- Vai proti to lietot?
Grānts pamaja.
-Turi pa rokai. Katram gadījumam.
Viņi pameta pilsētu un brauca caur ganibam un kviešu laukiem, kas sedza piekrastes līdzenumu. Lec tik ilga bada labība beidzot saka atkal augt, spraucoties augšup starp betona ugunspunktiem un tērauda tanku lamatam, kas vel joprojām piesārņoja zemi. Turklāt ne visi šķēršļi piederēja pagatnei. Ceļinieki trīs reizes apstajas, lai tiktu cauri grieķu kareivju uzraudzītajiem sardzes punktiem. Katru reizi viņiem palīdzēja Kerbija formastērps, un katru reizi Džeksons pasniedza karavīriem belziga fotogrāfijas kopiju līdz ar norādījumiem šo cilvēku aizturēt, ja tas paradas tuvuma.
- Kadi ir pēdejie jaunumi par pilsoņu kam? - Džeksons jauta- ja ceļa starp diviem kontroles punktiem. - Vai mes uzvaram?
- Jums tas droši vien zināms labak neka man, ser. - Kerbijs nenovērsa skatienu no ceļa. - Es nupat šeit ierados. Oficiāli šeit nebušu vel vismaz trīs mēnešus. Bet ziņas, ko dzirdēju, nav labas. GDA…
- Kas ir šie GDA? - Rīds no aizmugurēja sedekja painteresējas. Neskaitamas bedres un izciļņi uz ceļa bija likuši viņam nobālēt ka palagam, un viņš spieda roku pie griestiem, mekledams atbalsta punktu.
- Deemo-kratiko* Strutos EladJat. - Marina saviebas, dzirdot, ka Kērbijs ar viņas dzimto valodu apietas tikpat rupji ka ar mašīnas svirām. - Grieķijas Demokrātiskā armija. Musu acis - komunisti. Cik esmu dzirdējis, viņiem veicas diezgan labi. Viņi vairs nešauj tikai uz konvojiem, paši slepdamies aiz akmeņiem; tagad viņi cenšas ieņemt pilsētas. Staļins piegādā viņiem krājumus caur Dienvidslāviju un Albāniju. Un tagad, kad briti mus pametuši - lu- dzu neapvainoties, - ja nenoturesimies šeit, viņi aizdzīs mūs līdz pat Atenam. - Kerbijs papurinaja galvu. - Velnišķīga ķepa. Bet mēs pretojamies. Mana skatījuma vairums šo puišu ir vienkārši zemnieki, aitu zagļi. Viņiem nepietiks iekšu cīņai aci pret aci.
- Neesi par to tik pārliecināts, - Grants viņu bndinaja. - Daudzi apguva kara mākslu ciņa pret vāciešiem. Un pirms tam piecus gadus pretojas Metaksasa diktatūrai. Viņi lieliski pieprot klusu, nežēlīgu karu viltības.
- Viņiem paveicies atrast kadu, kurš piegādā ieročus, - Mjuirs sausi noteica. Viņa acis notvēra Granta skatienu spoguli un to bridi noturēja, līdz Grants palūkojas uz ieroci sev klēpi. Ja viņš kaut ko nožēloja, tas nebija manams.
Pēc dažam jūdzēm līdzenums beidzas un ceļš saka vīties augšup kalnos. Jo augstak mašīna brauca, jo zemākās šķila debesis. Blīvi mākoņu griesti aizpildīja brīvas vietas starp kalsnajam prie- dem, kas auga uz nogāzes. Ceļš kļuva arvien šauraks, līdz to vairs nevareja saukt par ceļu, tikai par meža taku. Kerbijs svīda piepūlē, ko prasīja stūres griešana, cenšoties izbraukt visus pagriezienus un tikt pari bedrem, akmeņiem un kritušiem kokiem, kas kavēja mašīnu. Parejie turējās pie visa, ko varēja atrast, un kampa gaisu, bet Grants tikmēr cieši žņaudza rokas mašīnpistoli un peli ja biezo mežu.
Viņi pabrauca garam ciematam - nabadzīgai, pussabrukušai maju kopai. To pat varētu noturēt par pilnīgi pamestu likteņa vara, ja nebūtu enu, kas kustējās aiz tukšajiem logiem un salauzītajam durvīm, vērojot viņu mašīnu. Džeksons, iespiedies priekšeja sedekll starp Grantu un Kerbiju, ar mokām iebīdīja plaukstu aiz. žaketes un pieskaras paduse iesleptajai pistolei.
Apbraukuši apkart kalna malai, viņi nogriezās un beidzot ieraudzīja maju. To gan bija grūti nepamanīt. Liels gabals kalna bija nogriezts un pārvērsts par divām platam terasem. Zemakaja līmeni zaļoja dārzi; augšpuse uz lielas atbalstsienas bija uztupinātā savrupmaja, kas nedarītu kaunu pat Luaras ielejai. Itin viss - sakot ar robusta, slīpa jumta svina dakstiņiem un baltajam kaļķakmens sienam, beidzot ar grants celiņiem visapkart - izskatījās ka atvests tieši no Francijas. Varbūt ta ari bija.
Ceļš beidzas pie grezniem dzelzs vārtiem. No stabiem lejup veras divi marmora lauvas, augstpratigi un sveši. Grants izlēca no mašīnas un paraustīja vārtus. Tie bija aizslēgti, bet viena no pīlāriem iestrādātā melna misiņa poga. Viņš to piespieda un gaidīja.
Kerbijs pabaza galvu lauka caur mašīnas logu.
- Majas neviena nav? - Viņa balss izklausījās sīka un vārga salidzinajuma ar milzu kalna masivo klātbūtni; to šķietami aprija mākoņi un priedes.
- Viņš esot vientuļnieks. Varbūt…
Grants apravas un pagriezies uzmeta skatienu grantētajam piebraucamajam ceļam. Un skatījās.
Viņiem tuvojas stalts stāvs melna lietusmeteh ar katliņu galva, ar precīziem soļiem kraukšķinot granti. Kreisaja roka viņš turēja izstieptu melnu lietussargu; labaja žvadzēja atslēgu saišķis. Kaut kas viņa staja atgadinaja bankas ierēdni vai dzelzceļa stacijas uzraugu. Viņš spēji apstajās triju pedu attaluma no vārtiem un lūkojas uz svešiniekiem caur dzelzs režģiem.
- Oui?
Rids izliecās āra pa mašīnas logu un nobēra:
- Dites? Monseur Sourcelles cjue le Professeur Arthur Reed est vetiu pour lui voir.
Sulainis - pec Grānta domam, tas varēja but tikai sulainis - nostājās aiz vārtu staba un izvilka taja paslēpto telefona klausuli. Viņš pateica dažus vārdus, mirkli klausijas un pamaja. - Mes- je Sursels jutas pagodinats, ka pie viņa ciemos ieradies profesors Rids. Viņš ļoti labprat jus uzņemtu, bet - imlheureusetnent - viņš ir aizņemts.
Grants apspieda vēlmi piedraudēt sulainim ar mašīnpistoli.
- Pasakiet mesjē Surselam, ka mes esam ieradušies apspriest kaut ko ļoti svarīgu. Sakiet, ka tam ir sakars ar mala plāksni, ko viņš četrdesmit pirmajā gadā nopirka Atēnas. Sakiet, ka viņa dzīvībai draud briesmas. Ne no manas rokas, - viņš piebilda.
Sulainis stingi lūkojas uz Grāntu ar tumšam, dziļi iegrimušam acīm. Rīkodamies acīmredzami nelabprat, viņš vēlreiz paņēma klausuli un pateica vel dažus vārdus.
- Oui. Oui. Bon.
- Mesje Sursels ielūdz jus sava nama.
Sulainis atvēra vārtus, un mašīna devas uz priekšu caur puķu dobēm un mauriņiem, vītoliem un lauru kokiem. Talak aiz papelēm, kas ieskava majas teritoriju, Grants saskatīja klasiska tempļa alabastra krāsas apveidus un kupolu - droši vien īpašnieka iegribu, kaut gan salidzinajuma ar šo namu tas šķita pat diezgan pieticīgs.
Mašīna nočīkstēdama apstajas pie kapnem, kas veda uz galveno ēku. Lietus jau lija smagakam lasem. Atmetuši uzvedības normas, visi izlēca no mašīnas, uzskrēja augša, turēdami virs galvas žaketes un somas, un izlauzas cauri atvērtajām durvīm. I'ēc tam viesi drebedami un pilēdami gaidīja, līdz ieradas sulainis un paradīja viņiem ceļu.
Muiža - neviens no ceļiniekiem nespeja to prata saukt par villu - valdīja drūma, vēsa vienkāršībā. Viss šķita veidots no balta marmora: grīda, kāpnes, sienā iestrādātās korintiešu puskolon- nas. Uz marmora pjedestāliem bija novietotas marmora bistes, visas no senajiem laikiem, un marmora alkovos marmora atlēti rādija marmora muskuļus.
- Es jutos ka mauzoleja, - Džeksons trīcēdams nomurminaja. Vienīgie krasas plankumi bija manami krašņajas eļļas gleznas, kas bija sakartas pie sienas starp kolonnām. Nimfas baltām krūtīm kārdināja izmisušus varoņus; alabastra dievietes pārvērta bezpalīdzīgus vīriešus par statujām. Puķu virtenēm rotājusies gaišmate apbrīnoja sevi zelta spoguli. Kropls punduris spieda dzelzs korseti sievietei pie krūtīm. Uz ši audekla itin viss bija tumšs, izņemot sievieti, kura staroja gandrīz eteriska baltuma. Viņai aiz muguras plīvoja asinssarkana šalle.
Rids apstājās pretī gleznai.
- Van Daiks. Sieviete ir Tetida, bet punduris ir Hefaists. Un tas, - viņš noradīja uz dzelzs krūšuplāksni, apturēdams pirkstu collas attāluma no audekla, - ir Ahilleja bruņas.