Rids viņu ignorēja tik absolūti, ka Mjuirs jau saka prātot, vai tiešam pateicis šos vārdus skaļi. Marina uzmanīgi nostājās uz pēdēja pakapiena, pastiepas un izvilka no plaukta biezu, cietos vākos iesietu grāmatu. Gaisa uzvirmoja putekļi; viņa nošķaudijas, zaudēja līdzsvaru un izmisīgi savicinaja rokas. Tas nelīdzēja. Kāpnes sašūpojas ka pulksteņa svārsts, nočīkstēdamas tik skaļi, ka likās - tas tūlīt sašķīdis šķēpelēs. Marina iespiedzas, palaida vaļa grāmatu un pieķērās pie skapja.
Grāmata krita ka akmens un ar blīkšķi ievēlās Ridam rokas. Viņš saravās, nolika gramatu mala un pietureja kāpnes, kamēr Marina uzmanīgi rapas lejā. Viņa paraustīja kleitu, kas panikas mirkli bija uzrāvusies parak augstu.
Rids nolika grāmatu uz galda un atvēra to. No titullapas izkrita divas beigtas mušas.
- Izskatas, ka nevienam ta tiešām nav bijusi vajadzīga jau divus tukstošus gadu, - Mjuirs noņurdēja.
- "Hrestomātija" ir literāra antoloģija, kaut kas līdzīgs klasiskas literatūras parskatam. To izveidoja zinātnieks, vārdā Prokls, par kurn mums nav zināms gandrīz nekas, un tas notika ap piekto gadsimtu musu ēra.
Rids šķira lapas, un parejie redzēja, ka tā nav parasta grāmata. Tā vairak līdzinājās kolažai, jo to veidoja nelieli apdrukata papīra kvadrati, i/griezti ar šķērēm un pielīmēti pie baltajam lāpām. Vairakās vietas tie bija atlupuši un piestiprināti atpakaļ ar hmlenti. Šķita, ka tas ir nepabeigts darbs: daudzi izgriezumi bija sašvikati vai laboti ar tinti, dažiem pari bija uzzīmēti citi fragmenti. Dažus veidoja tikai viens teikums, citus - garas rindkopas. Viss bija rakstīts grieķiski.
- ŠI ir saglabajušos fragmentu kolekcija. - Rids parlaida pirkstu par lapu.
- Fragmenti… Vai tas nozīmē šis pergamenta vai papīra skrandas, vai kas nu tas bija, uz ka tas rakstīts?
Rids papurinaja galvu.
- Ļoti reti. I'arsvara tie ir nelieli tekstu gabaliņi, kas saglabaju- šies tikai ka citāti, minēti citos, vairak vai mazāk pilnīgi atrastos darbos. Atcerieties Šekspīru. Pat ja musu ricībā nebutu pilna viņa lugu teksta, mes varētu to atjaunot, vismaz daļēji, no visu pārējo pētnieku tekstiem, kuri Šekspīru citēja. Daži no tiem pārklājās, un tad iespējams tos savienot kopa; citu aptuveno atrašanas vietu teksta var uzminēt, zinot šo to par lugas sižetu. Laiks un vēsture cenšas izdzēst cilvēku puliņus, bet no tiem ir grūti atbrīvoties pavisam. Tie iztur visus pārbaudījumus ka keramikas lauskas, apraktas zemē. Luk!
Profesora pirksts bija apstajies uz garas rindkopas, kas pletās gandrīz pa visu lapu.
- Milētas Arktinija "Aethiopis".
- Jus taču teicat, ka autors ir kaut kads Prokls, - Mjuirs atga- dinaja.
- Prokls sarakstīja "Hrestomātiju", - Rids pacietīgi skaidroja. - bet viņš tikai veidoja kopsavilkumu no citu rakstnieku darbiem, un šaja gadījuma tas bija Miletas Arktmijs. Velak daži pārrakstītāji, kopēdami "lliadu", pievienoja fragmentus no Prokla darba kā papildu materiālu.
-Tas ir tik izturīgs, - Marina apbrīna izdvesa. - Ciluži ka vīruss, kas atstaj savus dubultniekus neskailamos nēsātājos, līdz atrod vienu, kurš izdzīvo.
Nieki un blēņas, - Mjuirs viņu asi apsauca. - Kas tur rakstīts?
- Mums jāziņo policijai.
Cirants izbrīnīts lūkojas uz Džeksonu. Viņi gaja lejup pa kalnu, un zem zabakiem krakšķeja kritušie zari un /.lies.
Viņa brālēns to plāksni nozaga, vai ne? Tatad viņš droši vien zina vairak, neka atklaj mums. Manuprat, mums vajadzētu sameklēt vietējos likuma puišus, lai tie viņu aizved uz nopratināšanu. Policisti šeit droši vien ir stulbeņi, bet mums taču ir vienalga. Varbūt viņi šo nedaudz papurinas. Jebkura gadījuma mums viņš bus roka. - Džeksons uztvēra Granta neticības pilno skatienu. - Kas ir? I's lasīju lavu lietu. F.s zinu, ar ko tu nodarbojies kara laika. Un meitene ari. Vai ta visa ir patiesība? Viņa bijusi īsti ugunīga meiča.
Mes nedrīkstam iesaistīt policiju, ja tas nav īpaši nepieciešams, C irants paziņoja un dusmīgs papurināja galvu. Kaut kas nebija īsti skaidrs, bet viņš nesaprata, kas tieši. Cirants jutas ka risinadams saliekamo miklu: trūka tikai viena gabaliņa bet kaste bija tukša.
Viņš piepeši apjauta, ka Džeksons kaut ko saka.
- Ka, lud/.u?
I'S teicu, ka mums jāatrod komanda, kas uzraks visu pakalnu. Mes gribam atrast otru plāksnes pusi, taisnība? Ja tas cuku vecis apgalvo, ka šie atrada tikai vienu gabalu, tad otrs tepat vien ir. Vismaz ta apgalvoja profesors.
-Otra puse. - (irants spēji apstajas. Belzigs zinaja, ko vērta ir plāksne. Ja viņš atrada tikai pusi, kapec viņš neatgriežas meklet otru daļu?
I I/.eksons šķila apmulsis.
Kapec?
Bet (irānis amerikāni jau bija aizmirsis. Viņš metās skriet augšup pa nogāzi, lauzdamies cauri zariem. Steiga lika viņam zaudēt piesardzību. Viņa kaja salocijas, atdurusies pret akmeni, un C irānis krita uz. priekšu; viņš klupa, savicinaja rokas un gandrīz jau atguva līdzsvaru, bet pa kajas stilbu trapija kaila koka sakne. Viņš apgazas, izkrita cauri krūmam un atduras ar seju zeme.
Pivas šauras ačteles vēroja viņu, aizslēpušās aiz tukla, sarta snuķa. (Juka pagrozīja galvu un, pārmetoši ierukšķējusies, atkal ķeras pie barības meklēšanas.
Izcirtuma otra mala cūkgans bija pielecis kājas.
-Tu kaut ko aizmirsa?
(irānis uzlrausās kajas un nopurina ja netīrumus. Puse sejas bija notraipīta ar zemi, un roka asiņoja vielā, kur viņš to nobraza pret akmeni.
- I'laksne… ar rakstiem un zīmējumu. Jus atradat likai vienu?
- Viens gabals, ja.
- Un to nozaga tavs brālēns.
-Ja.
Cirants dziļi ievilka elpu, sajutis sauso zemi uz meles.
Paklau, vai plāksne bija salau/la, kad to atradat? Vai ari vesela?
Šķila, ka grieķi šis jautajums samulsina.
- Viens gabals. Mes atrod vienu gabalu.
-Ja. bet… Cirants atpogaja krekla kabatu un izvilka no tas Pembertona uzņemto fotogrāfiju. Viņš iegrūda to pārsteigtajam grieķim rokas. Vai jus atradat šo?
Cūkgans vērīgi aplūkoja attēlu. Tas bija neskaidrs un miglains, bet plāksnes apveidi bija pieliekami labi redzami.
Nu?
Grieķis pa purina ja galvu.
- Mes atrada vienu gabalu. Šile tikai puse.
Rids atkal pabīdīja brilles augstak.
- Jūs jau zināt, ka "lliada" un "Odiseja" izmantoja sen zināmo stāstu ciklu par Trojas karu. Šajas poēmas aplūkotas konkrētas epizodes - Ahilleja dusmas, Odiseja atgriešanas majas. bet, kad Homērs guva tādus panakumus, ari citi potenciālie dzejnieki izmeģinaja roku pie Trojas kara. Viņi vēlējās aizpildīt tukšas vietas Homēra stasta, lai ar laiku visa leģenda par Troju, sākot no 1 Ielenas nolaupīšanas un beidzot ar uzvarējušo grieķu atgriešanos pie savam ģimenēm, butu iemūžinātā episkaja dzejā. 1'rotāms, šie darbi nebija īpaši kvalitatīvi, un tas droši vien ir galvenais iemesls, kapec retais no tiem ir saglabajies. Neviens neuzskata, ka "1 lamletu" varētu uzlabot ar vel piecām lugām par Danijas viduslaiku vēsturi.
Viņš palūkojās uz Mjuiru.
- "Aethiopis" ir sen zudušais turpinājums "Iliādai", ko jūs vēlējaties. Taja runāts par Ahilleja pēdējo ciņu un navi. Un… - Viņš laida pirkstu par sablīvētajiem grieķu burtiem, lasot kustinadams lūpas, - … arī turpmāko. "Tie noguldīja Ahilleja stāvu. Viņa māte, jūras nimfa Tetida, atved līdzi mūzas un sero par dela navi. Rēc tam ta noceļ Ahilleju no sārta un aiznes uz Balto salu."
Profesora pirksts drebēja virs lapas, bet viņa seja aizgrabtiba iemirdzējās.
- Protams. Baltu sala.