Выбрать главу

-    Vai tiešam? - Viņš izvilka no žaketes kabatas pildspalvu un uzvilka uz galdauta vijīgu līniju, neievērodams viesmīļa pārbie­dēto seju. - Kadu burtu es nuDat uzzīmēju?

-   Tas ir "g", - Grānts sacīja.

-   Ne, "y", - Mjuirs iebilda.

-    Es redzu "P", - paziņoja Marina, kura sedeja Rīdām pretī un redzeja zīmējumu otrādi.

Rīds atlaidas krēsla neizskaidrojami apmierinats.

-    Vai tiešam? Varbūt tas ir "j" vai "f"? Varbūt "ij"? Vai "ef"? Varbūt Papadžianopoulu jaunkundze to lasa pareizi un tas ir "Pn" vai "Pr". Vai arī man gluži vienkārši paslīdēja pildspalva. Minojiešiem un mikeniešiem nebija drukāto burtu. Viņi savus sim­bolus ieskrapeja mitra mala ar niedrēm un zariem - varbūt steigā vai turot plāksni uz ceļiem. Pat nevainojami uzvilkti, daudzi bur­ti šķiet ārkārtīgi līdzīgi. Noteikt, kas ir īstas atšķirības un ko var piedēvēt dažadiem rokrakstiem - tas ir Zalamana cienīgs uzde­vums. Un tie visi ir tikai pirmie soļi gara ceļā.

Galdiņu parņema drūms klusums. Grānts bikstīja ēdienu, bet Mjuirs vēroja garu pelnu asti, kas veidojās cigaretes gala.

-   Vai es kaut ko nokavēju?

Ēdamzāles divviru durvis atspraga vaļa, gluži ka vēja brāz­mās appūstas. Viņiem pretī caur tukšo galdiņu rindām soļoja ga­ra auguma vīrietis platiem pleciem. Ap viņu vējoja kaut kas bie­dējoši veselīgs: teniskurpes kajas, pusaudzim piederīgs matu griezums, baltas bikses un balts krekls ar vaļēju apkakli, tikpat starojošs ka viņa platais smaids. Pat nedzirdot akcentu, prata tik un ta naktu tikai viens vārds: amerikanis. Ja viesis pamanīja čet­rus izbrīna pilnos skatienus, kas vērās pretī, viņa liksmaja sejā tas neka neatainojas.

-   Džeksons, - viņš nosauca savu vardu. - Martijs I>/eksons. - Viņš dedzīgi paspieda Marinas roku un pieversas Rīdām. - Ļau­jiet minēt: profesors Rids. Esmu daudz lasījis par jusu gramatam. Un jus droši vien esat Sems.

Viņš paķēra krēslu no blakus galdiņa, apgrieza to otrādi un iespiedās starp Marinu un Grantu.

Pēdējais uzmeta jautājošu skatienu Mjuiram.

-   Vai mums sākuši sekot žurnālisti?

Džeksons ar mājienu paaicinaja viesmīli un pasūtīja alu.

-   Šaja elles nostūri to nekad nevar dabūt pienācīgi aukstu, - viņš labdabīgi gremžas. - bet tas tik un ta ir labaks par vīnu. Dzir­dēju, ka šeit to taisa no čiekuriem. Vai spējat tam ticēt?

-    Džeksona kungs ir saistīts ar Sabiedroto militāro misiju, - Mjuirs noteica. Tas gan bija neko neizsakošs paskaidrojums. - Viņš šont ielidoja Grieķija.

-   Mes turamies pretī sarkanajiem. Vai dzirdējāt, ko pirms ne- deļas paziņoja Trumens? "Mums japalidz brīvajam tautam kalt pašam savu likteni sava veida." Tieši tadeļ esmu ieradies.

-   Vai jūs esat no armijas?

-   Ne gluži. - Zēniska jautrība uz bridi nozuda, un Cirants pa­manīja kaut ko aukstu un asu, kas slepas aiz plata smaida. Jau nākamaja mirkli tas atgriežas. - bet mes visi esam viena puse, vai

ne?

-    Džeksona kungs…

-Sauciet mani par Martiju.

Mjuirs saviebās.

-   … sadarbojas ar mums Sešdesmit pirmā elementa meklēju­mos.

-    Dzirdēju, ka jums jau izdevies paveikt šo to varenu. - Viņš dedzīgi paliecas uz priekšu, atbalstījis elkoņus uz galda. - Ta ala 1.emna… neticami. Žel, ka manis tur nebija.

Rids nomurminaja kaut ko līdzīgu piekrišanai.

-    bet tagad mums jasarauj. Izlūki ziņo, ka sarkanie ložņa pa visam maļam ka prusaki. Viņi uzticējuši šo lietu vienam no skar- bakajiem večiem - pulkvedim Kurčosovam. - Amerikānis izņēma no krekla kabatas fotogrāfiju un nolika to uz galda. Ta acīmre­dzot bija uzņemta slepus: izpludušaja attēla bija redzami tikai šauri vaigu kauli, planas usiņas un acis, kas gandrīz pilnība gri­ma cepures naga paēna. Grants tikai pec pailga brīža saprata, ka vienas acs nemaz nav un to sedz melns apsējs. - Šī ir vienīga fo­togrāfijā musu rīcība, bet dzirdējuši esam pietiekami. Viņš ieguva slavu Staļingrada - šaudams dezertierus, nevis cīnīdamies ar na­cistiem. Sarkanajiem viņš iepatikas; Lenglijas puiši uzskata, ka viņš kļuvis par tēvoča Josifa zelta puisēnu.

Cirants nopētīja attēlu.

-   Ja nemaldos, mes Lemna sastapam dažus viņa draugus.

-   Mjuirs man jau to paziņoja. Tatad mums jaatrod mekletais, pirms tas izdodas viņiem.

-    Plāksne ir pie mums. Tas šobrīd ir daudzsološakais pave­diens. Tomēr profesors nupat mums skaidroja, cik liels darbs vel veicams, pirms varēsim to izlasīt.

-Ja varu kaut ka palīdzēt, dodiet man ziņu.

Šķita, ka Rīdu šis piedāvājums izbrīna, kaut gan tas izklausī­jās patiess.

-    Pagaidam mums izdevies noskaidrot, ka plāksne varētu but atrasta kādos Kefalinijas izrakumos.

-    Lieliski. Rit no paša rīta ķersimies klat. Man ir lidmašīna. - Džeksons to paziņoja tik vienkārši, it ka runātu par kurpju pari. - Sem, es dzirdēju, ka tu esi vērtīgs cilvēks. Nāc man līdzi.

Cirants sabožas; viņa modās instinktīva velme atteikties, tomēr viņš to apvaldīja. Pagaidam nebija jēgas noskaņot Džeksonu nai­dīgi.

Amerikānis pieversas Rīdām.

-Jus varat bibliotēka turpināt darbu ar plāksni. - Viņš palū­kojas uz Marinu. - Tu ari, saldumiņ. Un Mjuirs var jus pieskatīt.

Viņš parlaida skatienu par galdu, piekaldams to katram pec kartas.

-    Man pat nav vardu, lai izteiktu, cik svarīgi tas ir.

Piecpadsmita nodaļa

Kefalinija, Jonijas jura

Lidmašīna glasmaini pieskaras jūrai, nolaidas un ar liganu kus­tību virzījās uz krasta pusi. Kad ūdens zem lidaparala vairs nebija dziļāks par divām pedam, Džeksons izslēdza dzinējus un ļāvās viļ­ņiem. Grants izlēca no kabīnes un aizbrida līdz sauszemei, vilkdams lidmašīnas statni. Kad aparats bija droši piestājis krastā, viņš samek- leja karti, ko no rīta bija nopircis Atēnas, un to nopētīja.

-   Spriežot pec pieteikuma, ko belzigs aizpildīja ministrija, iz­rakumiem jābūt kaut kur tur. - Viņš noradīja uz ziemeļiem, kur krasta plakano līdzenumu vainagoja klinšains pakalns.

-   Glīta vietiņa.

-   Lieliski piemērota slēpnim, - Grānts saji noteica. Spožā sau­les gaisma un juras gaiss nespeja uzlabot viņa omu. Viņš jau no paša sakuma neuzticējās Džeksonam, un divas stundas, kas bija pavadītas šaura kabīne, uzklausot amerikāņa banalas pļapas, ne­speja šīs izjūtas mainīt.

-   Mes tiksim gala. - Džeksons ar plašu vēzienu nometa no ple­ca adas mugursomu un izvilka no tās Colt pistoli. - Starp citu, ko mes vispār meklejam?

Cirants paraustīja plecus.

-    "Mikeniešu pazemes būves", ja ticam Belziga atļaujas pie­teikumam. Pec Rīda domam, mums jāmeklē Odiseja pils.

-    Odiseja? Viņa pils bija llaka. - Amerikānis ieraudzīja pār­steigumu Granta seja. - Vai tad tu koledžā nelasīji "Odiseju"?

-Nē.

-Lieliska gramata. Bet laikam jau mums jauzticas profesoram. Tas nu gan ir Einšteins, vai ne?

Cirants sakniebtam lupām pasmaidīja.

-   Ta gan.

Viņi atrada uzbērumu, kas veda pari purvainajai zemei aiz pludmales, un gaja pa to. Zeme kļuva cietāka un ceļas pretī iele­jai, kas atdalīja kalnu no grēdas rietumos. Vietas, kur taka saza­rojas, viņi pagriezās pa kreisi un pakapeniski virzījās augšup pa arvien stāvāko nogāzi, līdz sasniedza kokiem apaugušu virsotni. Zarus kustinaja nerimtīga vēja pūsma; palūkojies atpakaļ, Cirants redzēja lidmašīnu krasta, kur ta saule mirgoja ka spogulis, un lī­ča malas aizvijamies tai apkart.

Abi vīrieši izšķiras un saka meklejumus, laipodami starp ko­kiem. Ciaiss bija silts pat ena, bet Cirants pavadīja laiku nezūdoša spriedzē. Viņam gan bija japeta zeme, meklejot nesen veiktus iz­rakumus, bet viņš ik pa brīdim pameta skatienu apkart. Talu la- baja puse Džeksons ka liels vepris bradāja pa krūmiem un lauza to zarus. Nebija iespejams sadzirdēt neko citu, un tas Grantu da­rīja vel nemierīgāku. Viņš uzmanīgi vēroja apkārtni.