Cirants apstaigaja kambari, turedamies blakus sienam. Rotājumi bija gandrīz neiedomājami smalki izstrādāti; frižu joslas mijās ar putnu un dzīvnieku apveidiem, kas visi bija iegravēti akmeni. Tie bija notraipīti sodrējiem, bet teli vel bija diezgan skaidri saskatami. Viena no šim joslām Cirants saskatīja Kabiru stāvus, tuklus un neticami labi apveltītus ģenitāliju apvidu; tie dejoja un līksmojas uguns gaisma. Virs šis attēlu grupas armijas maršēja kara un zemnieki vaca ražu laukos - zudusi civilizācija, kas sa- glabajusies akmeni.
- Cirant?
Vārds atbalsojas velvetaja kambari, un to tūlīt pat noslāpēja izbrīna pilns kunksts. Marina bija pabazusi galvu no cauruma grīda un plati ieplestām acīm uzlūkoja apkartni. Acis iepletās vel vairak, kad viņa ieraudzīja Grantu. Marina īsi, kaunīgi iesmejas un sarkdama novērsās. Grants atcerejas, ka vel joprojām ir kails ka nupat piedzimis.
- Viss jau ir redzets, - viņa noteica, cenzdamās runāt neverigi, lai gan tas īsti neizdevās.
- Ks jau gaidīju vārdiem neaprakstamos rituālus.
- Tu esi nedaudz nokavējis. - Marina izvilka no cauruma viņa bikšu murskuli un pasvieda to viņam. -Ela. Apsedzies, pirms Kabiri sak tevi apskaust.
Grants uzvilka bikses.
- Ks tev liku gaidit pie gāzes atveres.
- Negribeju, lai tu saboja atradumus pirms pienācīgās arheoloģiskas izpetes.
- Skats tiešam ir elpu aizraujošs. - Grants pastiepa roku, gatavodamies izvilkt Marinu lauka, bet apstajas. - Vai tu vari tikt atpakaļ pa tuneli?
- Cerams.
- Tad pasauc pārējos. Viņi negribes palaist to garam.
Grāntam par lielu sarugtinajumu izrādījās, ka Marina var izspraukties cauri ieejai neizģērbjoties. Rids savukart izlēca no cauruma ka līksms circenis. Grūtais ceļš līdz šim kambarim, ka šķita, bija piepildījis viņu ar spraigu enerģiju, nevis sagādajis traumas. Viņš skraidīja apkart ka puišelis, kurš nonācis rotaļlietu veikala, visu nopētīja un klusi murminaja apbrīnas pilnus vārdus. Kada stun viņš atrada divus dzelzs katlus, katru ar trim ielocītam kajam.
Viņš divdesmit trijkājus visus
Beidzu, lui vēluk tos liktu gar stiprcelta mitekļa sienu.
- Tieši ta, kā to aprakstīja I lomers. Šis droši vien bijis pirmais kulta centrs, pirms tas pārvietojās uz krasta pusi. - Profesors sajūsmināts papurinaja galvu. - Mes nupat esam uzņemti klubā, kam jau trīs tukstošus gadu nav bijis neviena jauna biedra.
- Mums paveicies, ka neviens nevar mus izsviest. - Caurumā parādijas Mjuira galva. Grants un Marina uzvilka viņu augša.
- Protams, trūkst dažu rituālā elementu… - Rids apklusa, pētīdams frizēs. - Tunelis, pa kuru mes šeit iekļuvām, noteikti kalpoja ka iniciacijas ceļš uz kultu. Vispirms notiek simboliska nāve ūdeni…
- Ta varēja ari nebūt simboliska, - Cirants norūca, atcerējies absolūto tukšumu melnaja ūdens plašuma. - bet es biju pārliecināts, ka ūdens tikai šķista un attīra.
- Senajiem ļaudīm nave un šķīstīšanas bija divi nesaraujami jēdzieni. Ūdens, kas attīra ķermeni un dveseli, var noslaucīt tīru ari atmiņu. I^ai nokļutu I ladesa, bija jāšķērso aizmirstības upe Lēta. Pec grieķu domam, aizmirst savu vardu un dzīvi ir tikpat ka nomirt. Ari šodien kristības ūdens nekalpo tikai ka šķīstīšanas līdzeklis, laja iemērcoties, cilvēks mirst grēkam. Pec tam uguns iededz jaunu dzīvību, cilvēks izspraucas cauri dzemdību kana- lam un iekrīt šeit kails ka bērns. Prātolajs atdzimst Hefaista un Kabiru svētajās mistērijas.
- Aizraujoši, - Mjuirs novilka. - Un nu pameģiniet atrisinat ta sasodīta meteorīta noslēpumu.
Viņi izklīda, pārmeklējot svētnīcu. Cirants un Marina taustījās gar stūriem, izpētīdami katru plaisu un enu; Mjuirs izvēlējas pre- tejo virzienu. Rids šķita savadi nevengs pret šo uzdevumu. Viņam bija izdevies ienest līdzi elektrisko lukturīti, un viņš aplūkoja fnzes, izgaismodams sastingušas akmens figūras.
- Šeit!
Grants pievienojas Mjuiram kambara talakaja mala aiz ragaina altara. Vieta, ko viņš bija noturējis par vel vienu nišu, izrādījās durvis, kas veda uz nelielu telpu. Tā bija veidota ka kubs un daudz vienkāršākā neka liela svētnīca, tas sienu rotaja tikai viena reljefa josla. Telpas vidu bija novietots ciets, iezilgans akmens ar plakanu virsmu, kas sniedzas abiem vīriešiem hdz ceļiem; talakaja mala grida bija izgrebts apmēram podu plats, apaļš iespiedums. Tam apkārt mētājas izliektas mala lauskas.
- Kas tas ir? - Cirants jautāja. - Vel viens altāris?
- Ja nemaldos, tas ir primitīvs pavards. - Marina aizlauzās viņiem garam, notupas blakus iespiedumam zemē un iebāza roku iekša. To izceļot lauka, plauksta bija melna.
- Šķiet, es nojaušu, kur palicis meteorīts.
- Kur? - Mjuirs apsviedas apkart, steigšus laizdams skatienu pari telpai, bet Marinas balsi neskanēja triumfs, tikai gurda samierināšanās ar likteni. Cirants ielūkojās tumšajos pavarda žokļos, kas pletās sievietei pie kajam.
- Jus teicat, ka bez Sešdesmit pirmā elementa meteorītu par- svara veidojusi dzelzs.
Grantam prata iešāvās biedejoša doma.
- Tu apgalvoji, ka šis ir bronzas laikmets, - viņš iebilda. - Man šķita, ka dzelzs laikmets sakas velak.
- Taisnība. - ITurvis nostājās Rids. Viņš rauca pieri, kaut ko izklaidīgi galvā parlikdams. - Interesanti, ka ideju par dzelzs laikmetu izvirzīja dzejnieks 1 lesiods. Dzivojis gandrīz vienā laika ar Homēru. Viņam tas nekada ziņa nebija saistīts ar tehnoloģiju, tikai ar civilizācijās norietu. Hēsiodam šķita, ka viss notiek otrādi: no zelta laikmeta mirdzošajiem sasniegumiem lejup cauri sudrabam un bronzai līdz neglītajai dzelzij. Tikai musu zinātniski orientētais prāts saka uzlukot dzelzi ka progresu. Cietākā, asaka, Ietākā, daudz piemerotaka ieroču, dzinēju un dzeloņstiepļu kalšanai.
-Tas, protams, ir ļoti interesanti, profesor. - Mjuira balss bija ka uzvilkta stiga. - Vai mikenieši prata apstradat dzelzi?
Rids izbrīnīts sarauca uzacis.
- Neapšauba mi.
- Bet jūs teicat, ka tas bija bronzas laikmets.
-Jauns laikmets nesakas vienā mirkli. Dzelzs laikmets, bronzas laikmets, akmens laikmets - tas ir ērtības labad pielimetas etiķetes. Pareja starp šiem posmiem bija pakapeniska un nevienme- riga, ta droši vien norisinājās vismaz vairāku desmitgažu, ja ne simtgažu gaita. Un ir jāņem vēra ari tehniski apsvērumi. Cik noprotu, apstrudut dzelzi nav sarežģīti, vajag tikai sakarsēt to līdz noteiktai temperatūrai. Iegūt dzelzi no rudas - tā, ja nemaldos, bija lielākā problēma.
- Visi agrīnie apstradatas dzelzs paraugi bijuši meteoritiskas dabas, - Marina piebalsoja. - Cirvju asmeņi, bultu uzgaļi, naži… Patiesība seno ēģiptiešu vardu, kas apzīmē dzelzi, var burtiski tulkot ka "debesu metāls". Nekāds cits avots viņiem nebija zināms.
Grantu parņēma neizturams nogurums. Ārpuse, kur laiks nebija sastindzis tris tukstošus gadu, droši vien jau bija gandrīz pusnakts. Viņš atkrita uz plakana akmens un iedūra skatienu zemē.
- Tatad mikēnieši atrada Kretas svētnīcā šo iekarojamo dzelzs gabalu, sajauktu ar Sešdesmit pirmo elementu, un atveda šurp…
- … lai to izkausētu. - Marinas vardi nošķindeja ka ledus akmens kambari.
- Protams. Tas bija neizbegami. Jūs droši vien sēžat uz laktas, uz kuras viņi to izkala.
Visi skatījās uz Rīdu, viņa priecīga, gandrīz jūsmīga toņa samulsināti.
Viņš savukart šķila apjucis, redzot pārējo sadrumušas sejas.
- Vai tad es jums neteicu? Nāciet, paskatieties paši.
Atgriezies lielaja telpa, Rids ar lukturīti apgaismoja akmens fnzi, kas apjoza kambari acu augstuma. Dzeltenais stars padarīja tumšākās ēnas ap izgrebtajam figūrām, tapec tas šķita iznirstam no akmeņaina sprosta un dejojam gaisa.