Marina pievilka tuvāk kadu gramatu.
- Arians apgalvo, ka uz salas ir Ahillejam veltīts templis. Plī- nijs sper soli talak un min, ka tur atrodas varoņa kaps. - Sievietes acis mirdzēja ka zvaigznes bibliotēkas krēsla. - Ja nu ta bija… ir… īsta vieta? Zudušais Ahilleja kaps, kura paslēpts viņa vairogs. Neviens to nav atradis.
- Jo neviens nevar saprast, kur tas ir. Turklāt, pat ja ta visa bulu patiesība, ka lai zinām, ka tur ir ari vairogs?
- Manuprat, Odisejs aizveda vairogu uz balto salu ka ziedojumu mirušajam varonim pa ceļam uz ltaku. Tik liela daļa viņa stasta norisinās Melnaja jura, ka tam nav jēgas, ja vien viņš tur nedevas ar īpašu mērķi.
- Varbūt viņu turp aizpūta nejaušs vējš.
- Neviens vējš nespej aizdzīt kuģi no Trojas līdz pat Melnajai jūrai. Bija ārkārtīgi grūti tikt kaut vai līdz Dardaneļu šaurumam. Un, nokļuvis Melnaja jura, Odisejs turpina kuģot uz austrumiem. Skaties. - Marina paķēra citu papīra lapu, uz kuras bija sarakstīti dažadi vardi, savienoti bultām. - Šis ir epizodes, kuru teli vai asociācijas liecina, ka tas notikušas Melnaja jurā. Gandrīz visas norisinās noteikta secība, tatad tam ir ģeogrāfisks pamatojums. Un pats galvenais notikums, kas kalpo par jēgu viņa ceļojumam, ir došanas uz viņpasauli.
- Odisejs veic baisu uzdevumu. Aiza, kur sastopas divas upes, viņš noliek upuri un atver Hadesas durvis. - Marina pacēla gramatu ta, lai to redzētu ari Cirants. Blakus lapa bija ksilogrāfija, kas attēloja notikumu ar tumšam, smagnējam līnijām. Kuģis bija uzvilkts papelem apauguša krasta; koki bija tik taisni un augsti, ka vairak līdzinājās būra restem. Lapas vidu gar tumša kalna nogāzi lejup gāzās divas baltas straumes, un vieta, kur tas satikas, staveja sīks cilvēciņš, punduris milzīgo klinšu priekša. Tam kreisajā puse gaidīja balts auns ar virvi ap kaklu, labaja pusē bija melna avs, un klints vīrietim pretī atieza milzu žokļus.
Kaut gan bibliotēka bija silts, Grants nodrebeja.
- Tu gribi teikt, ka Odisejs nolaidas elle?
- Viņš izsauca mirušo garus. Senajiem grieķiem Hadesa nebija vieta, uz. kurn dodas miesa. Ceļojums uz. to bija garīgs process, dveseles ceļojums. Viņi uzskatīja, ka ir dažas svētas vietas, kuras sienas starp pasaulēm ir plānākās. Veicot pareizos rituālus, tajās iespējams sarunaties ar mirušajiem. Poēma Odisejs nokļūst Okeāna tālakaja mala un izrok seklu iedobumu. Viņš izlej tam apkart vīnu, pienu un medu, pec tam piepilda to ar nupat upurēto aitu asinīm. Un paradas rēgi. Pravietis Teiresijs, savas sievas Klitaim- nestras nogaletais Agamemnoas, Ariadne un karalis Minojs. - Marina bridi zīmīgi klusēja. - Un Ahillejs.
Grants ļāva apbrīnai, ko viņš šobrīd juta, atspoguļoties seja.
- Tatad tev šķiet, ka Ahilleja templis vai kaps ir ta vieta, kura Odisejs sazinajas ar viņpasauli?
- Vai ari viņš devas uz kapu Haltaja sala, lai ziedotu vairogu mirušajam Ahillejam, un velak šis stāsts kolektīvajā atmiņa sa- glabajas nepareizi - ka ceļojums uz viņpasauli.
- Tātad mums tas tikai jaatrod. - Cirants palūkojas uz abiem jeriem attēla, kas skatijas uz milzīgo klinti un gaidīja savu likteni. - Vai mums vajadzēs upurēt aitas?
- Ceresim, ka upuri vairs nebūs nepieciešami.
Grants atstaja Marinu un profesoru gramatu ielenkumā un iz- gaja lauka, gribēdams uzsmēķēt. Viņa gara acu priekša parādījās biedējošas ainas: augstas klintis, asiņu peļķes, rēgaini, plandošam skrandam līdzīgi stāvi un maitu lijas, kas ķērc augstu debesis. Teli bija tik spēcīgi, ka Grants aizmirsa skatīties, kur liek kāju. Viņš izgaja cauri bibliotēkas durvīm un saduras ar vīrieti, kurš naca preteja virziena, gandrīz notriekdams to zeme. Gaisa uzlidoja papīru kaudze, kas sabira gaiteni kā sniegs.
- Atvainojiet. - Grants pastiepa roku, lai palīdzētu svešiniekam piecelties. Vīrietis laipno žestu ignorēja. Izgrūdis aizkaitina- juma pilnu ņurdienu, viņš piecēlās un nopurinaja putekļus no drebem. Pakritušais bija drukns, neglīts virs ar sturainu galvu un plāniem, gaišiem, ļoti īsi apcirptiem matiem. Viņa āda bija sarkana un graudaina, it ka visu seju butu pārklājuši izsitumi, un acis, izvietotas ļoti tuvu viena otrai, dusmas gailēja.
- Pass auf! - Viņš soli atkapas. Cūkas ačteles iepletās, cik nu tas bija iespējams, un steigšus samiedzās. - Nākamreiz esiet uzmanīgāks.
Vīrieša angļu valoda skanēja ļoti smagnējs akcents, bet Grants tik un ta saklausīja taja kaut ko izvairīgu. Viņš nopētīja svešinieku. Vai abi bija pazīstami? Grānts gan neko tadu neatcerējās, to- mer nespcja atbrīvoties no sajūtas, ka šaja niknuma uzliesmojuma slepies kaut kas vairak.
Virs savāca savus papīrus un aizspraucas Grantam garam bibliotēka. Pametis skatienu caur durvju stikla plāksni, Grants ieraudzīja, ka viņš apsēžas pie centrālā galda divu krēslu allalu- ma no Rīda.
- Droši vien nekas īpašs, - Grants nomurminaja, cenzdamies pārliecināt pats sevi. Viņš jau pusstundu solīja sev cigareti. Un Marina galu gala pratis parūpēties par sevi un profesoru.
Iedams ara, Grants uzsmaidīja meitenei pie viesu pieņemejas galda. Gaiss ārpuse šķita gandrīz tikpat karsts ka dumi viņa plaušas, tomēr bija patīkami izrauties no smacīgas bibliotēkas. Viņš patiesi nesaprata, ka Rids un tam līdzīgie spej pavadīt visu dzīvi tadas vietas. Grāntam tas parak atgadinaja mauzolejus, nedzīvu lappušu un mirušu valodu kapsētas.
Rita ramo klusumu paršķela dīka stāvoša dzinēja rūkoņa. Aiz vārtiem ceļa otra puse bija apstajies zaļš Citroen. Viens no ta pasažieriem sēdēja priekša un lasīja avīzi, otrs, atspiedies pret aizmugurējam durvīm, ar kociņu bakstīja zobu starpas.
- Uguni iedosi?
Grants apsviedas apkart. Marina staveja platanas ena un šķita nedaudz pārsteigtā par Granta straujo kustību. Viņa gaidīdama turēja pastieptu cigareti.
- Kurš pieskata Rīdu?
- Viņš ir bibliotēka. - Marina nedroši pasmaidīja. - Es gribēju ar tevi aprunaties. Vakar…
- Vēlāk. - Grānts steiga gandrīz iegrūda sievieti puķu dobe. Viņš izskrēja caur parades durvīm, pajoza garam viesu pieņēmējai un joņoja pa gaileni. Vairakas apjukušas, briļļainas sejas izbrīna paceļas no galdiem, kad viņš ar kaju atspēra vaļa bibliotēkas durvis.
Rids sedeja tieši turpat, kur bija atstats, un lūkojās uz Grantu, paslēpies aiz gramatu kaudzes. Viņš vismaz šķita vairak pārsteigts, neka dusmīgs.
- Granta kungs. - Viesu pieņēmeja acīmredzot bija skrējusi viņam pakaļ. Meitene smagi elpoja, un viņas mati bija atrisuši no mezgla uz pakauša. Viņa uzlūkoja Grantu ar izbrīna un niknuma pilnam acīm, līdz pamanīja cigareti, kas vel joprojām gailēja viņam mute. - Bibliotēkā nedrīkst smeķet.
Grānts izspļava cigareti un uzmina tai ar papēdi. Sobnd pat viņam bija japulas, lai slēptu piesarkumu. Viņš ļāva durvīm aiz- cirsties un kaunīgi piegaja pie Rīda. Studenti un zinātnieki cits pec cita pieversās darbam.
- Vai šim dramatiskajam uznācienam bija kads mērķis? - Rids painteresējās, kad Grants atslīga uz krēsla viņam blakus. Profesors vainīgi pameta skatienu apkart, it ka negribedams, lai viņu redz blakus rupjajam barbaram, kurš ielauzies bibliotēkas sveta- ja mierā.
- Man šķita… - Krēsls, uz kura sēdēja vācietis, bija tukšs. Bet tas neko nenozimeja. Vairs nebija karš, kura laika katrs ārzemju akcents nekavejoties raisīja aizdomas un katrs vācietis bija ienaidnieks. - Man šķita, ka jums draud briesmas, - Grants nomurmināja.
- Šobrīd mani apdraud tikai nikni skatieni.
- Kas ar tevi noticis? - Marina bija atgriezusies un pārmetoši uzlukoja Grantu, Rīdām neredzot.
- Te bija kads cilvēks. - Grants pieklusināja balsi, jo apkartejie saka drūmi glunet. - Viņš izskatijas aizdomīgs. - Granta balsi skanēja nedaudz uzbrukoša nots. Viņš pats zinaja, cik muļķīgi izklausas, bet instinkti tik bieži bija glābuši viņam dzīvību, ka viņš pat negrasijas atvainoties.