Beidzot Grānts turēja rokas labu fotogrāfiju, kura redzamais cilvēks bija pozējis, nevis uzņemts slepus. Šis apstaklis nepadarīja to acīm tīkamaku. Platas biksēs un jātniekā zābakos tērpies vīrietis staveja uz zemes un drazu kaudzes. Roka viņš turēja lāpstu, ko bija iespraudis zeme ka iekārotājs, kurš paceļ savu karogu virs nupat nodedzinātās civilizācijas gruvešiem. Viņš bija jau- naks, slaidaks un izskatigaks par vīrieti, kuru Grānts sastapa uz bibliotēkas kapnem, bet kaut kas šaja lepnaja seja, kas smīnēja pretī kamerai, bija nemainīgs.
- Tas ir viņš. Kā viņu sauc?
- Klauss belzigs. Arheologs, nacists un visa visuma pretīgs cilvēks. Šorīt ar diplomātiskā pasta starpniecību lika atsūtīta viņa personas lieta.
- Tu teici, ka viņš četrdesmit piektaja gada pazuda no Berlīnes. - Granta prāts darbojas pilniem apgriezieniem. - Ja tie viri mašīna bija krievi…
- …viņi acīmredzot izrakuši Belzigu kaut kur Sibīrija, atkausējuši un paņēmuši līdzi medībās. Viņi zina, ko mekle.
- Belzigs pirmais atrada plāksni.
- Un tagad ir to atguvis.
Plāksnes pieminēšana lika uzplaiksnīt nemieram, bet Grants neatcerējas iemeslu, kāpēc ta. Pirms viņš paguva notvert domu aiz. astes, Mjuirs jau turpinaja runāt.
- Varēja but ari sliktāk. Rids jau esot nokopējis visus rakstus, kas bija uz plāksnes. Ja tos nevarēs atšifrēt viņš, nedomāju, ka tas izdosies zagļiem.
Otra puse. Grants juta nelabumu kapjam mute, atceroties, kas viņu satraucis.
- Molho nepateica Belzigam, ka salauzis plāksni divas daļas. Belzigs domaja, ka ta ir vesela, ka Pembertons dabūjis visu plāksni.
- Nu un?
- Tagad viņš zina patiesību… un samekles Molho.
Mjuirs gariem soļiem izskrēja priekšistaba un norava telefona klausuli no statīva.
- Viesnīcu "Piridike", - viņš pieprasīja un, gaidīdams savienojumu, bungoja ar pirkstiem pa galdu. Pēc brīža viņš ar mājienu paaicinaja Grantu un iegrūda klausuli tam rokas. - Runa. Tu saproti viņu valodu.
Cirants pieņēma klausuli.
- Te Granta kungs no trīsdesmitā numura. Vai man kāds at- stajis ziņu?
- Pagaidiet, ludzu.
Grānts ar plaukstu apklaja mikrofonu.
- Vai jums ar Džeksonu šorīt izdevās atrast Molho klubu?
Mjuirs pamaja.
- Dēļi, restes, atslēgas, tukša maja. Džeksons atstaja vienu no saviem vīriem…
Grants ar žestu pavēlēja viņam apklust, jo klausule ieskanejas viesu pieņēmējas balss.
- Ziņu nav.
Viņš pārtrauca savienojumu, atkal piezvanīja operatoram un dabūja "1 larona kluba" numuru. To sastadījis, viņš ļava signa- lam skanēt ilgi jo ilgi, jau zaudēdams cerību.
- Neh? - Sievietes balss, samiegojusies un aizdomu pilna.
- Vai Molho tur ir?
Klusums.
-Ja viņš paratlas, sakiet viņam, ka zvanīja Granta kungs. Lai viņš ar mani saziņas. Ļoti svarīgi. Ja?
Vina nolika klausuli.
/
Grānts novarēja atgriezties bibliotēka, tāpēc devas uz viesnīcu. Viņš apguļas gulta un centas aizmigt, bet pakaļdzišanas laika izstrādātais adrenalīns vel joprojām uzturēja viņa spriedzi. Caur planajiem, dzeltenajiem aizkariem istaba ieplūda izkliedēta, šķietami mūžīga saules gaisma. Kads - droši vien Rids - bija atstājis uz naktsgaldiņa grāmatu, "Iliadas" tulkojumu. Grants to paņēma un saka šķirstīt lapas. Kada bridi viņš acīmredzot bija iemidzis, kaut gan to neapzinājās, līdz viņu pamodināja klauvējiens pie durvīm. Grants picleca kajas, paķēra revolveri un, klusi sperdams soļus uz bieza paklaja, piegaja pie durvīm.
- Kas tur ir?
- Es, - Mjuirs atsaucās. - Samekle cepuri un ieroci. Nupat piezvanīja Džeksona cilvēks. Molho ieradies kluba.
Viņi abi pameta viesnīcu gandrīz skriešus. I'ie reģistrācijās galda, kam viņi patraucas garam, notika kaut kada rosība - Grantam šķita, ka viņš dzird meiteni saucam viņa vardu - bet viņš jau bija ticis līdz durvīm un nepieversa tam uzmanību. Mjuirs sēdās pie pirmskara \Nolseley stūres, ko bija paņēmis no vestniecibas automobiļu krātuves. Viņš brauca tikpat agresīvi, ka darīja visu pārējo: mašīna triecas pa krastmalas ceļu, neievērojot atputniekus, ezeļus un gājējus, kuri veidoja lielāko daļu satiksmes.
Abi vīrieši saprata, ka noticis kaut kas slikts, tiklīdz ieraudzīja klubu. Pie ta staveja armijas džips, aizšķērsojot ieeju sānielā. To sargaja kareivis amerikanis, un otrs kājnieks staveja pie kapnem, kas veda lejup pagraba.
Džipa sargs devas uz mašīnas pusi un gandri/ saņēma sitienu ar durvīm pa seju, kad Mjuirs i/lēca no savas vietas.
- Kur ir Džeksons?
Amerikānis gaidīja viņus iekša kopa ar Grantam nepa/islamu viru zila u/valka. Gaisa vel vidēja iepriekšeja vakara dumi, bet muziķa bija apklususi. Taburetes un krēsli bija sakrauti uz galdiem, izslejuši kajas gaisa ka eži; aiz priekškara rēgojās seši nošu statīvi; no spaini ieliktas slotas pilēja ūdens. Aina Grantam savadi atgadinaja Knosās pili. Pēc tūkstoš gadiem kads arheologs varētu atrast visus šos priekšmetus un nemūžam nesaprast, kas šeit noticis.
Molho gulēja zāles vidu zem balta palaga - galdauta, kuru kads bija apķēries viņam uzklāt. Viņš acīmredzami bija miris nesen. Galdauts bija notraipīts sarkaniem pleķiem, it ka nevērīgs pusdienotajs butu apgazis pudeli vīna, un zem apmales krajas tumša peļķe.
- Draņķīgs paskats, - Džeksons komenteja. - Večuks ir labi ap strādāts. Zobi, nagi, viss iespējamais. - Amerikānis izklausijas ne- želigi vienaldzīgs ka tirgonis, kurš uzskaita piedāvātās preces. - Lai kadi noslēpumi viņam bija ķeša, varam droši uzskatīt, ka viņš tos visus atklaja. - Džeksons ar kurpes purngalu nedaudz atbīdīja galdautu, atkladams nelaiķa seju. - Šis ir īstais?
Uz Molho seju bija briesmīgi skatīties. Kara laika Grants bija redzējis ari šo to sliktāku - ne īpaši, bet pietiekami, lai nezaudetu savaldību.
- Tas bija viņš. Nabaga virs. - Grants šo cilvēku pazina pavisam nedaudz, tomēr juta pret viņu patiku, bija gandrīz nepanesami apzinaties, ka viņš izdzīvojis kara šausmu laika tikai tāpēc, lai sastaptu savu drausmo navi šeit. bet pasaule galu gala spēja but ārkārtīgi nežēlīga, un Grants to lieliski zināja. - Dieva deļ, apsedz taču viņu.
Džeksons ar kajas sperienu uzmeta galdauta stūri atpakaļ.
- Maiks, - viņš ar rokas mājienu noradīja uz viru zila uzvalkā, - vēroja durvis. Kad paradījās Molho, viņš steidzas pie tuvākā telefona, lai zvanītu man. Nepamanīja ienakam ļaundarus. Žēl.
Maiks saviebās.
- Es nezināju, ka viņi ir tur iekša, līdz visi iznaca arā. Ielēca melna mersedesā un aizlaidas.
- Vai numuru redzeji? - Mjuirs painteresejas.
- Ja, bet… - Maiks neveikli pamiņajas. - Tur bija tie draņķa grieķu burti. Tos nevar saprast.
- Molho mašīna bija melns mersedess, - Grants sacīja un nosauca numuru. Tas bija vēl viens ieradums, ko viņš bija guvis, darbojoties īpašo uzdevumu vienība.
- Mes pierunāsim vietējos policistus izlaist apkartrakstu. Droši vien jēgas nebūs ne tik, cik melns aiz naga, bet mēģināt ir vērts. Musejie pieskata ari ostas un lidostas, meklējot sarkanos. Varbūt viņi paradisies tur.
- Es tiešām ceru, ka kaut kur viņi paradisies, - Mjuirs valdīdamies noteica. - Mums jāpieņem, ka krievi ieradas uzdot tos pašus jautajumus, kurus uzdevām mes. Manuprāt, varam ari uzskatīt, ka viņam neļava nomirt, pirms bija iegūtas visas atbildes. Tagad, kad Molho ir miris, doktors belzigs ir musu vienīga saikne ar otru plāksnes pusi.