Viņa galva spēji šķēla ūdens virsmu, un viņš atvieglots ieste- nejas. Sāpes atgriežas, bet šoreiz, pavēris muti, Grants sajuta uz meles gaisu. Viņš to rija lieliem malkiem, acis aizmiedzis, lai ūdens nešļakstītos seja. Kad plaušas beidzot šķita piesātinājušās un vairs nedraudeja plīst, Grants noslaucīja acis un tas atvēra.
Gaisma spēji apžilbinaja, un seju skara karsta elpa. Viņš šausmas atvirzijas, ieraudzījis pretī ceļamies liesmas un izdzirdis ūdens pilienu čūkstoņu, kad tie pārvērtās tvaika. Grānts aizvēra degošās acis, bridi turēja tas ciet un pec tam piesardzīgi pavēra šaura spraudziņa. Viņš bija izniris cita neliela kambara baseina, bet klints vieta to norobežoja uguns siena. Grants apstulbis skati- jas uz to. l iesmas šķietami šavas no klints, siena tam visapkart bija nokvēpusi melna un nedaudz ieliekusies ka izkusis vasks.
Grants piesardzīgi pastiepa kajas lielo īkšķi un taustijas, līdz atrada baseina dibenu. Tas nebija dziļš. Vel joprojām apbrīnodams uguni, viņš nedroši nostājās uz kajam - un gandrīz tūlīt sabruka, jo kaut kas spēcīgi parava viņa kaju. Marina. Viņš izbijies šjakstijas ūdenī, tverdamies pie sienam. Marina bija stipra un vilka sparīgi, gandrīz izmisīgi. Grants turējās no visa speķa, pulēdamies nepieļaut, lai viņu ievelk atpakaļ tunelī. Kaja no rāvieniem sapeja. Viņš centas nospārdīt cilpu, bet ta bija parak cieša un viņš nevareja līdz tai aizsniegties, neatlaižot vaļa sienas. Tā nu Grants varēja tikai turēties un lugt Dievu.
Virve atslaba. Grants to divas reizes parava, pagaidīja dažus mirkļus un parava vēlreiz. Vel pec brīža viņš juta divus atbildes rāvienus. Virve atkal saspringa un saka trīsēt ka ģitārās stiga; Marina vilkās uz. priekšu, likdama plaukstu pie plaukstas. Grants atbalstijas pret kambara sienām, lai kalpotu Marinai par enkuru. Arvien tuvāk, tuvāk - roka apvijas ap viņa apakšstilbu, atlaidas, un tad jau viņa iznira virspusē ka delfīns. Grants pastiepa roku, lai neļautu viņai tuvoties liesmām.
Marina nopurinaja ūdeni un atglauda matus, kas bija pielipuši pie sejas.
- Uzmanīgi, - Grants brīdināja. - Atver acis lēnam.
Viņa spēji ievilka elpu. Skaņa atbalsojās telpa.
- Kas tas ir?
- Gāzes noplūde. - Ieguvis bridi pārdomām, Grants atcerējās kadu vakaru pie ugunskura netālu no Zambezi, kur sacentas stāstu vērpšana un sevis lielīšana ar dimantu kompānijās ģeologiem.
- Metana gāze izplūst pa caurumiem klinti un spontāni aizdegas. Neviens īsti nezina, ka tas notiek. Acīmredzot… - Viņš atpogaja kreklu un novilka to, savikšķidams audumu vaļīga murskuli. Kustēdamies strauji un mērķtiecīgi, viņš aizvirzijas līdz uguns sienai un iespieda taja kreklu. Nošņaca tvaiks, un alu parņema tumsa.
Grānts aizsvieda kreklu un atkapas - un sadurās ar Marinu. Viņa iekliedzas un Grantu satvēra, līdzsvara meklējumos apvīdama rokas ap vīrieša kailajam krūtīm. Viņas krušu galiņi piespiedās Grantam pie muguras; izmirkuši blūze nebija vera ņemama robeža. Tobrīd gan viņam nebija laika to pienācīgi novērtēt. Liesmas atkal uzšāvās gaisa, tikpat vienmengas ka plīts uguns vienkāršā ģimenes maja.
Ģeologiem bija taisnība.
- Tā vienmer atgriežas, - viņš apbrīnas pilna balsi noteica.
- Vai ta ir bīstama?
- Nevajag to parak ilgi apklat, lai gāze neuzkrātos. - Grantam prata iešāvās jauna doma. - bet, ja ta deg, no kaut kurienes pienāk gaiss. Tuneli, pa kuru iepeldejam mes, nosedz ūdens. Tatad kaut kas ir aiz uguns.
Grants nedaudz negribīgi atraisijas no Marinas skavam, paspēra soli uz. priekšu un vēlreiz noslapeja liesmu. Tumsā viņam aiz muguras kaut kas nošļaksteja un uzdzirkstīja. Alu piepildīja jauna gaisma - Marina pacēla šķiltavas. To uguns atspīduma viņi ieraudzīja tumšu tuneli, kas turpinājās otrā puse aiz gāzes atveres.
Nedaudz, padomajis, Grants novilka no potītes cilpu un pasniedza virves galu Marinai.
- Gaidi mani šeit.
Viņa papurinaja galvu.
- Tu neiesi tur viens.
Nebija laika strīdēties. Gāzes smaka jau saka sūkties ala, un, ja ta uztvertu šķiltavu liesmu, viņi abi izceptos ka maizes šķeles krāsni.
- Tev japaliek šeit. Mes nevaram atstāt atveri aizklatu, un kādām jaapdzēš liesma, ja es atgriezīšos. Kad atgriezīšos, - viņš izlaboja.
Grants pacēlās laukā no ūdens, uzmanīdamies, lai neizkustinātu kreklu, un virzījās uz priekšu. Pec brīža viņš juta pēdas iesvilstamies: Marina norava kreklu nost. Viņš redzēja tuneli. Tas vel joprojām bija tikpat zems un šaurs, bet šoreiz gaiss taja bija svaigāks. Grants pat juta nelielu vēja pusmu uz sejas. Viņš turpi- naja ceļu jau ātrāk, rāpodams virs uguns mestas ēnas.
Tunelis beidzas ar vel vienu klints sienu - un šoreiz pamatnē nebija ūdens tvertnes. G.rants ar pūlēm pagrieza galvu. Gāzes radīta gaisma bija parak talu, tomēr kaut ko vel varēja saskatīt. Acīm cīnoties ar drumo krēslu, viņš pamanīja blāvu gaismas apli kā nimbu virs galvas pie tuneļa jumta. Viņš pacēla roku un juta vēsu gaisa plusmu.
Grānts aptaustīja cauruma malas. Melnais bazalts bija sīki saberzts un nopulēts līdz spīdumam, kas nezuda pat pec trim gadu tūkstošiem tumsā. Caurums bija gandrīz ideāli apaļš, bet šķita biedējoši šaurs. Pat šauraks par spraugu, caur kuru viņš bija ielauzies tuneli.
- Citas izejas nav, - Grānts nočukstēja. Viņš atspradzēja jostu un nolaida bikses; nedrīkstēja atstat nevienu lieku sprīdi, kas aizkavētu viņa izspraukšanos caur šo luku. Ievilcis vederu, viņš pie- rava kajas, līdz tupēja tieši zem cauruma. Grānts pacēla rokas virs galvas un saspieda tas kopā ka nirējs, kas gatavojas lēcienam. Un piecēlās.
Akmens riņķis bija ciešs kā cilpa ap kaklu. Viņš locījās un kārpījās tam pretī, mokoši lauzdamies cauri collu pec collas. Akmens virsma nebija tik ideāli gluda, ka Grantam šķita pirms tam; saskarsme ar ķermeni katrs sīkais izcilnitis kļuva par žileti, kas no- skrapeja kailo adu jelu. Viņš sakoda zobus un mierināja sevi ar domu, ka asinis vismaz padara cauruma malas nedaudz slide- nakas. Pleci bija jau otra pusē; tiem sekoja ribas, kaut gan šķita, ka no plaušam izspiests viss gaiss. Tagad Cirants varēja izmantot ari rokas, ne tikai kajas, un tas bija ļoti vērtīgi; viņam bija nepieciešams viss spēks, lai dabutu cauri gurnus. Ja tas vispār bus iespējams. Varbūt viņš iestrēgs šajā riņķi un nevares pakusteties ne augšup, ne lejup, līdz miesa nopūs ap kauliem un cilpa beidzot atbrīvos viņa skeletu.
Kaut kas padevas - paldies Dievam, ne Granta ķermeni, bet gan ārpus ta. Viņš bija ticis cauri. Veicis pedejo rāvienu, viņš iznira no lūkas un asiņains, kails un slapjš nokļuva visneparasta- kaja telpa, kadu jebkad bija redzējis.
Divpadsmita nodaļa
Pec tik ilgstošas mocīšanas šauraja tuneli piepeši rastais plašums reibinaja. Grants gulēja uz grīdas telpa, kas izskatijas pec milzīga bišu stropa. Tas bija apaļš akmens kambaris, kura malas pakapeniski liecas cita citai pretī, līdz sastapas punkta augstu viņam virs galvas. Tieši zem šis virsotnes dažu jardu attaluma no Granta grīda rēgojas apaļš caurums, līdzīgs akai. liet tās dibena neskalojas ūdens; ši bija uguns aka. Liesmas laizīja tas malas ka milzīgs plīts riņķis, kas meta duļķaini oranžu gaismu uz visu kambara iekšieni. Tieši pretī atverei, caur kuru bija izrāpies Cirants, uz viendabīga akmens altara slejas akmens ragi.