- Vai jums šķiet, ka viņš krieviem pastastija par plāksnēm?
-Ja krieviem ienaca prata viņam kaut ko jautat. Spriežot pec
nesenajiem notikumiem, ta varētu but. Un tapec es butu ļoti pa- teicigs, ja jus izbeigtu rotaļāties ar dzeju un ķertos pie tās sasodītas plāksnes tulkošanas.
Viņš nikni pablenza uz Rīdu, bet tas bija velti darīts. Visu sarunas laiku Rids bija pavadījis, lūkodamies uz lapu sev priekšā, it ka ta viņu hipnotizētu. Tagad profesors divas reizes samirkšķi- naja acis un pacēla skatienu, mulsi smaidīdams.
- Kā, lūdzu? - Viņš brīdi gaidīja, domādams, ka Mjuirs uzdevis kadu jautājumu un tāpēc klusē. - Mani interesē, vai šaja bibliotēkā ir "I Irestomātija".
Grants cieši vērās garām šautenes stobram. Viena acs lūkojas viņam preti, un ta arī bija vienīgā, ko viņš redzēja no sejas, gandrīz. pilnīgi apaugušas ar melnu, biezu bardu. Plakana cepure ar nagu, sarža bikses un vilnas veste atgādinaja Grantam mežsargus, kuri apstaigāja vietējās muižas mežus viņa bērnība. Un nu viņš atkal bija pieķerts malumednieciba.
- Pios einai? - vīrs ņurdēja. Pēc tam viņš ļoti smagnēja vācu valodā jautāja: - Wer sinJ Sie?
- Grānts. - Kustēdamies ļoti leni un nemitīgi smaidīdams, viņš iebaza revolveri maksti. Šautene sekoja katram žestam. Grants ierunājās grieķiski: - Mes meklējam… - Viņš apklusa. Ko tad viņi mekleja? Vērodams viru ar ieroci, Grants redzēja, ka ikviena kavētā sekunde padara to arvien nemierīgāku. - … izrakumus.
Kokos kaut kas nočabeja. Grants saspringa - cik vel uzbrucēju slepas meža? Viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka Džeksona plauksta lēnam slīd uz kabatas pusi, bet to ieraudzīja ari grieķis. Ierocis strauji pagriežas un pirksts ciešāk piegula gailim. Džeksons lava rokai nokrist gar sāniem.
Troksnis biežņa pieņemas speķa. Kaut kas krūmos kustējās. Grants juta, ka pa muguru skrien skudriņas.
Caur zariem rukšķēdama un šņaukādamas izlauzās milzīga cuka, nobrida leja pa nogāzi un sāka ošņāt kāda rakuma malu. Grānts un Džeksons pārsteigti nolūkojās.
- Eumaioss, - grieķis paziņoja, noradīdams uz cuku, - es viņu vedu est zīles.
- Ko viņš saka? - Džeksons noprasīja. Amerikaņa roka bija saspringta, ka neredzama gumija vilktu viņa plaukstu pie ieroča.
- Viņš tikai baro savu cuku. Cūkas, - Grants izlaboja, jo no meža izskrēja vel četri dzīvnieki un saka meklet zeme kārumus. Viņš uzsmaidīja cūkganam. - Kuli choiri.
- Ko tas nozīme?
- Es pateicu, ka viņam ir skaistas cūkas.
Grieķis nolaida ieroci.
- Kali, - viņš piekrita. - Zīles padara gaļu ļoti saldu.
- Reiz šeit bija vēl kads, kurš ieradās rakņāties zemē. Vācietis. - Cirants ielūkojas grieķim acis. - Vai tas notika šeit?
Cūkgans piešķieba galvu.
- Tu esi vācietis?
- Anglis.
- 1,1a. - Viņš atbalstīja ieroci pret koku un iebāza mku audekla soma, kas šūpojās plecā. Kad plauksta atkal paradijas, tā turēja maizes klaipu un siera šķēli, ievislilu audumā. Gans nolauza maizes ņuku un sniedza to Grantam.
- Ephuristo. Paldies. - Grants atspradzēja no jostas blašķi un piedavaja grieķim padzerties. Visi trīs vīrieši apsēdas uz zalai- nās nogāzes un vēroja cūkas barojamies starp zemes kaudzēm.
- Vācietis…
- Belzigs. Viņu sauca Belzigs.
Grantam sirds iepukstējās straujak, bet viņš centas to neizrādīt.
- Vai tu viņu pazini?
Gana seja atkal paradijas aizdomas.
- Un tu?
- Ne. - Grants bridi apdomaja, ko dant, un nolēma teikt patiesību. - bet mums ir kas tāds, kas piedereja viņam. Kaut kas, ko
viņš šeit atrada.
/
Cūkgans izknibināja no zemes zīli un pasvieda to tuvakajai cūkai, kas aizrautīgi to aprija.
- Skaties, - viņš noteica un ar plašu žestu noradīja uz izcirtumu. - Apakša daudz senas vēsturēs. Mes pavadām mūžu, cenšoties to uzrakt, bet tagadne vienmer atkal apglaba.
- Par ko viņš runā? - Džeksons lūdzoši jautaja.
- Vai tu ari šeit raki?
Grieķis pamaja.
- Ja. Es strādāju pie Belziga. Neesmu nacists, - viņš uzsvērti paziņoja un piesita pie ieroča laides. - Daudzus nogalināju. Bet pirms tam, pirms kara, es strādāju pie Belziga. Raku zemi.
- Ko jūs atradāt?
- Akmeņus. - Cūkgans noradīja uz akmens pamatiem, kas spraucas no zemes kā zobi. - Vecus akmeņus.
- Keramiku?
-Ja, podus. - Viņš noplēsa vēl vienu gabalu maizes un to skaļi košļaja.
- Un plāksni? Mala plāksni, apmēram… - Grants ar žestiem parādīja tas izmērus. - Tik lielu. Ar seniem rakstiem viena puse un zīmējumu otra?
Cūkgans nolika maizi nost un cieši ielūkojās Crāntam sejā.
- Tu redzēji?
- Tikai attēlu, - Cirants izlocījās.
- Ela. - Grieķa acis iezagas ilgas. - Kad to atradam, mes zinājām, ka plāksne ir īpaša. Belziga seja… ta bija ka vilkam. Viņš saka, nekas tads vel nav atrasts. Viņš saka, tā karte uz apslēptiem dārgumiem. 1 la. - Cūkgans nospļāvās. - Viņam labāk klusēt. Sokrāts dzirdēja.
- Kas ir Sokrāts?
- Mans brālēns. Viņš arī strada pie Belziga. Nakti iet Belziga telti un nozog. Belzigs ļoti dusmīgs, grib visus nošaut. Bet viņš neatrod Sokrātu.
- Kas notika ar Sokrātu?
- l aikam gaja uz, Atenam pārdot. Sākas karš, mums ļoti gribas ēst. Zogam no vāciešiem… - Grieķis paraustīja plecus. - Viņi mums zog vairak.
- Vai Sokrāts atgriezās?
- Ne. Tēvocis saka, viņš iestājās undartes. Vācieši viņu nogalina. - Cūkgans pasvaidija roka zili un skumji pasmaidīja. - Tatad belzigs atriebies.
- Kas notika ar belzigu? Vai viņš parādijas vēlreiz?
- Ne. Viņš paņem visu, ko atrada. Varbūt uz Vāciju. Viņš nekad vairs nav Kefalinija.
Grants bridi doma ja.
- Un ta plāksne, ko viņš atrada. Vai esi pārliecināts, ka bija tikai viena? Nevis divas?
-Tikai viena. Un Sokrāts to nozog.
- Kas ir ta sasodīta "Hrestomātija"? Izklausas pec slimības, kas jāslēpj no sievas.
Rīda seja nezaudēja labvēlīgo izteiksmi. Tikai lupu kaktiņš, nedaudz noraustīdamies, pauda viņa riebumu.
- Ta ir gramata… vismaz bija. Tagad no tas palikuši tikai fragmenti.
-Atkal kaut kadi velna fragmenti. Kā tie mums palīdzes?
Rids sakniebtam lupām pasmaidīja.
- Tie varētu jums sniegt karoto.
- Lineāra B teksta vārdnīcu?
-Senzaudēto Homēra poēmu turpinājumu.
Rids pieleca kajas, paberzēja pret biksēm ar tinti notraipītas plaukstas un izvilka no kartotēkas garu atvilktni. Viņš šķira nodzeltējušas kartītes, pie sevis murminadams.
- Luk, kur ir. - Profesors parlaida skatienu piekrautajiem plauktiem kā cilvēks dzelzceļa stacija, kurš cenšas atrast seju pu- li. Viņš pamazam cēla galvu augstak, līdz ar acīm atrada pašu augšējo plauktu skapi, kas bija vismaz divreiz garāks par profesoru pašu.
- Es to nocelšu. - Marina piebīdīja pie plaukta kāpnes. Viņai kāpjot augšup, tas čīkstēja un biedējoši šūpojās. Rids nostājas uz apakšēja pakāpiena, tas nolidzsvarodams, un Mjuirs savukart centās ielūkoties sievietei zem kleitas.
- Ja tas ir sen zudušais turpinājums, kapec to var atrast kataloga? Tikai nemēģiniet man iestāstīt, ka pedejo divu tukstošu gadu laikā neviens nav pacenties to meklēt.