- Hs varu par sevi parūpēties.
Grants sekoja Rīdām lauka no tramvaja un nostājās pretī lielai, baltai neoklasicisma ēkai, ko no ielas atdalīja plašs laukums, un tai apkārt bija uzcelta augsta mūra siena. Pie vārtiem bija piestiprinātā misiņa plāksne, kas vēstīja, ši ir britu skola Atēnās.
- Te viss izskatās ka aizmidzis. Dīvaini, kapec viņi nav izkāruši zīmi ar uzrakstu "Ludzu netraucet".
- Vairums darbinieku droši vien devušies Lieldienu brīvdienas. bet, ja paveiksies… - Rids aizrautīgi spieda zvana pogu, līdz no majas iznaca jauna sieviete peleka, adīta kleitā. Viņa aizdomīgi nopētīja abus viesus - Rīdu vecmodīgā uzvalkā un ļengana cepure, Grāntu zabakos un vienkāršā krekla - , bet Rīda vardam acīmredzot piemita maģiskas spējas. Tiklīdz viņš to no sauca, sievietes naidīgums ka uz burvja mājienu pārvērtās par apbrīnas pilnu jusmu. Viņa ieveda viesus aiz vārtiem un augšup pakalna cauri dārzam, kura auga olīvkoki, priedes, cipreses un oleandri. Drīz vien viņi sasniedza vēsu gaileni ar augstiem griestiem.
- Direktors šodien diemžēl nebūs sastopams, citādi viņš pats ierastos ar jums sasveicināties. Jusu apciemojums viņu ļoti pago dinātu, profesor Rīd. Ludzu, parakstieties viesu gramata. - Sieviete piestūma žurnālu viņam klat un pastiepa pildspalvu. Rids ar plašu žestu parakstijas un padeva pildspalvu Grantam.
- Vai te jāpierakstās visiem apmekletajiem? - Grānts uzšņapa kaut ko nesalasamu un nesakarīgu zem Rīda varda; ta bija pavisam neliela viltība, kas laika gaita kļuvusi par paradumu.
- Protams. Pat cienijamakajiem viesiem. - Sieviete ka atvainodamas uzsmaidīja Rīdām.
- Vai jus neiebilstu, ja es uzmestu aci šai gramatai?
Grants pašķirstīja lapas atpakaļ. Žurnāls pats par sevi izskati- jas pec senlietas, talas pagatnes piemiņas, kas noslaucīta un nolikta atpakaļ uz plaukta. Lapa pec lapas, rinda pec rindas ar vārdiem un datumiem, kuru kārtīgais izvietojums neradīja ne mazako priekšstatu par saraustītajiem laika posmiem, ko tie atspoguļoja. I )ažviet viena datuma bija saspiedušies vismaz desmit vardi, bet parsvarā pagaja dienas vai pat nedēļas, kuru laika gramatu neviens neaiztika. Pienaca bridis, kad Grants pamanīja kaut ko atšķirīgu: divas kārtīgās, ar lineālu novilktas līnijas ka retas sadalīja lapu, nošķirot tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmā gada aprīli no četrdesmit piektā gada janvara. Četri gadi, Grants nodomāja. Četri gadi, ko pasaule pavadīja centienos pati sevi iznicināt. Tas viss ietilpa balta laukuma starp divām paralēlam līnijām.
Cirants atrada meklēto lapa pirms ši sadalījuma. Viņš pagrieza gramatu un paradīja to Rīdām.
- Šeit bija Pembertons. Četrdesmit pirmā gada divdesmit pir- maja marta.
- Jus pazinat Džonu Pembertonu?
- Mes reiz tikāmies. Vai jus toreiz bijāt šeit?
Sieviete papurina ja galvu.
- Vairums darbinieku šeit saka strādāt tikai pec kara.
Grānts bridi domāja.
- Jus teicat, ka ši organizacija finansēja Pembertona izrakumus Kreta. Vai kaut kur nav saglabajušies dati par viņa izdevumiem?
Meitene šķita izbrīnīta, dzirdot šadu lugumu. Viņa nedroši uz- lukoja Rīdu, kurš apstiprinoši pamaja.
- Es varu pameklēt. Tas aizņems nedaudz laika. Ja saraksti kaut kur saglabajušies, tie droši vien atrodas pagraba.
- Mes gaidīsim jus bibliotēka.
Grants bibliotēkas nekad nebija pavadījis daudz laika; Rids savukart jutas ka majas. Kamēr Grants sēdēja pie loga un šķirstīja trīs nedejas vecu The Times eksemplāru, profesors staigaja gar plauktiem, vakdams gramatas un kraudams tas uz galda ka putns, kas gatavo ligzdu. Grānts uzmeta skatienu zelta burtiem uz gramatu muguriņām: "No basku valodas līdz mīnojiešiem", "Kretas šifru noslēpumi", A. E. Evansa "Mmojas pils" četros sējumos, kas lika galdam protestējot iečīksteties. Grants norīstījās. Šeit bija vairak gramatu, nekā iespejams izlasīt gada laika.
- Vai jus tiešam to visu lasīsiet?
Rīda galva paradījas aiz kada īpaši biedejoša sējuma.
- Iespējams. Cilvēki jau piecdesmit gadus cenšas uzlauzt šo kodu. "Ultra" salidzinajuma ar to ir parasta krustvārdu mikla.
- "Ultra"?
Rids piesarka līdz par sniegbalto matu saknēm. Kaut ko nomurminājis par Mjuiru, viņš atkal noslēpās aiz gramatam. Grants pievērsās avīzei.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Bibliotēka ienāca meitene, turēdama rokas divas nobružātās kartona mapes, sasietas ar auklu. Viņa nolika tas uz galda pretī Grantam un pieliecās; no viņas uzvēdīja rožūdens un liliju maigā smarža.
- Šīs ir Knosās atskaites par pirmajiem četrdesmit pirmā gada menešiem, pirms darbinieki tika evakuēti. Vai jūs interesē kaut kas konkrēts?
- Man jazina, vai Pembertons kaut ko iegādājās, kad pēdējoreiz viesojas Atēnas.
Meitene apsēdas Grantam blakus un saka šķirstīt žurnālu. Rids otra galda puse dungodams grauza zīmuļa galu.
- I'ar to laiku nav daudz ierakstu. Izrakumu sezona nebija sākusies. - Viņa uzmeta Grantam iesāņus skatienu, acīmredzami šaubīdamās, vai viņš vispār kaut ko zina par arheoloģiju. - Jaat- zīst, es pat īsti nesaprotu, kapec Pembertona kungs palika Kreta.
Grants apvaldīja smaidu un tikai nokremšjojās.
- I ,uk, es kaut ko atradu. - Meitenes piedurkne skara G.ranta roku, viņai pieturot lapu. - Piecdesmit mārciņās divdesmit pir- maja martā. Te rakstīts tikai "muzeja eksponāts". Izdevumus apstiprinājis direktors.
- Vai tur nav teikts, kur viņš to dabūja?
Meitene atsēja otru mapi, kura bija pilna ar biļešu pasakņiem, kuponiem, iepirkumu veidlapam un kvītīm.
- Te valda neliels juceklis. Acīmredzot nav bijis laika visu sa- kartot, pirms ieradās vācieši. - Viņa sajauca papīrus rokas un sāka tos izdalīt ka krupjē. Meitene gan izskatijas pec skolmeistarie- nes, bet viņas nagi bija nolakoti koši sarkani. - Ne…. ne… ne… Kas tas?
Viņa nolika kaudzes virspusē gludu krēmkrasas papīra lapu. Kvīts bija izrakstīta ar biezu, zilu tinti gan angļu, gan grieķu valoda. Veļa Mi nojās periodu mulu plāksne (duļa), neskaidru izcelsme. 50 britu mārciņas. Lapas augšpuse ar grezniem, izvītiem burtiem bija iespiests uzraksts: Eliuss Molho, Reto senlietu tirgotājs. Apakša bija adrese.
- Viņš to neatrada kramu tirgu. - Grants paburzīja biezo papīru starp īkšķi un rādītājpirkstu. - Vai jus zināt, kur atrodas šī adrese?
Grants pameta Rīdu aiz gramatu barikādes un iesedas autobusa, kas aizveda viņu uz pilsētas centru. Viņam nebija kartes, bet Grants Grieķijā bija pavadījis pietiekami daudz laika, lai pārņemtu vietējo ieradumu - gluži vienkārši uzdot dažus jautajumus katra avīžu stenda un kioska. Pamazam viņa saņemtas atbildes no retiem galvas mājieniem pārvērtās par dedzīgu piekrišanu gluži kā cilvēkveidīgs radars. Tas drīz vien aizveda viņu uz. klusu, nedaudz noplukušu ielu, gar kuras maļam rindojas labakus laikus pieredzejuši veikali. Daudzu eku sienas vel joprojām bija izraibinātās ar ložu caurumiem, un nebija iespējams noteikt, kas tos atstajuši - fašisti vai komunisti, vietējie vai ārzemnieki. Pat ši kvar- tala iedzīvotāji to droši vien vairs nezinaja. Ielas talakaja gala bērni pret platanas stumbru spardija futbola bumbu, un ruds, izkāmējis kaķēns tvarstīja savu asti uz pamestas maiznīcas kapnem. Tas bija vienīgas dzīvības pazīmes iela.
Cirants samekleja kvīti atrasto adresi - maju ar divdesmit trešo numuru. Reto senlietu tirgotājs Kliass Molho vēl joprojām tajā mitinājās, bet tikai ka atmiņas un izbalējuši burti virs durvīm, ko neviens nebija papūlējies aizkrasot. Veikals bija kļuvis par drēbnieka darbnīcu. Grants iestenējās.
Aiz muguras atskanēja skrejoši soļi. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka viņam steidzīgi tuvojas jauns vīrietis. Grants pamanīja divas īpatnības: pirmkārt, jauneklim bija basas kajas, otrkārt, viņš turēja roka degvīna pudeli, kurai kakliņa bija iebāztā lupata. Cirants tvēra pec revolvera, bet vīrietis viņam nepieversa nekādu uzmanību, tikai paskrēja garam un turpinaja ceļu.