Labrīt. Koki to gandrīz pilnība slēpa, bet Cirantam izdevās kreisaja pusē ieraudzīt kaut ko, kas izskatījās pec krāsotās sienas. Viņš aizmirsa visas bailes un devās lejup pa nogāzi tai pretī.
Koki kļuva arvien retāki, un Grants nonaca neliela izcirtuma. Tas līdzinājās milzīgam, kurmju izrakņātam laukam: visapkārt bija sakrautas zemes čupas, kas gan šķita neskartas jau vairakus gadus. Šis kaudzes grima zem nezāļu un puķu svara; no vienas pat spraucās jauna koka dzinums. Izcirtuma mala vidēja šķība koka buda, kuras durvis karajas eņģes.
- Šurp! - Granta balss memo koku ielenkuma izklausījās nedabiski skaļa. Viņš pratoja, kurš vel to dzirdējis. Viens pīpis, viņš nodomāja; Džeksons ar saviem trokšņiem jau sen visiem bija paziņojis par abu mekletaju atrašanas vietu.
Amerikānis ieklupa izcirtuma, pa ceļam nolauzdams trīs zemus zarus. Acīmredzot ari viņš nejutās īpaši ērti; Grants pamanīja, ka Džeksons, iznirdams no krūmiem, iebāž pistoli bikšu kabata. Tā manami izspiedās.
Džeksons iemeta skatienu tukšaja buda.
- Izskatas, ka te jau kads pabijis pirms mums.
- Ciemata iedzīvotāji droši vien uzlauza durvis, lai paņemtu darbarīkus.
- Velns un elle. - Džeksons riebuma pašūpoja galvu. - Nav brīnums, ka sarkanajiem šeit tik labi veicas.
- Viņi mirst badā, - Grants asi noskaldīja. - Jau sešus gadus. Un tagad viņi kļuvuši par starptautisku futbola bumbu, kas tiek spārdītā no vienas valsts uz citu. Viņi izmisīgi cenšas izdzīvot. Tāpēc komunistiem šeit veicas. Viņi vienīgie piedāvā šiem cilve- kiem kadu cerību.
Džeksons uzmeta viņam neticības pilnu skatienu.
- Tu esi pratu izkūkojis? Tā runāt nedrīkst. Pēc I.emnas tev jazina, ka sarkanie jau mus izošņājuši.
- Viņi vienmer pamanas uzrasties…
Grants apsviedas apkart un pacēla revolveri, kas piepeši bija paradijies viņam roka. bet viņš nokavēja. Izcirtuma otra puse viena pati acs nedaudz samiedzās, piespiesta pie ieroča tēmēkļa.
Rids un Marina sēdēja viens otram pretī pie gara bibliotēkas galda, un viņus šķira gramatu kalni. Galds Rīda puse bija nokaisīts ar saburzītam papīra lapam: daļēji aizpildītam tabulam, sarakstiem, diagrammam, izsvītrotiem burtiem un tekstu, kas izska- tijas pec glītrakstīšanas uzdevumiem. Marina savukart bija pievērsusies tikai vienai grāmatai, piezīmju bloknotam un asam zīmulim. Pretstata Rīdām viņas papīrs bija gandrīz balts.
No viņas lupām atskanēja nopūta, nepārprotami domāta, lai izraisītu jautajumu virkni. Galda otra pusē balta matu kodeļa ne- atravās no savas vietas virs gramatam. Pildspalvas uzgalis steidzīgi skrapeja papīru.
- Es redzu tikai problēmas, - Marina izmēģina ja tiešāku pieeju.
Aiz gramatu kaudzes iznira brilles raga ietvara.
- Kā, ludzu? - Viņš šķita satrūcies, bet Marina nespeja noteikt, kas vainojams - kads dižens atklajums vai ari piepešais atgādinājums, ka viņa vel ir šeit.
- Es parlasu "Odiseju". Meklēju kadu mājienu par to, ko Odisejs izdarījis ar vairogu.
- Petnieki un filologi jau gadsimtiem ilgi cenšas izveidot Odiseja ceļojumu karti, - Rids noteica. - Tas nav iespejams.
Marinas seja atspoguļojās vilšanas.
- Kāpēc?
Rīds uzlika vāciņu pildspalvai, pagrūda mala "Mīnojas pils" sējumu, kas aizšķērsoja viņam skatu, un izklaidīgi pastūma brilles augstak.
- Ka jums šķiet, kurš sarakstījis "Iliadu" un "Odiseju"?
Viņa iesmējās.
-Ja izglītība iegūta Grieķijas skola, atbilde ir tikai viena: 1 lo- mers. Pembertons mēdza mani par to ķircināt. Viņš apgalvoja, ka tas esot āķīgais jautajums, jo poēmas nesarakstija neviens. Viņš teica, ka tās veidojušas gadsimtiem ilgas mutiskas tradīcijas rezultātā, ka dzejnieki paaudžu paaudzēs nodevuši tās cits citam un attiecīgi pārveidojuši tekstu. - Marinas balsi iezagās skumjas. - Viņš teica, ka meklet sākotnējās rindas šajas poēmas ir tikpat bezcerīgi, ka lūkoties uz bērna seju un mēģināt saskatīt taja vec- vecvecvectēva vaibstus.
- Pembertonam bija savs viedoklis. Es tam nepiekritu. Nedomāju, ka dzejnieku pūlis varētu radīt šis poēmas. Tas butu pa spēkam tikai vienam diženam pratam, vienam diženam skalam, kas devis dzīvību tik spožai ģenialitātei, bet es neapšaubu, ka dzejniekam-vai dzejniekiem; es neapgalvoju, ka "lliadu" un "Odiseju" uzrakstījis viens un tas pats cilvēks, - bija ārkārtīgi baga- tigs materials, ar ko strādāt. Miti, ģenealoģijas, teikas, atmiņas un tradīcijas. Daži elementi poēmas ir gandrīz biedējoši precīzi - upes, ko Homērs nekad nav redzējis, jo viņa mūža laika tas jau bija izsīkušas; ieroči un bruņojums, kas poēmu rakstīšanas dienas nebija lietots jau piecsimt gadu. Vai redzējāt ķiveri ar kuiļa ilkņiem, ko Šlimanis atrada Mikēnas? Homērs to aprakstīja ļoti precīzi.
Rids laikam pamanīja, ka Marina zaudē interesi, jo papurināja galvu un sakartoja kaklasaiti.
- Atvainojiet. Es gribēju pateikt, ka, rakstot "Odiseju", dzejniekam bija daudz dažadu tradīciju, no kuram smelties idejas.
- Izskatas, ka viņš izmantojis tas visas un sajaucis lielā putra. Dažviet poēma Odisejs kuģo pa Vidusjūras rietumu daļu; citviet viņš jau ir kaut kur pie Ēģiptes; un desmitaja, vienpadsmitaja un divpadsmitaja gramata ir daudz simbolisko elementu - klintis, kas saduras, sirēnas, saules salas -, kas parasti tiek saistīti ar Melnas juras apvidu. Un tas ir neticami! Kapec viņš grib, lai noticam, ka Odisejs, gudrakais no visiem grieķiem, kuģo uz austrumiem, uz Melno juru, ja viņa ceļamerķis ir majas Itaka? - Šķita, ka šis apstaklis Marinu personiski aizvaino.
- Droši vien tas ir iemesls, kapec 1 lomers par to raksta tik neskaidri. Viņš galu gala saprot ģeogrāfiju un brīžos, kad pats to veļas, sniedz tikpat pareizu informāciju ka jebkurš ceļvedis. Viņš saaudis kopā visus šos dažados stāstus un cenšas apslēpt plaisas.
Marina nopūtas.
- It ka mums nepietiktu neskaidrību.
Abi pacēla skatienu, jo durvis ar blīkšķi atveras. Iekša platiem soļiem ienaca Mjuirs.
- Ka veicas?
Rids pakasīja kuplu uzaci.
- Mes ar Marinu diskutējam par Homēra daudzšķautņaino darbu.
- Jēzus! - Mjuirs atslīga uz koka krēsla. - Vai jus tiešam ne mirkli nevarat veltīt nopietnam darbam? Dzejā jus atbildes neatradīsiet. Varbūt Homērs uzrakstīja ari sen pazaudētu turpinājumu, paskaidrodams, kur paslēpts vairogs? Veļams, ar pievienotu karti.
Viņš atgrūda krēslu un novietoja ievainoto kaju uz galda.
- F.s nosūtīju telegrammu uz Londonu, painteresejos par musu draugu doktoru belzigu, vācu arheologu, lai noskaidrotu, vai viņš mums ir zināms. Izrādās, ka mums par viņu savakta liela divu pirkstu biezumā. Viņš bija algots parakas rases loceklis, viens no Hitlera mīļajiem zinātniekiem, kam bija japierada sava no pirksta izzīsta teorija. Trīsdesmit astotaja gada viņš nedaudz padarbojas Kairas izrakumos, nakamaja gada apošņaja Spartu un četrdesmitā gada rudeni aizjoza uz Kefaliniju. Kara gadus viņš pavadīja Kreta. Tika saņemtas neskaitamas sūdzības, ka viņš tur savos izrakumos paverdzinaja cilvēkus - vietējie viņu salīdzināja ar gestapo, turklāt par sliktu belzigam. - Viņš uzmeta skatienu Marinai. - Tu gan to jau zini. Žēl, ka mums neizdevās viņu dabūt rokā.
- Kas notika?
- Četrdesmit ceturtaja gada viņš saoda nepatikšanas un aiz- laidas uz berlīni. Varbūt cerēja, ka dievinatais fīrers viņu paglabs. Protams, viņš kļūdījās; rezultātā belzigs krita krievu nagos, nevis mūsējos. Londonieši vesta, ka pedejo reizi viņš redzēts ļoti pārpildītā vilciena ceļa uz Sibīriju.