Sešpadsmita nodaļa
Paleo Faliro, Atēnas
Ceļinieki bija atgriezušies viesnīca un mielojas ar edienu, kas aizdomīgi līdzinājās iepriekšeja vakara pārpalikumiem. Šoreiz zale bija vairak viesu, kaut gan pietiekami maz, lai viņu galdiņš vel joprojām atrastos talu prom no citiem kā vientuļš arhipelags edamzales plašaja jurā.
- Balta sala bija sava veida grieķu Valhalla, vieta, uz kuru dodas mirušie varoņi, lai baudītu pēcnāvēs dzīvi, - Rīds skaidroja.
- Man šķita, ka tie ir Elizejas lauki, - Grants ieminējās. Viņš priecājās, ka var sniegt zinašanas par klasisko periodu, kaut gan pats bija tas guvis no meitenes nupat atbrivotaja Parīze. Viņš gaidīja Rīda atzinību.
Profesors tikai drūmi sarauca pieri.
- Ja, ta gan. - Viņš nikni iesprauda dakšu gaļas gabala, un tas zari notinkšķēja pret šķīvi. - Ja runājām atklati, grieķu uzskati par dzīvi pec nāves nebija īsti skaidri. Popularais variants, kas sasniedzis musu ausis - I ladesa nolādēto mocībām, Elizejas lauki mūžīgai svētlaimei - ir salīdzinoši nesens sistēmas pieshpejums. Tas droši vien atspoguļo musu pašu priekšstatus par elli un paradīzi. I lomera darbos, it īpaši "lliada", nav nekādu priekšstatu par dzīves turpinājumu pec nāves. Nemirstību sniedz dzīves laika paveiktais un iegūta slava. Pec nāves paliek tikai ena, peleka reiz dzīvojuša cilvēka kontūra.
- Un kur šaja aizraujošaja aina iederas Baltā sala? - jautaja Mjuirs.
Rids noraustīja uzacis.
- Runājot no kosmoloģijas viedokļa, ta ir neliela anomalija. Eksistē dažas analogas idejas: Svētlaimīgo salas, ko apraksta Pin- dars - kaut kas līdzīgs Elizejas laukiem uz salas. Ari Hesperīdu dārzu, kur auga zelta āboli, uzskatīja par salu pasaules mala, kaut gan tas nav gluži tas pats. bet ģeogrāfiskā ziņa vienmer domāts, ka balta sala atrodas kaut kur Melna ja jura.
-Kapec?
- Grieķi pasauli uztvēra ka plakanu disku, kam visapkārt mutuļo milzīga kosmosa upe jeb Okeāns. Vidusjura kalpoja par asi. Izbraucot cauri Gibraltāra juras šaurumam, var nokļūt Okeāna rietumos; Bosfors un Melna jura ved uz austrumu pusi. - Rids paliecas uz priekšu. - Melna jura neietilpa grieķu pasaule. Ta bija pasaules mala, nevienam nepiederoša zeme, kur saplūst cilvēka un dievu valstība. Protams, grieķu iztēlē viss, ko nevareja atrast pašu pasaule, tapa meklets šaja rēgainaja nostūri. It īpaši kaut kas ar mītiskam vai reliģiskam saknēm. - Viņa biezās uzacis sa- raucās, profesoram ieraugot Marinas seju. - Jus man nepiekrītat?
- Melna jura. - Viņa pameta skatienu apkart, it ka brīnīdamas, kāpēc neviens viņu nesaprot. - Vai tad jus neredzat saistību? Varbūt grieķi nevadijas tikai pec ģeogrāfiskā izdevīguma, novietojot balto salu tur. Liela daļa Odiseja klejojumu notiek Melnaja jura, bet viņam nav nekada iemesla tur uzturēties. Tā nav pa ceļam uz majam.
- Tas droši vien ir velaks stāsts, kas iekļauts mita.
- Un tomēr - ja nu ta nav? Ja nu balta sala bija īsta vieta, aizmirsta svētvieta vai templis minišajiem varoņiem? Odisejam noteikti bija kads iemesls, lai kuģotu uz austrumiem, ja majas, pēc kuram viņš tik izmisīgi alka, atradas rietumos. Varbūt viņš devās novietot Ahilleja bmņas šaja baltas salas templi.
Džeksons nolika alus kausu un piekala skatienu Marinai.
- Atvainojiet, vai jus cenšaties apgalvot, ka Odisejs bija īsts?
- Ne, protams, - Mjuirs noskaldīja. - Mes nekur talu netiksim, ja dzīsim pēdas mītiem un leģendām. - Viņš pievērsās Rīdām. - Ka jums veicas ar plāksnes tulkošanu, pirms mūsu grieķu sirēna aizvilinaja jūs pie bleņam un tukšiem sapņiem?
- Esmu guvis aptuvenu nojausmu par rakstu zīmēm. - Rids atlocīja papīra lapu. Gandrīz to visu klaja milzīga tabula ar noslēpumainiem simboliem, kopuma apmēram simtu. Daži bija savienoti ar bultām, citiem blakus uzšvikati vardi vai jautājuma zīmes. - Vairaki no tiem ir nedaudz šaubīgi, bet tie jebkurā gadījuma paradas visretāk. - Profesors palūkojas uz Grantu. - Vai jums vel ir Pembertona fotogrāfija?
Grānts izvilka to no kabatas un padeva Rīdām.
- Te nevar saskatīt simbolus. Attēls ir pārāk miglains.
- Mmm, - Rids novilka, nemaz neklausīdamies.
Mjuirs aizdedza cigareti.
- Tatad esat atradis alfabētu. Kas talak?
- Hmm? - Rids pat nepacēla skatienu. - To nevar pilnīgi droši nodēvēt par alfabētu. Eksistē trīs paņemieni valodas atainošanai uz papīra. Visprecīzākais, protams, ir alfabēts. Katrs burts attēlo vienu valodas skaņu. Tas ļauj uzrakstīt praktiski jebko, kas ienāk prāta. Apbrīnojami ietekmīgs un elastīgs variants - bet no vēsturiska skatupunkta salīdzinoši nesens izgudrojums.
- Cik nesens?
- Sava beidzamaja forma tas paradijas nedaudz vairak ka pirms divarpus tūkstošiem gadu. Šeit, Grieķija. Senais grieķu alfabēts bija pirmais absolūti fonētiskais alfabēts pasaulē. Var apgalvot, ka tas kalpoja par atslēgu apbrīnojamam civilizācijās uzplaukumam, kas tika piedzīvots lurpmakajos četros gadsimtos, lepriekšejas rakstības formas bija rupjas, neertas sistēmas. Vardi bija tikai pasīvi konteineri, kas derēja sarakstu veidošanai, bet nekam citam. Grieķu alfabēts pirmais parsnied/a šis funkcijas, padarot rakstīto vardu par domas ekvivalentu. Rakstība, kas pirms tam bija atpakaļversta un statiska, piepeši kļuva par brīnišķīgu instrumentu prata robežu paplašinašanai.
- Bet tas viss notika velak. Pirms tam bija divu veidu simbolo- ģija: ideogrāfiska un sillabiska. Ideogrammas līdzinās eģiptiešu hieroglifiem vai musdienu ķiniešu valodas rakstiem, kuros katrs simbols ataino kadu vardu vai jedzienu. Tas ir tikai grafisks, nav nekādas fonētiskas saiknes starp uzrakstīto un izrunāto vardu. Sillabisks simbolu komplekts savukārt sadala valodu visās iespējamas līdzskaņa un patskaņa kombinācijās un katru no tam apzīmē ar simbolu. Tātad angļu valoda butu viens simbols zilbei "ba", otrs "be", trešais "bi", vel pa vienam "bo" un "bu", pēc tam "ca", "ce", "ci" un tā tālāk līdz "zu". Mūslaiku japaņu hiragana alfabēts izmanto tieši šādu sistēmu. - Rids nepaskaidroja, ka guvis tadas zinašanas par japaņu valodu - pasaule bija tikai daži cilvēki, kuriem ļauts iepazīties ar šo vēstures faktu, un viens no tiem sēdēja pie galda.
Grānts prata veica ašus aprēķinus, reizinadams piecus patskaņus ar divdesmit vienu līdzskani.
- Tas ir simt piecas rakstu zīmes.
Rids atzinīgi pasmaidīja.
- Angļu valoda - ja. Un veiksmīgas sagadīšanas deļ šis skaitlis ir līdzīgs simboliem, kurus esmu atradis linearaja B raksta. Precīzāk, tas ir deviņdesmit trīs zīmes. I'arak maz, lai tas butu ideogrammas, kaut gan man ir aizdomas, ka esmu atradis dažas no tam, kas apzīmē visbiežāk lietotos vārdus. Parak daudz, lai sistēma butu tikai alfabētiska.
- Vareni, - Mjuirs smagnēji novilka. - Ja turpināsim tada garā, varbūt kaut ko atklasim vel pec trim gadiem.
- Un mums tas neko nedos tik un ta, ja nedabūsim parejo daļu no tas velna plāksnes. - Džeksons sev neierasta niknuma ar nazi dalīja vistas gaļu. - Ja tas grieķu blēdis to nozadzis, ka lai uzzinām, kas notika ar otru gabalu?
- Vispār es varu izteikt minējumu, - Rids paziņoja.
Viņš pameta skatienu apkart, priecādamies par neticīgajam biedru sejām.
- Jus esat Šerloks 1 lolmss, vai? - Džeksons jautaja.
- Vienmēr esmu devis priekšroku Maikroflam. - Rids pacēla somu, kas bija nomesta pie krēsla kajas, un izvilka no tas plāksnes fragmentu. Tas vel joprojām bija ievīstīts salvetē. - Sāksim ar to, ko jau zinām. Jusu cūkgans pavēstīja, ka Belzigs atradis plāksni veselu. Viens no strādniekiem to nozaga, un plāksne nokļuva pie tirgotājā Atēnās. Kad to atrada Pembertons, viena plāksne bija parvertusies par diviem fragmentiem. Kada šī ceļa posma plāksne parluza uz. pusēm. Ticamaks šķiet pieņemums, ka kadam ienāca prata iegul vairak naudas no diviem gabaliem, nevis viena.