- Un kas notika ar otru pusi?
Rids nolika fotogrāfiju uz galda blakus plāksnei.
- Vai pamanijat kaut ko dīvainu?
Grants, Džeksons, Marina un Mjuirs pastiepas uz. priekšu, lai uzmanīgi aplukotu abus priekšmetus. Fotogrāfija bija tik miglaina, ka neko nebija iespejams skaidri saskatīt.
- Ta nav viena un ta pati plāksne. - Rids bridi ļava visiem aptvert šī paziņojuma nozīmi. - Fragments attēla nav tas pats, ko atradam Kretas svētvietā.
- Kā… ?
- Acīmredzot veikala bijušas abas puses. Tas gan ir tikai pieņemums, bet man šķiet, ka Pembertonam pietika naudas tikai vienai. Otru viņš nofotografēja.
- Kāpēc neviens to nepamanīja? - Džeksons nikni noprasīja.
Rids paraustīja plecus.
- Fotogrāfija ir ļoti slikta. Fs to atklaju tikai tapec, ka ļoti daudz, laika pavadīju, pētīdams simbolus.
- Bravo. - Džeksons un Marina veras uz profesoru ka uz burvju mākslinieku, kurš nupat veicis brīnišķīgu triku; Mjuirs izskati- jas garlaikots. -Tatad abi plāksnes gabali bija veikala, vienkārši lieliski. Bet tas mums neko nedod, piķis un zevele, jo tirgotājs saņēma vienvirziena biļeti uz Aušvici. Kurš…
Mjuirs apravas, jo caur galdiņu juru viņiem klat peldeja viesmīlis balta žakete. Viņš noliecās Grantam pie auss un kaut ko nočukstēja.
Grānts atgrūda krēslu.
- Kads sauc mani pie telefona. - Viņš sekoja viesmīlim. Viņu pavadīja četri skatieni - aizdomu mākts, ieinteresēts, izbrīna pilns un naidīgs.
I'ie reģistratūras galda dežurējoša meitene veikli iesprauda kontaktu sadales dēli un pasniedza viņam klausuli.
- Granta kungs? - Balss bija klusa, bet skaidra, ta pastiepa garuma nepazīstamas zilbes.
-Jā.
- Uzklausiet mani. Pie viesnīcas jus gaida mašīna. Sēdieties taja. Jums ir divas minūtes laika.
- Kas runa? - Cirants noprasīja.
- Kads, ko jus labprat satiktu. Ks vēlos spert soli jums pretī, tapec drīkstat izvēlēties vienu pavadoni. Varat paņemt līdzi ari ieroci, ja tas liks jums justies drošāk, kaut gan jums to nevajadzēs. Divas minūtes, - balss atkartoja. Atskanēja klikšķis, un telefons apklusa.
Cirants paaicinaja izsūtāmo un pasniedza tam drahmas banknoti.
- Ēdamzāle pie galdiņa sež trīs vīrieši un sieviete. Sakiet sievietei, lai viņa nekavējoties nak šurp. - Viņam nebija laika ne kaut ko skaidrot, ne strīdēties ar Mjuiru un Džeksonu.
Pēc minūtes no edamzales iznaca Marina. Cirants parlaida viņai vērtējošu skatienu. Viņa bija uzposusies pirms vakariņam - augstpapēžu kurpes, zeķes, lupukrasa, viss nepieciešamais. Grants nosprieda, ka Marinai tas gluži nepiestāv. Dažas sievietes prata izskatīties nepieejamas, bet Marinu šis rotas padara viegli ievainojumu, liekot viņai izskatīties pec kārtīgās meitenes, kura cenšas izpatikt. Kaut gan viņa bija pietiekami skaista, lai piesaistītu ilgus, karus skatienus no uzvalkos un uniformas tērpto vīriešu puses.
- Kas noticis?
Grants pasniedza viņai cigareti, aizdedzinaja to un iebīdīja sievietes plaukstu sava elkoņa izliekuma.
- Paskaidrošu mašīna.
- Kada mašīna?
Grants aizveda Marinu līdz durvīm, juzdams mugura dura- mies skatienus. Šveicars ar plašu žestu tas atvēra, un nakamajā mirkli abi jau staveja uz viesnīcas kapnem. Zem lielas palmas pie- braucamaja ceļa gozējās garš limuzīns, spīdinadams melnus sānus izkārtnes gaisma. Tā dzinējs alkaini ruca.
- Kāpsim iekšā.
Mašīna bija mersedess. Iekša sedeja tikai šoferis, kurš klusēdams iesedinaja abus greznaja salona un aizcirta durvis. Atlaidies sēdekli, Grants juta kaut ko iespiežamies plecos. Viņš pagriežas. Adas parvalka vidēja neliels caurums apmēram trīsdesmit astota kalibra lodes izmērā, kas bija neprasmīgi aizšuts ciet. Grants piebikstīja tam ar pirkstu.
- Izskatas, ka šeit kadam nav paticis brauciens.
Mašina veda viņus uz. priekšu pa tukšo ceļu, kas stiepās gar krastu. Grānts bija domājis, ka viņi brauks uz Atenam, bet šoferis ignorēja visus pagriezienus un turpinaja ceļu taisni. Velak tumsa, kas valdīja aiz priekšeja stikla, kaut kur augstu gaisa iedegās gaismas. Sakuma Grants nosprieda, ka tie ir ciemati kalna nogāze, bet pec tam klusībā sevi nolamaja par muļķi, aptvēris, ka nakts viņu piemānījusi. Viņi bija nonākuši l'ireja jeb Atēnu osta, un gaismiņas, kas veidoja pērļu virteni debesis, iezīmēja ceļamkrānu un milzīgu kuģu aprises. Cirants lūkojas aiz loga un vēroja aizslēgtos vārtus un dzeloņstiepļu žogus, kam viņi traucās garām. Viņš jutas ta, it kā tiktu rauts cauri muzejam, kura katrs automašīnas lukturu apgaismotais kuģis bija eksponāts. Daži bija klusi un regaini; uz citiem kusaja dzīvība, jo ostas krāvēji skraidīja ka skudras, atbrīvodami tos no smagas nastas. Viena kravas kuģa sānus rotāja ar roku zīmēts karogs grieķu un angļu burtiem: ASV baro grieķu patriotus.
Mašma nogriezās no galvena ceļa un saka lodāt caur neskaitāmām šķērsielām, katru šauraku par iepriekšējo, līdz apstajās. Grants nodomaja, ka mersedess kaut kur nepareizi pagriezies un netiek atpakaļ, bet jau nakamaja bridi šoferis izlēca no savas vietas un atvēra durvis. Grantam pietika laika tikai ieraudzīt ar de- ļiem aiznaglotus logus un politiskiem saukļiem apzīmētas sienas; šoferis viņu steigšus veda lejup pa mitruma piesātinātām kapnem. Durvis slepas aiz metala režģa, kas acīmredzot bija nepieciešams, spriežot pec iespiedumiem un skrambam koka virsma. Virs tas bija novietota aplupusi izkārtne ar melna tērptu cilvēka augumu, kas stavēja kanoe laivā.
- I larons, - Marina tulkoja, kaut gan Cirants pats to jau bija sapratis. - Laivinieks, kurš ved mirušo dvēseles uz viņpasauli.
Durvīm atveroties, Grantam pretī triecas dumi un muziķa. Du- mi bija pietiekami biezi, lai cilvēku nosmacētu; tie veidoja blīvu mākoni, kas lika savilkties plaušām, it ka viņš butu saņēmis sitienu pa vederu. Tie nevirmoja un neveidoja vērpetes, tikai stingi krajas gaismas staros, ko meta zemu karājošas lampas, bez kodīgas tabakas smakas gaisā bija jūtams arī saldais hašiša aromats, un, lūkodamies apkart, Cirānts ieraudzīja lielvederainas udens- pipes uz gandrīz visiem galdiņiem telpa. Viesi, kas spiedās viņiem visapkart, šķila atainojam ikvienu iedomajamo grieķu sabiedrības apakšslani: damas udeļadas un pērlēs vai ar nokrašļotiem vaigiem un neīstiem briljantiem; vīrieši smokingos, kombinezonos, nesaskaņotos formastērpos, kreklos un nodilušas vestēs - visi drūzmējas apkart ūdenspipem, sniegdami saritinato cauruli no mutes mute. Neviens pat nepālu kojas uz Grantu un Marinu.
Uz zemas skatuves telpas talakaja mala sakumpuši sedeja spēlētāji: vijolnieks, lautas strinkšķinatajs, virs ar paduse iebāztām bungām un otrs ar plakanu, cimbolei līdzīgu instrumentu, kas bal- stijas uz viņa ceļgaliem ka pelnutrauks. Vienīgais, kurš šķita kaut nedaudz apzinamies publikas klātbūtni, bija dziedātājs, smalks vīriņš melna krekla ar vaļēju apkakli; viņš veras uz pārējiem ar tumšam, iekritušam acīm. Grants nesaprata vārdus, bet dziesma bija strauja un smeldzīgi skumja.
Grantam pie elkoņa paradijas viesmīlis un aizveda viņu uz dibentelpu, kur gar sienu bija izveidotas apaļas galdiņu nišas. Vairums no tam bija piebāztās pilnas ar cilvekiem, cik vien to satilpa uz ādas dīvāniem, bet viena paša gala bija gandrīz tukša. Taja sēdēja divi vīrieši: viens ļoti drukns, un viņa drēbes izspiedās vis- nelādzīgākajās vietās; otrs bija mazs un kalsns, sirmie mati bija asi atglausti atpakaļ un ūsas rūpīgi apcirptas. Viņš gan blakus savam pavadonim izskatijas sīciņš ka punduris, bet no sejas un žestiem bija noprotams, kurš šaja pari ir galvenais. Viņš noradīja Grantam un Marinai uz sēdvietu sev pretī.