grīdu. Acis smeldza no minerāliem ūdeni, tapec viņš tas aizvēra; galu gala nebija neka, ko redzet. Šobrīd viņš varēja tikai atspiest plaukstas pret tuneļa sienam, gadu nogludinātām, un virzīties uz priekšu.
Divas minūtes. Cik ilgi las bija? Kā noteikt laika pludumu vieta bez gaismas, bez skaņas, bez augšas un apakšas? Grants nezina- ja, cik ilgi jau peld pa tuneli un cik talu aizkļuvis. Vai tam vispār bija kada nozīme, ja nav zināms, cik talu jāpeld? Sakuma viņš centas skaitīt sperienus, bet drīz vien pazaudēja skaitu. Plaušas saka sapel, un kustības kļuva vārgākās. Drīz vajadzēs griezties atpakaļ. Divas minūtes.
Tunelis kļuva plašaks. Granta plaukstas vairs nesniedzas līdz sienam, un pazuda pedeja saskarsme ar cieto pasauli. Viņš pel- deja Visuma - bez svara, bez maņam, bez laika. Viņš aizmirsa visu un kļuva par neko. Viņš bija palicis viens pats kopa ar dieviem, sīka zivtiņa, kas ņirbinās uz priekšu, nesaprotama liktens virzīta.
Galvaskauss asi iesāpejas. Viņš acīmredzot bija uzpeldejis augšup un atsitis galvu pret akmens griestiem. Plaušas neizturami smeldza, bet, pavēris muti, viņš saņēma tikai malku ūdens. Šeit nebija gaisa kabatu. Vai plaušās vispār vel pietika gaisa atpakaļceļam?
Grants atvēra acis - un par spīti sūrstošajai sajūtai neticīgi lūkojas uz priekšu. Ūdens vizēja zeltīta gaisma, tik silta un aicinoša, kadu viņš vēl nekad nebija redzejis. Viņam gribējās būt tas tuvuma; viņš zinaja, ka viss nokārtosies, ja vien viņš sasniegs šo gaismu. Sāpes nozuda, ķermenis atslaba. Viņš saka spārdīties gluži ka sapni. Zeltaina gaisma tuvojās, apņēma Grantu no visam pusēm, un viņš ceļas, ceļas…