- Tatad kaut kur ir vel otra puse? - Mjuirs spēji nosvieda tasi. Teja pāršļakstījās pari malai un nolija uz apakštasītes. - Velns un elle, kā mes to atradīsim?
- Noskaidrosim, no kurienes uzradusies šī daļa. - Rids nolika plāksni atpakaļ uz galda un apklaja ar salveti, lai pasargātu to no ziņkārīgiem skatieniem. - Tik nozīmīga senlieta nav pavadījusi gadsimtu kaut kur noputējušos bēniņos. Uzdrošinos minēt, ka ta izrakta neilgi pirms tam, kad to atrada Pembertons, tas ir, tieši pirms kara. Ja atceramies visu turpmāko jezgu, varam nebrīnīties, ka ta palikusi nepamanīta pasaules acīm… vai ari nokļuvusi melnaja tirgu.
Grants sarauca pieri.
- Tas neizsledz iespēju, ka plāksne atrasta nejauši. Piemeram, zemnieks aris savu lauku. Vai ari kads aplaupījis kapu.
- Tas ir maz ticams. Neviena no visam lineārā b teksta plāksnēm, kas parādījušas dienas gaisma, nav atrasta netīšam. I ai kas butu rakstīts uz šim plāksnēm, tas bija īpašas. Arheologi tas atraduši tikai pilis, turklāt ar zināmām grūtībām. - Rids pieversas Marinai. - Es butu jums pateicīgs, ja jus varētu aiziet uz Kultūras ministriju. Noskaidrojiet, kas saņēma izrakumu atļaujas tūkstoš deviņsimt četrdesmitajā un četrdesmit pirmaja gada. Puse pasaules tobrīd karoja, tapec arheologu droši vien bija maz.
Viņš piecēlās un paņēma plāksni, vel joprojām ietītu salvete.
- Kur jus grasaties to nest? - Mjuirs aizdomu pilns paintere- sejas.
- Vispirms uz savu istabu un pec tam uz bibliotēku.
- Es iešu jums līdzi. - Marina pieleca kājās un kopa ar Rīdu nozuda viesnīcas iekštelpas. Grants paskalinaja glazē pēdējo alus malku un ieleja to rīkle. Mjuirs bija pagriezis galvu un par plecu vēroja lidmašīnu, kura patlaban sasniedza piestātni. No pilota kabīnes izlēca gara auguma virs baltas biksēs un krekla ar vaļēju apkakli un saka dzīvīgi sarunāties ar piekrastes uzraugiem.
- Labak ej kopa ar Rīdu. - Mjuirs pievērsās Grantam. - Atēnas droši vien sarkanie čum un mudž. Profesoram nevajadzētu krist nepareizas rokās. Un nopērc sev uzvalku. Pašlaik tu izskaties pēc suņa.
Grānts nepievērsa uzmanību dzelibai.
- Vai tev tiešām šķiet, ka viņš to spes? Ka Rids atšifrēs lineāro B rakstu?
Mjuirs uzmeta Grantam piesardzīgu skatienu un rūpīgi izvēlējas vārdus.
- Kara laika viņš mums palīdzēja ar dažiem šifriem. Tieši ta es viņu atradu. Starp citu, ta ir slepena informācijā. Viņš gan izskatas ka nupat no makoņa nokāpis, bet viņam ir sasoditi ass prāts. Viņš uzlauza Ungarijas ārlietu ministrijas šifru trijās dienās.
- Vai tas bija sarežģīts šifrs?
Mjuirs asi iesmejas.
- Man nav ne jausmas. Galvenais, ka viņš neruna ungariski.
Grānts panaca Marinu un Rīdu pie viesnīcas ārdurvīm, un viņi iesēdas tramvaja, kas aizveda trijotni līdz Atēnu centram. Marina savas militārās drēbes bija nomainījusi pret vienkāršu, zilu kleitu ar šauru vidukli. Viņa sedeja, taisni izslējusies, ceļgalus salikusi kopa, matus atspraudusi atpakaļ un klēpi turēdama somu gluži ka vienkāršā, jauna sieviete, kura grasas apstaigat veikalus vai noskatīties filmu. Rids nenoversa skatienu no pilsētas ainam, kas zibēja aiz loga. Caram pabrauca vaļēja kravas mašīna, pilna ar bruņotiem kareivjiem; drūmas sievietes parava bērnus nost no ceļa. Pāreja Eiropa karš bija beidzies, bet Grieķija vel kūpēja klusais pilsoņu kara izmisums.
- Kas bija Šlimanis? - Cirants iejautājās, atcerējies kaut ko no Rīda stāstītā.
Profesors izbrīnīts pacēla skatienu.
- Šlimanis? Arheologs. Viens no izcilākajiem. Viņš praktiski izgudroja visu protokolu, izdomaja to soli pa solim.
Marina nicīgi savilka lupas.
-Tas nebija vienīgais, ko viņš izgudroja.
- Ja nemaldos, Marina runa par viņa, hmm, aizrautību. Ka jau teicu, Šlimanis ļoti ticēja Homēram. Viņš bija romantiķis un aiz- ravās ar plašiem, grandioziem žestiem. Dažreiz viņa spriedumi un cerības ņema virsroku par atklājumu patieso nozīmi, un viņš tos attiecigi interpretēja.
- Klīda baumas, ka pusi no atrastajiem dārgumiem Šlimanis ieraka zeme pats, - Marina nošņaukajusies paskaidroja.
Rids neverigi pavicinaja roku.
- Sīkumi. Viņš neieraka zema Trojas Ciklopa sienas un Mikē- nu l auvas vārtus. Var noniecināt viņa metodes un apstrīdēt interpretācijās, bet nevar noliegt Šlimaņa panakumus. Viņš izglaba Trojas karu no leģendu miglas un iedestija ta saknes atpakaļ īsta- ja pasaulē.
Grants neticīgi uzlukoja Rīdu.
- Ja jau Šlimanis pieradīja, ka mīts ir īstenība, kapec jus nemitīgi atkartojat, ka ta ir tikai pasaka?
Profesors kaunīgi pasmaidīja.
- Mana ticība diemžel nav tik nesatricināmā ka Šlimaņa pārliecībā. Varētu teikt, ka esmu atkritējs. - Viņa acis paradijas kaut kas neizdibināms. - Reiz es Slimani redzēju. Toreiz man bija desmit gadu. Viņš lasīja lekciju Karaliskaja Ģeografijas biedrība; tēvs mani uz to aizveda. Mes braucam ar vilcienu, un viņš man nopirka citronu saldējumu. Dīvaini, kādus sīkumus uzkrāj atmiņa. Lai nu ka, Šlimanis uz mani atstaja neizdzešamu iespaidu. Viņš iespriņģoja telpa ar saviem svārkiem un vācu akcentu ka krustojums starp Alanu Kvotermeinu un kapteini Nemo. Stunda paskrēja garam ka sapnis, kā vasaras pēcpusdiena, kas pavadīta, šķirstot savu iemīļoto gramatu un lasot visaizraujošākos fragmentus.
Tikai šoreiz tā visa bija patiesība. Tovakar es nolēmu, ka izaudzis līdzināšos Šlimanim.
- Kas mainijas?
- Es pieaugu. - Profesors ilgpilni nopūtās. - Devos uz Oksfordu un tur paliku. Ta šķita labaka vieta jaunam vīrietim, kurš aizraujas ar klasisko laikmetu. Tomēr tā lēnām izsūca no manis kaislību. Nevar pavadīt mūžu, gozējoties elpu aizraujošaja varenība, ko izstaro 1 lomērs. Cilvēks jūt nepieciešamību pētīt, analizēt, izskaidrot. Un, jo uzmanigak viņš skatas, jo talak aizslīd no patiesības. Sakotnejais emociju sprādziens tiek salauzīts ļoti racionalas sastavdaļas, un tas savukart tiek sadalītas tālāk. Process līdzinās ģimenes suņa secešanai ar nodomu izpētīt, kāpēc tik ļoti mīlam šo dzīvnieku. Kad tas ir pabeigts, mīlas objekts ir pazudis. - Rids noslaucīja seju ar mutautu. Parpilditaja tramvaja bija karsts, un uz profesora pieres mirdzēja sviedru lāses. - Turklāt, pat ņemot vera visus Šlimaņa atradumus, no dažiem sabrukušiem cietokšņiem, lai cik daiļrunīgi tie butu, tomēr ir diezgan tais ceļš ejams līdz apgalvojumam, ka Homērs teica tikai patiesību. Cienījami zinātnieki nekam tadam netic. Mes esam profesionāli skeptiķi. Ja kads no mums tic, mes par to vainīgi klusējam. Ar laiku tas kļūst par apkaunojumu, pēc tam jau ir joks. Ar laiku zud skaidrība, ko mes sakuma tik dziļi saskatījām 1 lomēra darbos.
- liet jūs mainījāt domas.
- Ala. Redzot visus gravējumus, tieši tādus, kādus tos aprakstīja Homērs… - Rids aizgrabts papurinaja galvu. - Es atcerējos, kas mani iedvesmoja toreiz Kensingtona. Ta nebija dzeja; šī apsēstība paradijas velak. Un ari ne leģendas, lai cik aizraujošas tas bija. Mani sajusminaja cerība, iespeja, ka zem zinātnes un mītiem slēpjas kaut kas īsts. Kaut kas paliess. - Rids nokaunejies pasmaidīja. - Es atkal sāku ticēt. Tāpat kā Šlimanis. Vai Evanss. Un, ja jau runājām par viņu…
Profesors pielēca kajas un pavilka zvana auklu. Tramvajs žvadzēdams apstajas. Cirants piecēlās, bet Marina palika sēžam.
- Si nav mana pietura. Tiksimies viesnīcā.
-Turi acis vaļā.
Viņa nedaudz pacēla somiņu. Ta izskatijas pārsteidzoši smaga - vairak neka parasta lupukrasa un pudernica.