-Vai atceraties "Iliādas" rindas Pembertona dienasgramata?
-Jūs teicāt, ka tās apraksta Hefaista darbnīcu.
- Vai tiešām? - Rīda seja paradijas i/bnns. - Ja, laikam gan. Apmēram. Pareizāk butu teikt, ka tajas ir runa par metāla darbu, ko Hefaists veido sava kalve. Vai esat pazīstami ar jēdzienu ecphrasis?
-Ne.
- Ta ir vieta, kura dzejnieks atkapjas no galvenas sižeta līnijas un sniedz, garu, detalizetu aprakstu par kadu svarīgu priekšmetu, parasti ieročiem vai bruņām.
- Tas ir, aizmaldas neceļos, - Mjuirs komenteja.
- Ja, varētu teikt, ka ta ir aizmaldīšanas no stasta, bet dzejai ta ir ārkārtīgi nozīmīga. Šie eqjhmsi$ dažas no dramatiskakajam vietām visa Homēra daiļradē. Un pats garakais, pats elpu aizraujo- šakais no tiem notiek šeit, I.emnā, I lefaista darbnīca. Viņš vairogu veido, rotātu ar vissmalkakajiem rakstiem. Tas ir pasaules mikrokosms - ikdienas dzīves un kara ainas, bregela gleznas un baije gobelēna krustojums. Pilsētas dejo un līksmojas vīrieši kopā ar sievietēm, bet foruma diskutē juristi un politiķi. I.aukos mainas gadalaiki: tiek seta labība un novāktā raža, vīnogas saspiež un pārvērš vīna. Gani dzen aitas uz ganibam. Iebrūk armijas, notiek kari. Tas viss ir attēlots uz vairoga.
Klausoties Rīda stāsta, Grānts piepeši jutas gluži ka atbrīvojies no realitates važām un pacēlies gaisa. Luktura stars šau- dijas apkart, izgaismodams friz.es paneļus citu pec cita. Attēli skrēja viņa gara acu priekša ka filmas kadri, pasaules panora- ma. Tie visi bija šeit: deja laidušies jaunekļi un kuplas meitenes, tik dzīvas, ka likās šūpojamies trisošaja gaisma. Vērši vilka arklus pari laukiem, un no vagam spraucas varpas, ko, izkaptīm bruņojušies cilvēki, nopļava un sasēja ķīpas. Vīriešu rinda ka lenta vijas pari tāliem pakalniem līdz lielai pilsētai, un aiz tas sienam cīnījās divas armijas. Zem lekna ozola rami sedeja vērsis, un sievietes seja tam ragos lentes, bet vīrieši asi- naja nažus.
Luktura stars partrauca straujo deju un apstajas. Rids bija pabeidzis savu stāstu. Filma apravās, ala iestājās miers.
- Man šķita, ka ta ir pasaka, - Grants pec briža ieminejas.
- Man ari. bet šis… - Rids runaja piesardzīgi, izsvērdams katru vardu, it ka nespedams noticēt, ka tas izturēs pats sava nozīmīguma smagumu. - Tieši par to runā Homērs. Apraksts norisinājies šeit.
- Uz vairoga?
- Ahilleja vairoga. - Profesors izgrūda šo vārdu pār lupām kā svētumu. - Ja, tas ir loģiski. Bronzas laikmeta dzelzs bija visretākais metāls, četrdesmit reizes vērtīgāks par sudrabu. Atrast tik lielu gabalu, kads bija šis meteorīts, droši vien bija līdzvērtīgi dimanta Kohinora atrašanai. Viņi to neizterētu kabatas nažiem un cirvjiem. Viņi to pārvērstu par kaut ko neparastu. Kaut ko leģendāru. Kaut ko tadu, ko dzejnieki apdziedatu vel paaudzēm ilgi, ko aizmirstība aizslaucīt nespetu pat trīs tūkstoši gadu.
Rids atbalstījas pret altāri. Akmens ragi, kas to rotaja, vijas viņam apkart ka spārni.
- Un kur mes varam to atrast? - Cirants painteresējās.
Trispadsmita nodaļa
- lai pilnībā uztvertu šo stāstu, jums vispirms jāizprot daži fakti. - Rids atkal pievērsa lukturi frizei un akmens armijai zem pilsētas sienam. - Grieķi, kuri devas uz. Troju, bija sava laikmeta zieds. Menelājs, Spartas karalis, kura sieva bija Trojas Helena. Agamemnons, viņa brālis, Mikenu virsvaldnieks. Odisejs, ģenia- lais strateģis, un spēkavīrs Ajakss. Bet dižakais no visiem, vienīgais, bez kura grieķi nevareja uzvarēt, bija Ahillejs.
- Eksistē maldīgs uzskats, ka "lliada" vēsta par visu Trojas karu: tūkstoti kuģu, desmitgadu aplenkumu, Ahilleja navi un pilsētas izpostīšanu. - Rids savilka lupas gurdenaja profesora izteiksme, kurš visu mužu pavadījis veltīga ciņa ar nezināšanu. - Patiesība "lliada" tiek runāts tikai par apmēram divām nedeļam kara laika aplenkuma pedeja gada. Agamemnons un Ahillejs sastrīdas, dalot laupījumu - šaja gadījuma verdzeni, - un Ahillejs sadusmojies aiziet prom ar nodomu ļaut grieķu armijai pašai pārliecināties, ka tai veiksies bez viņa palīdzības. Izrādās, ka ne īpaši labi: prinča I lektora vadīti, trojieši izmanto Ahilleja dusmas un gandrīz pilnība iznicina grieķus. Ahillejs nav ar mieru atgriezties cīņas lauka, bet viņa biedrs Patrokls ietērpjas Ahilleja bruņas un dodas kauja. Visi doma, ka viņš ir Ahillejs; veiksme atgriežas grieķu puse hdz brīdim, kad paradas I lektors un nedaudz saboja ilūziju, nogalinadams Patroklu un pievakdams ta bruņas.
Luktura stars turpinaja aprakstīt savu loku un pieversas panelim telpas otra puse. Taja armijas stajas viena otrai pretī lielas upes krastos, meta šķēpus tai pari, un no aizmugures tikmēr steidza kaujas rati, kas veda papildspēkus.
-Ahillejs nonāk strupceļa. Viņš izmisīgi veļas atriebties I lektoram, bet viņam nav bruņu. Tādēļ viņa mate, juras nimfa Tetida, dodas uz Hefaista smēdi Lemna un ludz tam pagatavot jaunu ieroču un bruņu komplektu. Vairogs, protams, ir ši pasutijuma nagla, bet tam ir pieskaņoti lielu aizsargi, krušu plāksne un ķivere. leterpies šaja lieliskaja ģērba, Ahillejs stajas Hektoram pretī kaujas lauka, cīnās divkauja un princi nogalina. Pēc tam viņš piesien liķi pie saviem ratiem un vada to ap pilsētu, līdz Trojas karalis Priams, Hektora tevs, ierodas Ahilleja telti un ludz varonim iespeju atgūt sava dela ķermeni. Vecā vira sāpes Ahilleju ta aizkustina, ka viņš beidzot atvadas no savam dusmām un atdod līķi, un visi dzīvo ilgi un laimīgi. Tikai vairums nomirst.
-Cik atceros, Ahilleju nonaveja saindēta bulta, iešauta papēdi.
- Ta ir plaši izplatīta kļūda, - profesors aizradija. - Ahilleja papēdis ir mīts.
- Tas viss ir viens nolāpīts mīts, - Mjuirs norūca.
Rids aizkaitināts uzmeta viņam nicīgu skatienu.
- Es tūlīt visu paskaidrošu. Saprotiet, Ahilleja papēdis neietilpst sākotnējā leģenda. Neviena no agrīnajiem avotiem nekas neliecina, ka viņam iešauts papēdi vai ka ta viņam bijusi varigaka vieta. To nemin neviens rakstītais avots līdz pat pirmajam gadsimtam musu erā, septiņus vai astoņus gadsimtus pēc Homēra. Homērs nerunaja par Ahilleja navi. "lliada" beidzas, pirms varonis mirst, un "Odiseja" pieveršas stāstām jau pec kada laika.
- Ja par to neruna Homērs, kurš tad runa?
Rids paliecās uz priekšu.
- Klasiskajam laikmetam beidzoties, Homērs bija kļuvis par grieķu civilizācijās pamatakmeni. Viņa poēmas bija kaut kas līdzīgs Bībeles, Šekspīra un karaļa Artura sajaukumam. Bet I īomērs šos stāstus neizgudroja, tikai adaptēja atbilstoši savai dzejai. Leģendas par Troju jau eksistēja vairakas variacijas, kas pārklājās un dažreiz bija pretrunīgas, mutiskās poēmas un teikas, miti un nostāsti. Sakuma 1 lomera stāsts bija tikai viens variants. Pec tam tas pakapeniski kļuva par iecienītāko versiju, vēlāk jau ticamāko. I ,uk, cik varens iespaids bija viņa dzejai.
- Bet laika parbaudi izturēja ari pārejās leģendas; Homēra stāstiem bez tam nebūtu jēgas. Saglabajies plašs literatūras klāsts no citiem dzejniekiem, rakstniekiem un dramaturgiem, kuri savu darbu pamata lika Trojas karu. Tie bija Sofokls, Eishils, Virgilijs, nemaz nerunājot par Šekspīru, Tenisonu, Čoseru… Šis saraksts vārdā tieša nozīme ir bezgalīgs, jo tiek papildināts joprojām, vairak ka divarpus tukstošus gadu pec brīža, kad Homērs pierakstīja savus vārdus.
- Kas tadā gadījuma notika ar Ahilleju?