-Ark…
Pembertonam aizžņaudzas balss. Grants maigi piespieda veca vira galvu sev pie krūtīm. Viņam gribējās teikt, lai tas neruna un taupa speķus, bet Grānts zinaja, ka tam nav nozīmes. Lai ko arheologs gribēja teikt, labak to sacīt tagad.
Nobālējušās plaukstas, piepeši atguvušas sparu, saķēra Granta krekla apkakli. Dziestošajās acis iegailejas dzirksts, un tās pie- versās viņam.
- Arkana, - Pembertons čukstēja. - Maja ar aprikožu kokiem. Aiznes to viņai.
Rokas atslaba, acis aizveras, un Grants saoda tik pazīstamo, drausmo nāves smaku.
Viņš iznesa arheologa līķi arā un noguldīja to starp pils atkla- tajiem pamatiem, apsedzis ķermeni ar gruvešiem, lai pasargatu no putniem. Kadā akmeni bija iegraveta savāda zīme, kaut kas ar trim zariem, līdzīgs dakšai vai trejžuburim, un to Grants izmantoja ka kapakmeni. Viņš paņēma no mirušajiem izpletņlēcējiem visu, ko varēja, un parladeja revolveri. Pec tam, tapat ka seno laiku varoņi, devas pretī cīņai.
Pirmā nodala
Oksforda,1947.gada marts
- "Dusmas." Pirmais vārds, kas uzrakstīts Rietumu pasaules literatūra, rada vadmotīvu visam turpmakajam.
Students pacēla skatienu no savas esejas, acīmredzami cerēdams uz kādu reakciju. Divas bāli zilas acis cieši raudzījās viņam par plecu un pētīja ledus kārtiņu, kas sedza logu. Kamīna spraksteja un šņāca uguns, bet tās cīņa pret salu, kas žņaudza visu Angliju jau kopš janvara, bija veltīga. It īpaši jau Oksfordas koledžas vejainajas viduslaiku istabas, kuru sienas bija uzkrājušās sevi piecsimt gadus mitruma un drebuļu.
Puisis nokremšļojas un turpina ja.
- Visus "Iliadas" varoņus sava varā tur dusmas. Dažiem šķiet, ka viņi spēj ar tām manipulēt; citi tām pakļaujas. Vairums to iespaidā mirst, un tas izskaidro, kāpēc stāsts atstāj tik spēcīgu iespaidu vēl trīs tukstošus gadu pēc ta rašanās. Kā liecina nesena pagatne, dusmas un vardarbība vel joprojām ir pasaule valdošas kaislības. "Iliada" nav stāsts par pagatni; tas ir stāsts par tagadni. Mes varam tikai ceret, ka līdzīgi Ahillejam ar laiku ļausim cilvēcībai apvaldīt mūsu dusmas un lepnumu, veidojot laba- ku, taisnigaku nākotni.
Klusums. Artūrs Rīds, klasiskās filoloģijas profesors, drūmi rauca pieri grāmatām piebāztās istabas otrā malā.
- Vai es pateicu kaut ko nepareizu?
Zilas acis atravas no loga un pievērsās studentam.
- Poēma.
Puisis samirkšķinaja acis.
- Ka, lūdzu?
- Tā ir poēma. Nevis stāsts.
Students noraustīja mutes kaktiņu, tomēr norija vārdus, kas viņam jau bija uz mēles, un iedūra skatienu eseja.
- Vai man turpināt?
Rīds atlaidas krēslā un nopūtas. Karš bija mainījis visu. Trīsdesmitajos gados studenti bija lētticīgi jaunieši, kuri alka izpatikt un bija viegli aizraujami. Šī jauna paaudze bija citāda. Ko gan viņš, pavadījis kara gadus pie sava galda, varēja tiem iemācīt par varoņiem?
Kluss klauvējiens pie durvīm partrauca konsultāciju, l'aradi- jās šveicars un pielieca galvu, cītīgi ignorēdams studentu.
- Atvainojiet, profesor. Uzgaidamaja telpa ir Mjuira kungs, kurš veļas jus redzēt.
Iegrimis sava milzīgajā krēsla, uzmetis uz kājām segu un ap galvu aptinis biezu šalli, Kids bija gandrīz neredzams šveicaram gaiteni, bet students viņu redzēja lieliski - un pamanīja ari dīvaino izteiksmi, kas paradijas profesora seja, it ka viņš butu iekodies skaba ābolā.
- Sakiet viņam, ka nonākšu leja, tiklīdz atbrīvošos.
- Viņš bija ļoti uzstājīgs, ser.
- Tads esmu ari es, Gordona kungs. - Rīds noņēma brilles un sāka tas spodrināt šalles mala. Visiem, kas viņu pazina, tas bija ļoti skaidrs mājiens, ka saruna beigusies. Velreiz palocījis galvu, šveicars pazuda.
Rīds stingi lūkojas uz pelnu pelēkajām oglēm kamīnā, tik ilgi, ka students jau sāka justies pilnīgi piemirsts. Pec brīža, savilcis lupas acīmredzami piespiesta smaida, Kids smagnēji pagrieza galvu pret studentu.
- Pie ka mes palikam?
Pēc stundas, kad puisis bija kļuvis nedaudz vecāks, bet - pēc Rīda domam - ne īpaši gudrāks, šveicars atgriezās. Tiklidz viņš nedaudz pavēra durvis, viesis izlauzas viņam garam. Mjuira kungs bija slaida auguma virs, kalsns un stiegrains, un izskati- jas sabozies. Viņa rudie mati bija apcirpti tuvu pie adas un līdzinājās drāšu vikšķim. Nenovilcis meteli, viņš gariem soļiem šķērsoja nelielo istabu un atkrita uz izdeldētā dīvāna pretī Rīdām. Vecie spilveni sēkdami iegrima zem viņa svara. Viesis paliecās uz priekšu, plati iepletis kajas, un līdzinājās leopardam, kurš gatavs Iecienām. Viņš saberzeja plaukstas.
- Piedodiet, ka liku jums gaidīt, - Rīds miermīlīgi atvainojas.
- Sasodīts, jums nevajadzēja tā darīt. Esmu aizņemts cilvēks.
- Tomēr mērojāt visu ceļu līdz Oksfordai, lai mani apciemotu. Varējāt ari piezvanīt.
- Es jums zvanīju. Vakar piecas reizes un vēl divas aizvakar.
- Ak, laikam šveicars pazaudējis jusu atstātās ziņas. Lai nu ka, tagad esat šeit. Ka varu jums palīdzēt?
Mjuirs izvilka no ziloņkaula etvijas cigareti un aizdedza sērkociņu. Rīdām viņš neko nepiedavaja. Kad cigaretes gals jau kvēloja, viņš iebaza roku kabata un izvilka cietu, bruņu aploksni, ko nometa uz kafijas galdiņa profesoram pretī.
- Kadas ir jūsu domas par šo?
Rīds pacēla aploksni. Tajā bija tikai viena fotogrāfija uz bieza papīra. Viņš samiegtām acim to uzlukoja, nesteidzīgi pieceļas no krēsla un devas pie galda blakus sienai. Izņēmis no atvilktnes smagnēju palielinamo stiklu, viņš pielika to pie attēla.
- Mala plāksne… daļa no tas. Attēla apakšējo malu sedz melna josla, kas neļauj skaidri saskatīt priekšmetu. Šķiet, uz plāksnes ir kaut kas iegravēts, bet fotogrāfija ir parak miglaina. Neko citu es neredzu, tikai rokaspulksteni plāksnei blakus. - Rīds nolika palielinamo stiklu. - Vai fotogrāfiju uzņēma Džons Pembertons?
Mjuirs saspringa.
- Kapec jautajat?
- Vai ta ir taisnība?
- Iespējams. Nu un?
Rīds uzsita ar pirkstu pa attēlu.
- Pulkstenis. Pembertons to vienmēr izmantoja mērogam, foto grafedams senlietas. Miers viņa pīšļiem. - Profesors vēlreiz uzmeta skatienu attēlam un pieversas Mjuiram. - Cik noprotu, jus par viņu esat dzirdējis? Nedomāju, ka arheoloģija ir jusu aizraušanās.
- Brīvajos brīžos, kad Pembertons nerakņajas pa sen zudušam civilizācijām, viņš stradaja musu laba. - Cigarete jau bija gandrīz nozudusi; Mjuirs iesvieda tas galu kamīna. Uzsprakstēja dažas vientuļas dzirksteles.
- Musu? - Rīds atkartoja.
- Militarais izlūkdienests. Mes viņu savervējam jau pirms kara - palūdzam turēt acis vaļa gadījumam, ja Hitlers pieverstu savu kāro skatienu Kretai. - Jau otra cigarete redzami gaisa Mjuiram mute. Rīds dzēlīgi nodomaja, ka viesis vismaz cenšas sasildīt istabu.
- Protams.
- Mēs izmantojam Pembertonu sakariem ar vietejiem, kontaktu nodibināšanai, tamlīdzīgiem sīkumiem. Būdams arheologs, viņš varēja klaiņot it visur, nepiesaistot nevēlamu uzmanību. Žēl gan, ka viņš nomira pirmaja iebrukuma diena. Mus tas atsvieda atpakaļ par sešiem menešiem.
- Ļoti neveiksmīgi, - Rīds piekrita, veltīdams Mjuiram neizdibināmu skatienu no sniegbalto uzacu aizsega. - Un tagad jus pārlūkojāt viņa fotogrāfijas?
- Pec kara mes atradam šo attēlu vācu arhīva.
Rīds pakasīja kaklu vietā, kur to bija noberzusi šalle.
- Jus taču negribat teikt… ?
- Ka Pembertons bija nodevējs? - Mjuirs skarbi, rūgti iesmejas. - Ne. Sagrabuši salu savā varā, vācieši ierīkoja štābu Pember- tona villa, tāpēc viņiem bija daudz iespeju rakņaties pa atvilktnēm.