- Granta kungs. - Viņš pastiepa labo roku pari galdam, bet kreiso turēja paslēptu uz ceļgala zem galda. Ada bija sausa un bāla. - Mans vārds ir Kliass Molho.
Septiņpadsmitā nodaļa
- Kliass Molho. Reto senlietu tirgotājs. - Cirants juta dumu garšu uz meles, to sakot. - Man šķita, ka esat miris.
Sirmais virs pasmaidīja un iepleta rokas.
- Ks esmu… kadu mani redzat.
- Dzirdēju, ka jus nokļuvāt nacistu rokas.
Molho lupas nepatikā noraustijas.
- Iespējams. Vai ari man bija izdevīgi, lai cilvēki ta domātu. Tik daudzi pazuda; pat vācieši nespēja visus izsekot un pierakstīt. Ks nolēmu pazust pats pec savas gribas. - Viņš iebaza roku bikšu kabata un izvilka no tas papīra lapiņu. Grants to pazina no drebnieka veikaliņa; tas bija papīrs, uz kura viņš uzrakstīja viesnīcas adresi. - bet paradijaties jūs un sakāt uzdot jautajumus, Granta kungs.
l'irms Grānts paguva ierunāties, paradijas viesmīlis. Viņš nolika uz galda pretī Grantam un Marinai divas viskija glazēs un devas prom, nepasniedzis rēķinu.
- No Amerikas, - Molho paskaidroja. - Pirmie augļi no Tru- mena palīdzības programmas.
Cirants iedzēra malku viskija. Viņš bija nobaudījis pietiekami daudz lētu dziru nelegālos bāros teritorijā no Keiptaunas līdz Maskavai, tapec pazina īsto mantu, to nogaršodams.
- Vai ar to jus tagad nodarbojaties? Melno tirgu?
- Vai G.rieķija ir cits tirgus? Tie visi tagad ir melni. - Molho seja nezaudēja laipno, pieklājīgo izteiksmi, bet viņa acis bija skarbas. Viņš pamāja uz skatuves pusi, kur mikrofonu sava ziņa bija pārņēmusi sudraba krasas kleitā ievistijusies, kuplkrutaina sieviete. - Vai esat pazīstams ar musu Rembetika mūziku, Granta kungs? Pirms kara ta bija novirze no normas, muziķa atkarīgajiem un zagļiem. Rembetes bija melanholijas kults, kas uzskatīja, ka tikai ta biedri izprot nelaimiguma patieso butibu. Tagad ta ir musu valsts mūzika.
Viņš saskalinaja šķidrumu glazē. Lielais vīrietis Molho blakus neko neteica, tikai vēroja dziedātāju un bungoja ar pirkstiem pa galdu mūzikas ritma.
- bs mekleju senlietu. Mīnojiešu plāksni. - Grants steigšus izgrūda vārdus par lupām, gandrīz stomīdamies. Viss notikušais kopš brīža, kad viņš izdzirda klausulē Molho balsi, šķita kā sapnis, un viņš baidījas pamosties, pirms tas beidzies. - Tieši pirms kara jusu veikala paradijas anglis arheologs. Viņš nopirka mala plāksni, tas ir, daļu no tas ar rakstiem viena pusē un zīmējumu otra. Vai atceraties?
Molho ievilka dumu no cigaretes, ko turēja iespraustu īpašā sudraba iemuti.
- Ls pārdevu daudz senlietu, pirms vācieši slēdza manu veikalu.
- Tā nebija viena no daudzam. Šī plāksne ir unikāla… vismaz bija, līdz sadalijat to divas daļas. - Cirants ielūkojās Molho acis.
Grieķis pamaja.
-Granta kungs, es esmu darījumu cilvēks. Lai ko es tirgotu - amerikāņu viskiju, krievu cigaretes, mala plāksnes - man jasaņem augstāka cena. Cilvēki maksa par to, ko visvairak veļas. Ja mani klienti grib pirkt desmit cigaretes, nevis divdesmit, vai puslitru viskija, vai divus akmens gabalus, nevis vienu, es to pārdodu. Protams, ir ari risks. Dažreiz es divkāršās peļņas vielā iegūstu divtik lielas nepatikšanas. - Molho atlaidas atpakaļ dlvana. - Granta kungs, esmu spiests atzīties, ka jus neesat pirmais, kurš tauja par mala plāksni. Drīz pec okupacijas manā veikala paradijas kāds vācietis. Doktors Klauss Belzigs. - Viņš samiedza acis. - Redzu, ka jums šis vārds ir zināms.
- Mes neesam tikušies. Bet jus viņam atklajat, ka Pembertons nopirka plāksni.
- Doktoram Belzigam bija radies maldīgs priekšstats, ka plāksne ir vesela. Ps to nelaboju; kapec gan man to darīt? Viņš jautaja, kas noticis ar plāksni; es atbildēju, ka pārdevu to britu arheologam no Krētas. Pat paradīju kvīts kopiju.
- Tatad Belzigs devas uz Kretu. liet Pembertons jau bija miris.
- Doktoram Belzigam nepaveicas. Un Pembertona kungam ta droši vien bija liela veiksme. Doktora Belziga paņēmieni bija… bēdīgi slaveni. - Molho pacēla kreiso roku, ko līdz. šim slēpa zem galda, un Marina šausmās iesaucās. Balto, iestērķelēto krekla aproci rotāja zelta poga - bet plaukstas nebija. Molho nedaudz pavilka piedurkni uz augšu, lai paradītu neglīto, noapaļoto stumbeni, ko ieskava rētu aplis.
Pat Grants nedaudz nobaleja.
- To izdarīja belzigs?
- Ps biju nevienam nevajadzīgs ebrejs. - Molho drūmi iesmejas. - Viņš teica, ka man paveicies vairak neka tam vīram, kurš viņam nozaga plāksni. Viņš atņēma man plaukstu, un es apmaiņa devu vienu vardu. Ks zināju, ka Pembertons ir anglis. Nezināju, ka viņš ir miris, bet domāju, ka viņš pametis Grieķiju un ir drošība. Belzigs nemūžam neuzzinātu, ka esmu pārdevis Pembertonam tikai pusi plāksnes, jo nekad to neatrastu.
- Jēzus.
Molho pavilka piedurkni lejup.
- Varbūt Belzigs izdanja man pakalpojumu. Pirms tam ebreju vidu klīda baumas. Kadam bija tēvocis Vacija, citam brālēns, kuram saderinata dzīvo Varšavā. Bet neviens īsti neticēja, jo ka gan iespējams kam tadam noticēt? Pēc Belziga apciemojuma es sapratu, uz ko spejigi nacisti. Tāpēc pazudu.
1 Xi maka i no telpu pieskandinaja aplausi, jo sieviete pabeidza dziesmu. Viņa atstaja skatuvi un apsēdās kada no nišām, alkaini sūkdama pasniegto udenspipes iemuti. Viņas vietu ieņēma slaids, elegants vīrietis. Melnie mati bija pieglausti cieši pie galvas, un šauras usiņas lika viņam izskatīties pec nacista. Cirants iedomājas, ka ta droši vien ir apzinata ironija.
Dziedātājs nekustīgi staveja priekša muzikantiem. Bouzouki spēlētājs saka strauju melodiju, pirkstiem lidojot par grifu. Grants paliecās uz priekšu.
- Kas notika ar otro plāksnes pusi?
Molho lūkojas viņam tieši seja.
- Cik vērta jums ir ši informācija? Vai atņemsiet man otru roku?
Gaisu telpa paršķela spraigs kauciens, apklusinot visu murdoņu un pļāpas. Dziedātājs uz skatuves bija apķēris mikrofonu ka slīcējs. Viņa ķermenis aptinas tam apkart; bija grūti noticēt, ka tik smalks vīriņš ir spējīgs izdot tadu skaņu. Kauciens bridi trīsēja un pieņemas skaļuma.
Granta sejas izteiksme nemainijas.
- Ks tikai uzdevu jautajumu. Bet ir citi cilvēki, kuri to veļas. I.īdzīgi Belzigam. Ja viņi jus atradis…
Molho iztukšoja glāzi.
- Vai jūs cenšaties mani iebiedet, Granta kungs?
- Es jūs tikai brīdinu.
-Ticu. Bet saprotiet, ka es esmu darījumu cilvēks. Ja kads ienāk mana veikala un ir gatavs kaut ko nopirkt, piemeram, mala plāksni, par simt drahmam, es saku prātot, vai viņš nemaksatu divus simtus. Vai ari ir kads cits, kurš maksatu trīs. Un jus? Es nejauta- ju, kapec jums ta vajadzīga, jo esmu parak labi audzinats. Bet nedomāju, ka esat arheologs tapat ka Pembertona kungs vai kolekcionārs. Vai jiis esat dārgumu meklētājs? Mani avoti vesta, ka jus pavada divi angļi un amerikanis - un ši skaista dama. Interesanti, ka laba jus strādājāt?
Grants sakniebtam lupām pasmaidīja.
- Dažreiz es pats sev uzdodu šo jautajumu.
- Es saprotu, ka jus nedrīkstat runāt atklati. Tāpēc nedrikstu runai ar jums. Jus saprotat. - Molho pasmaidīja un pieceļas. Smag- svars viņam blakus darīja to pašu gadījumam, ja Grantam ienāktu prata kaut kas muļķīgs. - Es apdomašu jusu lugumu, Granta kungs. Varbūt nosaukšu informācijās cenu, kad bušu pieņemis par to lēmumu. Ja tas notiks, es sazinašos ar jums viesnīca.