Grants pārliecās pari galdam, bet viņu nekavējoties apturēja miesassarga milzīga plauksta pie krūtīm.
- Tikai nekavejieties. Ir pārak daudz to, kuri mekle plāksni, bīstami cilvēki.
Molho pacēla kreiso roku un pamaja Grantam un Marinai. Tās bija sirdi stindzinošas atvadas.
- Es zinu.
Mersedess aizveda viņus atpakaļ, traukdamies pa tukšajam ielām. Grants un Marina klusēja aizmugurējā sēdekli. Nonākuši pie gaiteņa ārpus savam istabam, viņi pakavējas pie durvīm. Nejaušs garamgājējs redzētu tikai divus mīlniekus, kuri atgriezušies no naksnīgam dejām. Grants bija pārmetis žaketi par plecu un uzrotījis krekla piedurknes hdz elkoņiem; Marina turēja roka kurpes, jo viņas kajas bija vairak pieradušas pie darba zabakiem, nevis augstiem papēžiem. Viņas seja laistijas sviedros un acs kaktiņa bija izsmērējusies zīmuļa līnija. Kleitas lence bija noslīdējusi no pleca.
- Arlabunakti, - Grants novēlēja. Klusaja gaiteni, kura skaņas apslapēja viesnīcas paklajs, tas izklausijas strupak, neka iecerēts. - Varbūt… - Viņš pievirzījās soli tuvāk. Marinas mati bija piesu- kusi es ar nakts un mūzikas aromātiem: dūmiem un sviedriem, alkoholu un smaržam. Varbūt klubā ieelpotais hašišs lika Grantam skurbt. Viņš pacēla roku un noglāstīja Marinas vaigu, atbīdīdams matu cirtu, kas krita sievietei par aci. Viņa neatravas nost. Grants lava plaukstai slīdēt lejup par kaklu līdz plecam un saudzīgi pacēla kleitas lenci.
- Man istaba ir pudele brendija. - Viņš zinaja, cik neīsti tas izklausas, bet juta nepieciešamību pec meliem, bija pagajis parak ilgs laiks, lai viņš butu drošs par Marinas atbildi.
- Tikai vienu glāzi, - Marina atsaucas. Viņas balss bija gandrīz apreibusi, gandrīz mehāniskā. Viņa javas Grantam, kad tas satvēra viņas roku un pieveda sievieti pie savam durvīm, un ieķeras viņam elkoni, kamēr viņš neveikli mekleja atslēgu. Grants ielika to sledzene - un sastinga. Molho viskijs sildīja viņa asinis, Marinas smaržas gandrīz noslapeja visu pārējo, bet dažus instinktus nav iespejams izslēgt.
Marina juta Grantu saspringstam un piešķieba galvu.
- Kas noticis?
- Kuš. - Grants pētīja durvis. No spraugas starp aizslēgtajam durvīm un stenderi rēgojas sīks dzeltena papīra stuntis, gandrīz neredzams, ja vien to īpaši nemekleja. Grants vienmer to tur ievietoja, atstadams istabu. Bet šobrīd tas vairs neatradas sava vietā. Iebrucēji nebija gluži vienkārši iegājuši iekšā; viņi - lai kas šie viņi butu - pamanīja lamatas un centas tas novietot ka iepriekš. 1as nozīmēja, ka viņi zina, ko dara. Un revolveri Grants bija atstajis istaba.
Viņš izvilka atslēgu no slēdzenes, bet atstaja plaukstu uz durvju roktura. Marina atkapas, mulsi vērodama Grantu.
- Vai tev ir pistole? - viņš ar lupām vien izveidoja vārdus.
Rokturis piepeši pagriežas un durvis atspraga uz iekšu.
Grants, vel joprojām nelaizdams rokturi vaļa, tika ievilkts istaba. Viņš paklupa, aiz kaut ka aizķērās un nokrita uz grīdas. Kads viņam tuvojās, bet Grants bija parak veikls. Viņš apveļas apkart un pieleca kājās, paspēra soli atpakaļ un iegrūda pirkstus pretiniekam saules pinuma. Atskanēja vaids un apslapēts "Jēziņ!".
Grānts apturēja duri sitiena vidu un atkāpas. Vīrietis viņam pretī bija sāpes saliecies, bet atpazīstams pec isi apcirptajiem matiem, platajiem pleciem un tumši zilās vejjakas. Gultas kajgali sēdēja Mjuirs ar cigareti rokā.
- Pie visiem velniem, kur jus abi blandijaties?
Astoņpadsmitā nodaļa
Bibliotēku savā varā bija pārņēmis smacējošs klusums. Daļēji vainojams bija laiks, kas pcc aprīļa vēja pusmam pilnas nedēļas bija kļuvis svelmīgs; savu iespaidu atstaja ari pārējie lasitaji telpa. Lieldienu brīvdienas bija beigušas, un saka atgriezties raibais pūlis, ko veidoja studenti, mākslinieki un akadēmiķi - parastie Britu skolas apmekletaji. Viņi sēdēja uz soliņiem, izvietotiem pa visu telpu, un cītīgi lasīja gramatas, kas izskatijas tikpat senas ka civilizācijas, par kuram tas vēstīja. Grānts sedeja pie loga, turēdams roka avīzi, un jutas tik neiederīgs kā vel nekad visu šo diženo pētījumu ielenkuma. Un viņš vēl joprojām domaja par Mjuira reakciju iepriekšejā vakara.
- Tas bija viss? Viņš tevi aizsūtīja prom un tu ari gāji? Ka paklausīgs kucēns?
Grants pat īpaši nepulejas aizstaveties.
-Ta bija viņa teritorija. Un blakus viņam bija gorilla gadījumam, ja es kaut ko uzsāktu.
-Ja tu butu pateicis mums, uz kurieni dodies, nevis aizlavī- jies kopa ar skuķi ka kaut kads Iets tirgonis, mes tev sekotu un šobrīd zinātu daudz vairak.
- Nebija laika. Molho to izkartoja ar nodomu. Ja tu mēģinātu mums sekot, viņš droši vien izsviestu mūs lauka no mašīnas. - Grants atcerejas caurumu mašīnas sēdekli. - Vai izdarītu ko sliktāku.
Mjuirs savicinaja cigareti bīstami tuvu Granta sejai.
- Šobrīd tas sīkais žīds ir musu vienīga saikne ar otru plāksnes daļu. Nākamreiz, kad viņš piezvanīs, neuzdrošinies saukt savu draņķa draudzenīti. Tu sauksi mani. Pretējā gadījuma tu mērkaķa ātrumā atgriezīsies kada pretīga elles cauruma pašā talakaja impērijas nostūri. Saprati?
Grants nolika avīzi malā un devas pie Marinas. Viņas gramatu kaudze bija kļuvusi vel augstaka, kaut gan vel joprojām nevarēja mēroties ar Rīda kalnu. Grants pameta skatienu Marinai par plecu.
- Ko tu dari?
Viņa atliecas atpakaļ, lai Grants redzētu īpatnējo gramatu ar lapas salīmētajiem grieķiskajiem fragmentiem. Pašā apakša kads izbalējuša slipraksta bija uzrakstījis šķietami bezjēdzīgu rindu: Paus. 111:19.11; Strub.V 11:3:19; Lik. Alekx:188; Arr. Per. 21.
- Kas tas ir? Krustvārdu mīklas uzdevumi?
Marina nopūtas.
- Tas ir atsauces - vietas senajos tekstos, kur pieminēta balta sala. Pausanijs uzrakstīja ceļvedi pa Grieķiju. Strabo bija ģeogrāfs, kurš dzīvoja pirmaja gadsimta. I .ikofrons uzrakstīja gandrīz ne- salasamu poēmu par Trojas karu, un Arians bija Romas ierēdnis, kurš radīja Melnas juras aprakstu, lai izklaidētu imperatoru Adrianu.
- Vai tur ir ari kaut kas noderīgs?
- Visi tikai stāsta, ka sala atrodas kaut kur Melnaja jura. - Marina nolika pildspalvu uz galda. - Par visu parejo viņiem ir atšķirīgi viedokļi. Pausanijs un Likofrons apgalvo, ka sala ir pie Do- navas iztekas, Arians tikai piemin, ka ta ir kaut kur atklata jūrā, un Strabo redz salu apmēram piecsimt stadiju attaluma no I )ņes- tras iztekas.
- Cik tas ir normālās mērvienības?
- Simt kilometri. Bet viņš nenorada, kura virziena. - Marina saka rakņāties papīros. - Ks atradu atsauci ari ITinija darba. Viņš apgalvo, ka Balta sala patiesība atrodas tieši pie Dņepras i/tekas. Seno ģeogrāfu nosauktajam mervienibam īsti ticēt nevar, bet gan Donavas, gan Dņepras gnvas patiešam ir apmēram simt kilometru attaluma no Dņestras.
Grants pakasīja pakausi.
- Tatad sala ir vai nu pie Donavas, vai pie Dņepras, vai ari ne tuvu pie abam. - Viņš palūkojas uz Rīdu, kurš sēdēja galda otra puse, iegrimis simbolu virpuli. - Profesors taču teica, ka sala ir tikai leģenda, kaut kada mītiska paradīze varoņiem.
- Manuprāt, viņš maldijas. Visas manis atrastajas atsauces vienīgais minētais varonis ir Ahillejs un dažreiz Patrokls, viņa biedrs. Balta sala nebija vispārīgā paradīze. Šķiet, ka ta tiek saistīta tikai ar Ahilleju.
- Tu doma, ka tas padara mitu ticamaku?
- No kaut kurienes šim uzskatam bija jarodas. Nevienam citam varonim nav šadas leģendas, ko varētu salidzinat. Jabut iemeslam, kapec šis stāsts ietver tieši Ahilleju.