Bērni, kuri vel pirms brīža līksmi spardija bumbu, piepeši bija nozuduši. Vienīgie cilvēki tukšaja iela bija viņš pats un bēglis. Grantam nebija ne jausmas, kas ir šis puisis un kapec skrien, bet kara laika viņš bija redzejis pietiekami daudz šadu ainu, lai zinātu, ka tūlīt sekos nepatikšanas. Viņš uzskrēja augša pa nedaudzajiem pakapieniem un veikli iespruka drebnieka darbnīca tikai mirkli, pirms ap stūri paradijas amerikaņu džips ar grieķu kareivjiem iekša.
Vecs, salicis vīrs pacēla acis no avīzes un uzlūkoja Grāntu. Gar sienam stiepās stieņi, uz kuriem bija uzkarinatas uzvalku žake- tos un flaneļa bikses, kas kraja putekļus. Džips rēkdams pabra- zas garam.
- Es mekleju Molho kungu, - Grants grieķiski ierunājas.
Vecais virs veltīja viņam ilgu, caururbjošu skatienu.
- Molho kunga šeit nav. - Viņš runāja ļoti skaidri, rūpīgi noskaldīdams katru vardu. Varbūt vainojams viņa vecums, bet riekstu brunajas acis mirdzēja gaisma, liekot Grantam nojaust, ka viņā vel ir pietiekami daudz spara. Tāluma skanēja riepu švīkstoņa, kliedzieni un šāvieni.
- Vai zināt, kur viņš devas?
- Prom. - Večuks paņēma merlentu un krita gabalu, pieceļas un atgaja no letes. - Varbūt velaties uzvalku? - Viņa skatiens vēstīja, ka Grāntam uzvalks noderetu.
- Uz kurieni? - Cirants nostājās aiz stikla skapja, kura bija novietots trauks, pilns ar kaklasaitēm. - Man viņš jaatrod.
- Viņš ir prom, - drebnieks atkartoja. - Kara. Prom.
Vecais virs pavicinaja merlenti Granta virziena, un viņš saprata, ka neko nepanaks.
- Ja Molho kungs atgriezīsies, iedodiet viņiem šo. - Uz letes bija nolikts piezīmju bloknots. Cirants paņēma zīmuli un steigšus uzrakstīja savu vardu un viesnīcas nosaukumu grieķu lielajiem burtiem. Viņš pastūma bloknotu pretī večukam, kurš atravas un iedūra skatienu grīda. Drebnieka nemierīgās rokas bija satinušas merlenti neatšķetināmā mezgla.
- Jus nesaprotat. Viņš neatgriezīsies. Viņš bija Evraios. Ebrejs. Viņš nebūs atpakaļ.
- Sasodīts strupceļš. Un mironis. - Mjuirs uzdura uz dakšas jēra gaļas gabalu. No ta pilēja asinis un tauki. Viesnīcas restorāns bija gandrīz tukšs. Grānts, Rids, Marina un Mjuirs ceļa vientulība sedeja paša milzīgās ēdamzāles vidu, un viesmīļi, kuru bija daudz vairak, drūmi slaistijas gar virtuves durvīm, apmainīdamies baumam un vilkdami cigarešu dumus.
- Viņai paveicās vairak. - Mjuirs ar nazi noradīja uz Marinu.
- Pazibināja ministram acu priekša pupus un noskaidroja ļoti daudz interesantu sīkumu.
Marina veltīja viņam vaji slēpta riebuma pilnu skatienu un saka rotaļāties ar somiņas aizdari.
- Četrdesmit pirmā gada ziema tika izsniegtas tikai četras atļaujas mīnojiešu un mikeniešu izrakumiem. Vienu saņēma Pembertons.
- To mēs zinām, - Mjuirs viņu partrauca, košļadams jēra gaļas kumosu.
- Divi pārejie bija šveicieši, kuri veica nenozīmīgus izrakumus Orhomenosa. Ceturtais bija vācietis, doktors Klauss Belzigs, un viņš pētīja jaunas atradnes Kefalinija.
- belzigs? - Grants un Marina saskatijas.
- Tu viņu pazīsti? - Mjuirs jautaja.
- Viņš kara laika paradijas Kreta un meklcja Pembertona dienasgrāmatu. Tas, ko viņš darīja…
- Izklausas pec musu mekletā vira. bet ko gan fricis darija Grieķija pirms kara?
- Valdība līdz pat pēdējam mirklim ļoti centas novērst iebrukumu. Viņi negribēja dot vāciešiem kaut mazako ieganstu.
- Un viņš nodarbojas ar izrakumiem Kefalinija? - Rids pacēla skatienu no ļenganajiem spinātiem, kas rotaja viņa šķīvi. - Kefalinija, - viņš atkartoja, it ka šim vardam butu kada īpaša nozīme.
- Apbrīnojami.
Mjuirs pagrieza galvu un uzlukoja Rīdu.
- Kas Kefalinija ir tik sasodīti lielisks?
- Kefalinija ir galvena sala grupa, kura ietilpst ari Itaka. Odiseja dzimtene. Ja viņš aizveda bruņas sev līdzi…
- Izbeigsim dzīties pakaļ visādām pasakam. Ja tas bruņas ir īstas, es šaubos, vai tas sarga vienacaias milzis un dziedošas nārās. Ka jums veicas ar rakstiem uz plāksnes?
Rids iedūra skatienu šķīvi un knibinaja spinātu lapas. Kad viņš beidzot pacēla galvu, viņa acis bija skaidras ka debesis.
- Esmu pavirzījies uz priekšu.
- Kad atšifresiet rakstību?
Rids aprauti iesmejas; viņa balsi skanēja nicigums, kas jau robežojas ar atklatu žēlumu.
- Daži no gaišakajiem prātiem šaja joma jau piecdesmit gadus cenšas izprast kodu. Es to neizdarīšu vienas pēcpusdienas laika. Neesmu pat vel noskaidrojis simbolus.
- Ko tas nozīme? - Grānts jautaja.
Rids atstūma šķīvi un atlaidas krēsla.
- Jebkura rakstība ir savdabīgs šifrs. Rakstnieks ķeras pie valodas un pārvērš to par vizuāliem simboliem, ko iemanījusies acs tulit pārvērš atpakaļ vārdos. Mūsdienu kriptogrāfijā ar matema- tikas palīdzību cenšas to pārveidot līdz tadai pakapei, ka to atpakaļ pārvērst var tikai kads, kura rīcība ir iepriekš noteikta atslēga. Parasti rakstu valodas ir ļoti daudz elementu, kas atkārtojas, bieži lietoti burti, burtu kombinācijās, vardu grupas. Ja ir pietiekami liels teksta fragments, ar ko darboties, tad vienkāršu aizvietošanas šifru - sistēmu, kurā katram burtam vienmēr atbilst viens un tas pats cits burts vai simbols - vienmer iespējams uzlauzt, ja ir zināmi matēs valodas principi. Tapec musdie- nu kriptografi tere daudz laika, puļu un prata spēju, lai pārvērstu burtu kopas, tas ir, teikumus, par tik sarežģītam ciparu virknēm, ka tas šķiet nejauši izkārtotās.
- Jus par to daudz zināt, - Marina ieminējas.
- Esmu mazliet interesējies par šo tematu. - Draudīgais skatiens, ko viņam uzmeta Mjuirs, neļava Rīdām kaut ko paskaidrot. - Problēmas, kas apvij šo mala plāksni, ir pavisam citas. Varam uzskatīt, ka cilvcki, kuri ievilka simbolus uz plāksnēm, necentās noslēpt rakstīto. 'liesi otrādi, viņi droši vien velējas to padarīt pec iespejas skaidraku. Bet pec trim tūkstošiem gadu mes esam pazaudējuši ne vien šifra atslēgu, bet ari visas zinašanas par valodu, kura tas veidots. Ir divas iespejas, ka atrisinat šo miklu. Var aplūkot simbolus - vai ari mēģināt uzminēt valodu, ko tie slēpj, un pec tam atrast veidu, kada simboli to apzīmē.
- Bet šis plāksnes ir parak senas, - Cirants iebilda. - Ka lai mes zinām, ka viņi runāja.
- Mes to nevaram zināt. Tomēr tas neliedz pētniekiem pielāgot citas valodas - vai to hipotētiskos priekštečus - lineārā b teksta sistēmai. Viņi ierosinājuši izmantot visu: hetu, basku, seno grieķu valodu, protoindiešu, eteokipriešu, etrusku valodu… Pedeja ir īpaši neprātīgs paversiens, jo nevienam vel nav izdevies to iztulkot. Parsvara visi šie centieni ir muļķības, bezcerīgs nepamatotas parliecibas un ietiepīga optimisma sajaukums.
- Izklausās pec vel viena strupceļa.
- Piekritu. Tapec mes labpratak ķeramies pie simboliem, nevis valodas. Mēģinām atrast kopsakarības, iekšējo loģiku un likumus, kas par tiem valda, un varbūt mums izdosies kaut ko uzzināt par valodu, kas zem tiem slēpjas. Diemžēl mes pat nezinām šo simbolu skaitu.
- Ja neesat pamanījis, tie visi ir uzrakstīti uz plāksnes, - Mjuirs kodīgi noradīja.
Rids sarauca uzaci; šis vieglais žests bija novedis līdz pašna- vibas domam ne vienu vien studentu.