- Tradicionalais stāsts vēsta, ka viņš mira no Parīda rokas, varbūt saņēma bultu kaja, cīnīdamies pie Trojas vārtiem. "Odisejā" minēts, ka grieķi viņu kremeja un apglabāja pelnus zelta urna netālu no Dardaneļu juras šauruma ietekas.
Vēlāk uz abam šīm urnām jo lielu un varenu kalnu
Sametam kopīgiem speķiem mēs, argiešu šķepmeši svētie,
Redzamā jūrmalas krasta pie plaša Hellesponta viļņiem,
lai to no tālienes ari jau jūrā var jūrnieki redzet.
Grants pacēla skatienu.
- Vai ta ir taisnība? Kaps tur ir vēl joprojām?
- Bosfora krasta ir kapu kalni, - Marina atbildēja profesora vieta. - Arheologi tos izpētīja, bet neatrada neko interesantu. Vismaz vairogu ne.
- Turklāt kremācijā tika praktizēta jau dzelzs laikmeta, - Rids piebilda. - Mikēnieši Troja savus mirušos apbedītu kapenes. Tas ir poēmas anahronisms.
Mjuirs piecēlās kajas.
-Anahronisms? Viss te ir viens velna anahronisms. Mes cenšamies atrast kaut ko ļoti svarīgu valsts interesēm, bet jus man varat paradīt tikai pratuļojumus un tris tukstošus gadu senas pēdas. Mani neinteresē, kur Ahilleju sašāva, papēdi vai galva, vai viņu kremēja vai apglabaja. Viņš nebiju īsts, sasodīts!
- Kads bija īsts. - Rīda balsi ieskanejas tērauds. - Varbūt viņa vārds nebija Ahillejs, viņa papēdis droši vien nebija vangaks par visu pārējo ķermeni un es neticu, ka viņa mate bija juras nimfa… bet kads bija īsts. Ja I .ernnas kalēji i/gatavoja šo vairogu, kads to ieguva sava īpašuma. Kads neparasts cilvēks, tik darga un svēta bruņojuma cienīgs. Kads, kurš iedvesmoja mītus un leģendas, lai cik sagrozītas un sakropļotas tās velak kļuva. Kads, kura dzīve atstaja neizdzēšamas pēdas vēsturē.
- Vēsture? Man šķita, ka mes runājām par literatūru. Mītiem.
- Pirms simt gadiem visi doma ja, ka Trojas karš ir tikai mīts, izdomāts no sakuma līdz beigām. Piepeši Šlimanis saka rakt. Bez veltīgiem mēģinājumiem, bez meklejumos pavadītiem gadiem. Viņš devas tieši uz Troju un iedūra lāpstu zeme. Pec tam viņš devas uz Mikenu, Agamemnona galvaspilsētu, un izdarīja tieši to pašu.
Grants ieinteresēts sagrozijas.
- Ka viņš zināja, kur jamekle?
-To zinaja visi. - Rids bija aizkļuvis līdz telpas centram. Šķita, ka gāzes liesma ieskauj viņu ka savdabīgs nimbs. - Tieši tas bija tik pārsteidzoši. Šis zinašanas nepazuda. Mums vel joprojām ir ceļveži, radīti pirms diviem tūkstošiem gadu, kas sniedz šis vietas aprakstus klasiska laikmeta tūristiem. Mes zaudējam tikai ticību, tikai pārliecību, ka šajos stāstos slēpjas patiesība. Šlimanis gluži vienkārši noticēja.
Mjuirs nodzēsa cigareti uz. altara un iesvieda to ugunij pare- dzetaja dobuma.
- Lieliski. - Viņa balsi skarbu darīja ņirdzīgā neticība. - Un ko man tagad darīt? Laisties uz Turciju un uzrakt visus paugurus, meklejot vairogu?
- Tas nebūs nepieciešams. - Rids bija atguvis savaldību un runa ja jau ramak. - Ja stāsti ir patiesi, mes vairogu tur neatrastu.
- Jūs teicat, ka Ahilleju apglabaja Troja.
- Taisnība. Bet bruņas netika apraktas. Tās bija pārak vērtīgas. Grieķi rīkoja sacensības, lai noskaidrotu, kurš tās mantos, un uzvarēja Odisejs.
- Pie visiem svētajiem, vai tas nekad nebeigsies? Kur viņš lika tas bruņas?
-Tas nevienam nav zināms. Šis ir bridis, kad Ahilleja vairogs bez pedam pazūd no leģendām. Odisejs, protams, paliek musu redzesloka - viņa desmit gadus ilgušais mājupceļš uz Itaku ir "Odisejas" sižeta pamata, bet "Odiseja" ne reizi netiek pieminētas Ahilleja bruņas; ir tikai viens neskaidrs mājiens, ka viņš tas ieguvis sacensības. Ja atceramies, cik bieži Odiseja kuģi cieta da- žadas avarijas ceļojuma laika, ir grūti noticēt, ka bruņas nokļuva majas līdz ar viņu.
Mjuirs atvēra ziloņkaula etviju; viņa pirksti taustijas iekšā, bet neatrada nevienu cigareti. Viņš pacēla skatienu un ielūkojās acīs Rīdām.
- Metīsim pie malas visas blēņas un māņus. Vai jums ir kada doma, kur mes varētu meklet vairogu, vai arī man jasuta ziņa uz Londonu, ka viss beidzies?
Abi vīrieši bridi nikni veras viens uz otru.
- Es nezinu, kur ir vairogs.
Etvija ar klikšķi aizcirtas, un Mjuirs pagriežas uz izejas pusi.
- bet zinu, kur jasak meklejumi.
Četrpadsmita nodaļa
Paleo Faliro, Atēnas . Pec divain dienam bija skaidrs, košs pavasara rīts. Apkart pilsētai slejas kalni, kuru 7.emakas nogāzes zaļoja pēc ziemas lieliem, bet virsotnēs ka marmors zaigoja sniegs. Cirants kopa ar pārējiem ceļabiedriem sēdēja uz viesnīcas terases netālu no krasta starp kalniem un mirgojošo jūru, starp ziemu un vasaru, starp pagatni un… kas to lai zina? Tobrīd Grantam tas nerūpēja. Viņš jutas ka pavadījis visu pedejo nedeļu tumsa - naksnīgos parbraucienos, zemūdens alas, klaustrofobiskos tuneļos un kambaros. Pagaidam viņam pietika ar iespeju pasēdēt saules gaisma ar aukstu dzērienu roka.
Šo Grieķijas pusi Grānts skatīja pirmo reizi - Grieķiju, kura valdīja nauda un vidusšķira, talu prom no nabadzīgajiem ciematiņiem un zvejnieku pilsētām, pie kuram viņš bija pieradis. Gar krastu bija sabūvētas elegantas gadsimtu mijas stila villas, bet esplanādes tramvaju līnijas apēnoja resni palmu stumbri un zem viesnīcas piestātnes līgani šūpojās slaikas jahtas. Šeit pat bija iespejams aizmirst pilsoņu karu, kas vel joprojām plosīja valsti. Rids sēdēja galdam otra puse un laiski malkoja teju. - Mums jaatgriežas pie saknēm. - Viņš izvīstīja mala plāksni no auduma gabala, kas to sargaja, un nolika trauslo senlietu galda vidu. Pec visa piedzīvotā Grants tiešam jutas pārsteigts, redzot, ka ta nav saplīsusi neskaitamas lauskās. - Viss sakas, kad Pembertons atrada šo plāksni. Manuprat, pirmais jautajums, uz ko vajadzētu atbildēt, ir šads: no kurienes ta paradijas?
Marina nolika savu glāzi un paņēma plāksni, laizdama pirkstus par simbolu taisnajam līnijām, it ka lasīdama braila rakstu.
- Varbūt viņš to atrada Kreta, bet man šķiet, ka plāksne bija šeit. Pembertons iedegās nepacietība tieši pec sava pēdējā ceļojuma uz Atenam.
-Ja, protams. - Profesora balsi iezagās nepacietības nots. - bet no kurienes tā vispār uzradas? Droši vien to atrada kādos izrakumos. Šis plāksnes ar lineāro B rakstu ir atraktas daudzviet Kreta un Mikenu kulturas punktos ari kontinenta, bet pagaidam neviena nav paradijusies Atēnas. Manuprat, varam noraidīt iespeju, ka Pembertons nozaga plāksni muzeja. Vai nu viņam to kads iedeva, vai ari viņš to netīšam ieraudzīja kadā no šis pilsētas senlietu veikaliem. Tagad…
Rids apravās, aizkaitinats saraucis pieri. Viņa vardi noslapa propelleru rēkoņa, jo ceļiniekiem virs galvas aizlidoja maza lidmašīna. Tā nolaidas pretī jūrai, atsitas pret ūdens virsmu un aizslīdēja pari viļņiem, šļakatu aptverta. Grants vīpsnadams nodoma ja, ka droši vien kads kuģu impērijas mantinieks cenšas izrādīties meitenes priekša.
- Vai tam tiešam ir kada nozīme? - Mjuirs izpūta dumus caur nasim. - Mums ir plāksne, tas ari ir galvenais. Ja jus varētu ari izlasīt tos velna ķeburus, varbūt ta pat butu kaut cik noderīga.
- Ja jūs atstātu mani Oksfordā, es droši vien spētu pavirzīties uz priekšu. Tā vieta jus atvilkat mani šurp, kur uz mani šava, gandrīz pieļāvāt, ka mani nolaupa, un izvazajat mani no viena Egejas juras gala līdz otram. - Rids nosodoši uzlukoja Mjuiru par tējas tases malu. Lidmašīna pamazam tuvojas piestātnei. - bet es centos paskaidrot, ka pat gadījuma, ja man izdotos atšifrēt lineāro B rakstu un ja tas noradītu virzienu, kura meklejams vairogs - pat tad mes īpaši talu netiktu. - Profesors pacēla plāksni gaisa un ar pirkstu novilka par roboto malu vieta, kur mals bija par- lauzts. - Vismaz ne talak par pusceļu.