- Iespējams, bet viņš necentās pārgriezt man rīkli. - Rids acīmredzami zaudēja pacietību, alkdams ķerties klat skribelejumiem un simboliem. - Un viņš nenozaga… - Profesors pameta skatienu ka cilvēks, kurš ieraduma pec lūkojas pulksteni, - manu somu…
Grānts sekoja Rīda skatienam. Četras koka krēsla kajas, divas bikšu staras, nobružātās kurpes - bet nevienas somas.
- Manu somu, - Rids atkārtoja. Viņa balsi skanēja apjukums. - Ta ir pazudusi.
- Vai iekšā bija kas svarīgs?
- Svarīgs? Tur bija plāksne.
Grants atkal izskrēja lauka pa durvīm, it ka viņam pa pēdām dzītos pats velns, un steidzās prom pa gaiteni. Nonācis pie viesu pieņēmējas galda, viņš spēji apstajas.
- Vācietis… gaiši mati, brūns uzvalks… bija šeit?
Izmisīga steiga, kas skanēja Grānta balsi, paša sakne iznicināja jebkādu iespeju, ka meitene varētu izteikt aizrādījumu. Viņa tikai pamaja un noradīja uz durvju pusi. Viņas roka vēl bija pacelta, kad Grants jau izskrēja tam cauri, parvareja pakapienus un aiztraucas garam kokiem ceļa uz vārtiem. Zaļais Citroen vēl bija turpat, aizmugurējas durvis aizcertoties nozibēja, un mašīna metas uz priekšu.
Grants izskrēja uz ielas tieši istaja bridi, lai ievilktu plaušas izpūtēja dumus un putekļus. Viņš izvilka revolveri un iztukšoja to pa pedam bēgošajam Cilroēn. Aizmugurējais stikls sašķīda; za- ļaja krāsojumā paradijas uzburbumi. Mašīna saka slīdēt; šoferis centās to savaldīt, bet bez panakumiem. Automobilis uzbrauca uz apmales un ar priekšgalu ietriecas maja. Virs kūpoša motora pārsegā nolija krasas un apmetuma šķembas. Virs pasažiera sedekli izmisīgi raustīja durvis, bet tās no trieciena bija saliekušas un neveras vaļā.
Dumi un tvaiks, kas ceļas no sabojata motora, saka aizmiglot ainu; Grants redzeja tikai, ka aizmugurējas durvis atveras un no tam izrapjas zaglis. Viņam par plecu bija pārmestā Rīda adas soma. Vācietis kaut ko uzkliedza šoferim un metas skriet pa ielu.
Kad Cirants nonaca pie mašīnas, vīrs pasažiera sedeklī vel joprojām pūlējas atvērt durvis. Viņš bija izvilcis pistoli un sita ar spalu pa sanu logu. Tas sašķīda, atstajot tikai asas lauskas gar rami. Izmisīgie centieni nejāva vīram pamanīt Granta tuvošanos, un Grants nedeva viņam iespeju labot šo kļūdu. Pirms viņš paguva izšaut, Grants jau bija iesniedzies salona, satvēris vīrieša roku un izvilcis to ara. Svešinieks vel joprojām turēja ieroča spalu; viņš mēģina ja to apgriezt otrādi, bet Cirants trieca roku pret loga malu, uzdurdams to uz stikla šķembām. Virs iekliedzas un nometa pistoli. Turēdams pretinieka roku nekustīgu, Grānts pieliecas, pacēla ieroci un divas reizes iešava viņam krūtīs. Asiņaina roka kļuva ļengana.
Grants palaida to vaļa un apskrēja mašīnai apkart, kur ieraudzīja, ka šoferis klupdams krizdams manas prom. Viņš vel izska- tijas apdullis pec trieciena. Viena roka bija pacelta gaisā, bet Grants nevareja saprast, vai tas ir padošanas vai aizstavēšanas žests; otra roka kaut ko mekleja žaketes iekškabata.
Cirants nezināja, cik lodes drīkst izšķiest, bet zinaja, ka nav laika kavēties. Viņš izšava uz šoferi - tik neliela attaluma nebija jēgas rūpīgi notēmēt - un, kad tas sagrīļojas, pasita vīram kaju priekša. Šoferis vel nebija nokritis zeme, kad C irānis jau skrēja pakaļ zaglim.
Vācietis jau bija pieveicis krietnu attālumu, bet viņš bija īsāks un smagāks par Grantu, turklāt stiepa Rīda somu. Brūnais lina uzvalks plandijas vēja; adas kurpes plakšķeja, sitoties pret ietvi; garamgajeji noskatijas uz skrienošo, bet neviens necentās viņu apturēt. Skatitaju bija tik daudz, ka Grants neriskēja izšaut, bet viņš pamazam tuvojas.
Zaglis nonaca pie stūra un pameta skatienu apkart. Viņš noteikti pamanīja Grantu, kurš skrēja viņam pretī, vicinadams ieroci ka pralu zaudējis. Vācietis ar pleca kustību nometa Rīda somu un java tai iekrist notekā, bet pats parskreja pari ielai. Grants to redzeja un saka skriet vēl ātrāk. Bulvāris bija plats un tukšs - ja vien Grantam izdotos zagli panakt tur, viņš varētu droši izšaut.
Kreisaja puse saka skanēt zvans, bet Grants nepievērsa tam uzmanību. Viņš sasniedza ielas stūri, nometas uz viena ceļgala un pacēla pistoli. Ielas vidu bija salikta betona puķupodu rinda, bet zagļa galva un pleci vel bija skaidri redzami virs tiem ka siluets šaušanas apmacibu laukuma. Tadu šāvienu Grānts bija veicis jau neskaitamas reizes.
Un nakamaja mirkli vācietis nozuda. Viņu aizsedza bruņa siena smagnējas graboņas un zvana skaņu pavadība. Pa ielu brauca tramvajs, kam bija vienaldzīgs Grānts, steiga, zagļi, kam svarīga bija tikai paša lēnīga kustība. Paris pasažieru vagona droši vien pamanīja izspūrušo angli ielas mala, kurš vicinaja ieroci; viņi radīja ar pirkstiem un spiedās pie loga, pagriezdami galvu, kamēr tramvajs nepielūdzami rībinaja talak.
Grants metas uz priekšu, apcirtas apkart tramvaja galam un uzlēca uz puķupoda malas. Viņš parmekleja apkartējās ielas, ar skatienu urbdamies peleko uzvalku un melno kleitu pūlī. Vācietis bija izkūpējis gaisa.
Uz. platās avēnijas paradijas policijas mašīna, kas spalgi nobremzēja. Cirants nolika pistoli starp puķēm un nokapa leja. Uz ietves kada pazīstama seja lauzas garam izbrīnītajiem cilvekiem. Marina beidzot bija Grāntu panakusi. Viņai rokā šūpojas pamesta Rīda soma, bet viņas seja bija drūma.
Grants padodamies pacēla rokas, kad viņu ielenca policisti.
- Vai plāksni viņš atstaja? - Grants uzsauca.
Marina papurinaja galvu.
- Tā ir pazudusi.
Deviņpadsmitā nodaļa
Viesnīca "Grande Bretagne", Atēnas
- Pie visiem velniem, tu gan proti savārīt ziepes.
Viņi sēdēja viesnīcas Grande Bretagne istaba. Tā nebūt nebija tik dižena, ka varētu spriest pēc nosaukuma. Britu armija bija tam noticējusi un ievākusies pec atbrīvošanas četrdesmit ceturtaja gadā, bet velak ta ari nesadūšojusies šo vietu pamest. Armijnieki privatizēja istabas, novaca rotājumus, mainīja mēbeles, nojauca un atkal uzbuveja sienas, līdz bijušais luksusa numurs pārvērtās par šauru kabinetu - toties ar zeltītam tapetēm un kristālā lampu.
Grants sēdēja uz cieta koka krēsla. Tas nepatīkami atgādinaja to pašu, uz kura sēdēdams, viņš pirmo reizi Palestma ieraudzīja Mjuira. Tikai šoreiz Mjuirs bija pārskaities.
- Uz ielas pust divi beigti krievi, un visi, sakot ar Lielbritānijas sūtni un beidzot ar sasodīto bibliotekāru, vēlas zināt, ka viņi tur nokļuvuši.
Cirants atspiedas pret krēsla atzveltni un sakrustoja rokas virs krūtīm.
- Viņi bija krievi?
- Protams, viņi neatzīstas. Bet mašīna bija reģistrēta ka "Pon- tikas kravas parvadajumu kompānijās" īpašums, un tas ir Padomju Savienības drošības dienestu aizsegs. Cigaretes, monētas un parastie draņķi, kas atrodami makos, apliecina to pašu. - Mjuirs pamanīja izbrīnu Granta seja. - Ko tad tu gaidīji? Pestīšanas armiju?
- Zaglis, viņu sabiedrotais, bija vācietis. Ks saskrējos ar viņu uz kapnem, pirms viņš aizbēga ar somu paduse.
- Žēl, ka tu nenošāvi ari to nelieti. Vai vismaz labi viņu aplūkoji?
- Smilšu krāsas mati, sarkana seja. Drukns. - Grants paraustīja plecus. - Ja redzetu viņu velreiz, noteikti pazītu.
Mjuira acis samiedzās.
- Vai tiešām? - Viņš ar asu kustību atvēra portfeli un izvilka no tā biezu mapi, šķirstīdams lapas, hdz atrada meklēto. Viņš padeva dokumentu Grantam. - Varbūt šis?