- Tu darbojies pēc pieņēmuma, ka mums jaatrod viņš. - Trīs acu pari pievērsās Grāntam. - Pat gadījuma, ja belzigs dabūs abas plāksnes, viņš nevarcs tas izlasīt. Un kuru viņš meklēs?
Džeksons kopa ar saviem vīriem palika, lai meklētu eka dokumentus, kurus Molho, iespējams, tur glabajis. Mjuirs un Grants devas atpakaļ uz bibliotēku, lai paķertu Rīdu un Marinu. braucot pa krastmalas ceļu uz viesnīcu, visi klusēja. Virs juras krājās migla, kas izpludinaja salu apveidus pie apvar- šņa; ia uztvēra rietošas saules starus un uzputa tos sārti zeltaina mākoni.
Vel joprojām nerunadami, ceļinieki iegaja viesnīca. (irānis spēja domāt tikai par vesu vannu un alus kausu, bet, ejot garam reģistratūrai, meitene pameta savu vietu pie galda un metas viņam klat.
- O Kyrios Grānt. - Meitene iegrūda viņam rokas papīra lapiņu. -Jums ziņa.
Grānts palūkojas uz. lapu. Uz tas bija tikai viens vārds, rūpīgi uzvilkts ar lielajiem latiņu burtiem. Ta autors acīmredzami bija mocījies ar nepazīstamajiem simboliem: nedrošie vilcieni un grīļīgas līnijas vairak atgadinaja bērna rokrakstu. SOURCELLES.
- Vai jus pieņemat ziņu? - Grānts vērsās pie meitenes.
Viņa pamaja.
- Pa telefonu. Viņš ļoti skaidri nosauca katru burtu.
- Cikos?
Meitene noradīja uz stūri uzrakstītajiem cipariem: 13.47. Molho acīmredzot bija piezvanījis tikai dažus mirkļus pirms krievu paradīšanas. Grants saravas, atcerējies līķa izskatu.
- Kas tas ir? - Mjuirs izņēma papīru viņam no pirkstiem un to nopētīja. - Sourcelles? Ko tas nozīmē?
- Varbūt tas ir plāksnes pircējs.
- Un ka mums viņu atrast, piķis un zēvele? Sadabūt roka Parīzes telefonu grāmatu? Sazinaties ar Francijas vēstniecību? - Mjuirs riebumā novērsās, bet Marina piepeši satrukas. Viņa ieba- za roku soma un izvilka no tas plāno piezīmju grāmatiņu, ko izmantoja bibliotēka, bridi šķirstījusi lapas, viņa apstajas un, ne varda neteikdama, pasniedza gramatiņu Grantam, turēdama īkšķi istaja lappuse.
Papīrs bija noklāts ar viņas mazajiem, glītajiem burtiem, un tie visi bija grieķiski, izņemot vienu vardu, kas trapija ka lode Grantam piere: Svurcelles.
Divdesmita nodala
Egejas juras ziemeļi netālu no Salonikiem
Pēc divām dienām
Hidroplāns laidas augstu virs ūdens ka dievu vestnesis. Žilbinošajā saules gaisma ta sudraboto spārnu gali vizēja ka kausēts zelts kurtuvē. Rīds nodomaja, ka Zevs ne velti tik bieži para- dijies ļaudīm ērgļa veidola, jo šis bija dievu skatījums uz zemi, pieejams tikai dieviem. Mākoņi zem hidroplānā veļas apkārt asu kalnu smaiļu arhipelagam, bet uz rietumiem, kur mākoņi pašķirās, saule apspīdēja jūru ka safīra klaju. Profesors klusi nomurmināja:
…un tandalft spožas sev tēja zem pēdām.
Brīnišķa*, zelta, kas aizņem viņu ka pūtiena elpa
Vi^ur - gan pāri par zemi jo plašo, gan pari par jūru.
Interesanti, ko rakstītu Homērs, ja redzētu savu zemi no putna lidojuma?
Bija pagajusi gandrīz visa diena, līdz viņi atrada Surselu, diena, ko pildīja kliedzieni klausule un telegrammu klabināšana Grande Bretagne viesnīcas kabineta. No šis nelielas telpas visu Eiropu apvija jautajumu tikls: vispirms ta stīgas stiepās uz konsulātiem, bibliotēkām, universitātēm un - visbiežāk - uz peleko eku Viktorijas iela; pec tam tikls savilkas ap nodokļu iestadem, meriem un vietējiem policijas priekšniekiem. Vakarpuse Mjuirs jau varēja sniegt ziņojumu Džeksona m, kurš viņus gaidīja viesnīca.
- Liks de Sursels. Naturalizējies grieķis, bet dzimis francūzis, ka noprotams no varda. Viņa ģimene celusies no bordo reģiona un sākotnēji nodarbojas ar kuģu būvniecību; tieši ar tās starpniecību viņi nokļuva Grieķijā. Liks mantoja milzu bagātību, ko tere savai antīkas Grieķijas senlietu kolekcijai. Viņš ir apsēsts ar varoņu laikmetu. Sarakstijas ar Šlimaņa atraitni un šad tad izlien no savas mītnes, lai apbērtu ar jautajumiem kadu nevienam nezināmu Eiropas arheologu. Tie visi Surselam izdaba, jo cer saņemt finansējumu. Neviens to nesaka skaļi, bet visi viņu uzskata par pilnīgi ķertu. Slavens ar savu noslēgtību, ja ta drīkst izteikties. Atraitnis, ir viena meita, dzīvo savrupmaja Maķedonija netālu no Salonikiem. Pirms desmit gadiem uzrakstīja monogrāfiju Lu Mori d'Achille ct son Audel?, ko izdeva Parīze par saviem līdzekļiem.
- Ka to sauc normālā valoda?
- "Ahilleja nāve un dzīve pec tās". Tā ir Sursela specialitāte. Marina to uzzināja, pētīdama atsauces par balto salu. Tāpēc viņai piezīmju grāmata bija minēts Sursela vārds.
- Kaut kada jēga no ta smērējuma ir?
- bibliotēka monogrāfijās nebija, - Marina paskaidroja. - Es tikai atradu atsauci citas grāmatas piezīmes.
- Ak ta. Un jums šķiet, ka viņš nopirka otru daļu plāksnes no ta beigta ebreja?
- Tas izklausās ticami. Sursels noteikti ieinteresētos kaut vai par rakstiem vien, un otra puse ir zīmējums. Rids uzskata, ka attēla varētu būt kada norāde uz Ahilleju vai viņa vairogu, vai pat balto salu.
- Vai jums izdevās sadabūt viņu roka?
- Centāmies Surselu sazvanīt, bet neveiksmīgi. Grieķijas ziemeļos pedeja laika notiek daudz nemieru, varbūt sabojatas telefona līnijas.
Džeksons sarauca pieri.
- Tad jau mums jadodas ciemos. Un cerēsim, ka pagusim to izdarīt, pirms sarkanie mus apsteidz.
Saloniki bija drūma pilsēta, kas pletās visapkart līcim. Gar ūdens malu stiepās regainas savrupmajas; osta lielākoties vel bija redzamas kara atstatās pēdas. Taluma pretī debesim stiepās vairaki minareti ka atgadinajums par vel senākiem iebrukumiem. Pat tagad šķita, ka pilsēta svārstās uz kara robežas. I lidroplanam sasniedzot ostu, viņi lidoja starp kara un transporta kuģiem, kas gaidīja kravas izkraušanu, tikpat peleki ka debesis virs galvas.
Piestātne ceļiniekus gaidīja mašīna, melns Packani, kam pie stūres sēdēja amerikaņu kareivis. Uz motora pārsegā bija iezimets sērijas numurs, un vel viens tads pats greznoja šofera krušu kabatu labaja pusē.
- Leitnants Kērbijs, - viņš nosauca savu vardu, atkartodams uz formastērpa rakstīto. Viņš nespeja noslēpt savu pārsteigumu, aplūkodams viesus. Rīdu angliski slivajas tvida drēbēs un ar brillēm uz acīm; Mjuiru, kurš Grantam vienmer atgadinaja melna tirgus darboni ar smalku uzvalku un šaudīgam acīm; Marinu pieticīga melna kleita ar apjoztu vidukli; un Grantu, kuru droši vien noturēja par mehāniķi. - Priekšniecība lika man jus vest, kur vien velaties, ser.
- Vai neko citu viņi neteica? - Džeksons painteresējās.
- Tikai to, ka es nedrīkstu uzdot jautajumus.
Džeksons uzsita viņam uz pleca.
- Malacis. Nu ta, mums jātiek uz kaut kadu Pēlionas villu. Esi par tadu dzirdējis?
- Ne, ser. - Kerbijs izvilka karti un izklaja to virs motora pārsegā. Grants pieliecas tuvāk un izbrīnīts pamanīja, ka visi nosaukumi atzīmēti vāciski.
- Grieķi neprot zīmēt kartes, ser, - Kerbijs paskaidroja. - Vieglāk ir izmantot friču atstatas.
Džeksons piesita pie karies ar pildspalvu.
- Lūk, īstā vieta.
Kerbija sejā uzplaiksnīja nemiers.
- Taja puse daudz, darbojas sarkanie, ser. Mašīna ir radio, es varētu izsaukt papildspēkus, ja vēlaties. Tas gan aizņems nedaudz laika, bet…
Džekons pameta skatienu uz. pulksteni.
- Mums laika nav. Cilvēkam dzenas pakaļ ari sliktie. Ved mūs uz turieni, cik atri vien vari.
- Klausos, ser.
l'irms došanas ceļa Kerbijs parakņajas bagažnieka un izvilka no ta Sten mašīnpistoli ar salokamu spalu. Viņš pasniedza to Grantam, kurš bija iespraucies priekšeja sedekli blakus Džekso- nam.