- Patīkami zināt, ka tās izskatās, - Džeksons noņurdēja.
Sulainis veda viņus uz viesistabu, kura ap marmora pavardu
bija sapulcētas otras impērijas laika mebeles. Košais brokāts un kokvilna šķita vel spilgtāki uz balta fona, eleganti un izsmalcināti visaptverošaja tukšuma. Tālāko sienu veidoja augsti franču stila logi, kas veda uz terasi. Pret stiklu sitās lietus lāses, un dārzus apakšā sedza drūma krēsla.
Atskanēja pērkona dārds, radīdams iespaidu, ka viss kalns ap- gazies uz sāniem. Pēc brīža uzplaiksnīja zibens; uz mirkli visu telpu piepildīja maģiska, sudrabota gaisma. Uguns meta gaisa dzirksteles, un nespodras elektriskas lampas raustijas ka sveču liesmas. Granla acis pamazam pierada pie šīs neparastas vides… un pārsteigumā iepletās.
Blakus kamīnam pie zviļņa staveja vīrietis. Viņš droši vien iepriekš bija gulējis uz mīkstas mēbeles, kaut gan Grants viņu pirms tam neredzēja. Viņa seja bija bala un grumbaina, toties ada izskatijas savadi caurspīdīga un šķietami vizēja uguns mestaja gaisma. Sudraboti baltas krepes bija pieglaustas pie galvas un sniedzas gandrīz līdz pleciem. Mugura viņam bija samta smokinga žakete un kājas vaļīgas bikses. Apavus viņš nevalkaja.
- Mfs ami*. Ksiet sveicināti.
Divdesmit pirmā nodaļa
Viesi apsēdas uz cietajam mebelem. Sulainis ielika kamīna jaunu pagali un atkapas. Sursels palūkojās uz. Rīdu - un viņam pie- versas ari visi parejie, instinktīvi juzdami, ka nepieciešams ārkārtīgi varens spēks, lai sacenstos ar Surselu viņa paša valstība.
-Jus mani pagodinat ar savu apciemojumu, profesor Rid. Droši vien jums zināms, cik ļoti es apbrīnoju jusu sasniegumus. Bet kas ir jūsu draugi?
Rids nokremšļojas.
- Džeksona kungs un Mjuira kungs attiecīgi no britu un Amerikas valdības rindām. Papadžianopoulu jaunkundze, kura stra- daja angļu arheologa Džona Pembertona pakļautība Kreta pirms viņa nāves. Un… - Profesors nevarēja atrast īsto aprakstu. - Granta kungs.
Sursels uzmeta Grantam vērīgu skatienu. Tas nebija naidīgs, toties piesardzība taja vidēja gan.
- Priecājos iepazīties. Vai nobaudīsiet konjaku? Kalvadosu?
- Nē, pateicos. - Rids runāja visas grupas varda, kaut gan Grānts šobrīd labprat noritu kadu siltu malku.
- Bien. - Sursels atlaidas uz zviļņa, iekārtodamies ka laisks kaķis. Pasniedzies pec kastītes uz galdiņa tam blakus, viņš izvilka garu sudraba iemuti, ievietoja laja cigareti un dziļi ievilka du- mus plaušās, lie izveidoja nimbu viņam ap galvu. Visi gaidīja - bet namatēvs šķita pilnīgi aizrāvies ar šo jauno nodarbi un viesus gandrīz aizmirsis.
- Pirms sešiem gadiem jūs Atēnās nopirkāt minojiešu mala plāksni no tirgotājā, vārda Molho, - Rids iesāka. Viņš runāja bikli, ka students, kurš konsultācijā lasa zemas kvalitates eseju.
Sursels vienaldzīgi noraustīja plecus.
Rids turpinaja:
- Plāksne nebija vesela. To salauza divās daļās.
- Virs, kurš jums plāksni pardeva, - Grants precizeja. Sursela acis nozalgoja ka čūskai. - Vai to viņš jums pateica? Otru gabalu Molho pardeva Džonam Pembertonam.
Sursela skatiens pieversas Marinai.
- Jus to redzejāt? Jums ir pierādījumi?
- Vel pirms divām dienam mums bija plāksne. To nozaga vācietis… bet viņš droši vien apgalvotu, ka to tikai atguvis, jo pats to izraka no zemes.
- Ka ta izskatījās?
- Apmēram tik liela. - Rids ar plaukstām parādīja izmērus. - Priekšpuse linearais 15 teksts divpadsmit rindas. Reversa neskaidrs zīmējums, kura attēlota parasta ikonografija, saistīta ar minojiešu svetvietam. Jusu plāksne droši vien izskatās ļoti līdzīga. Varbūt šada?
Viņš izvilka no kabatas Pembertona fotogrāfiju nobružātiem stūriem un pasniedza to Surselam. Francūzis uzmeta attēlam pavisam paviršu skatienu.
- Tas var but jebkas. Mana kolekcijā ir daudz priekšmetu. Ma- nuprat, ta ir labaka Mikenu senlietu kolekcija visa pasaulē. Pri- vātkolekcija, - viņš uzsvēra. No francūža mutes līdz ar vārdiem izspruka nelieli dumu mākonīši. - Ta nav paredzeta plašakai sabiedrībai.
- Mes neesam sabiedrība, - Grānts noteica. - Un neesam vienīgie, kuri šeit ieradušies plāksnes meklējumos. Varat piezvanīt Atēnu policijai un noskaidrot, kas notika ar Molho. Viņš jau zaudēja plaukstu, sargadams jus no Belziga ķetnām. Vai to jus zina- jat? - Viņš nopētīja Sursela seju, tas balo, pergamentam līdzīgo adu, un secinaja, ka francūzis to zinājis. - Šoreiz Molho zaudēja dzīvību un nespēja jus sargat. Belzigs zina, ka plāksne ir pie jums. Viņš jus uzmeklēs un droši vien jau ir ceļa. Vai jūs interese, ko viņš nodarīja Molho? Tas nav patīkams stāsts.
- Un kas notiks, ja es jums paradīšu plāksni? Kadam mērķim jus izmantosiet gūtas zināšanas? Vai jūs vispār paši zināt, ko meklejat? - Sursels veltīja Grantam caururbjošu skatienu, neredze- ja atbildi un nicīgi iespurdzas.
- Balto salu, - Marina ierunājās. Viņas acis cieši vēroja Surse- lu, nepievēršot uzmanību aizdomu pilnajiem skatieniem, ko uz viņas pusi raidīja parejie. Sursels lūkojas sievietei pretī. Viņa mutes kaktiņi paravas uz augšu smīna, kaut gan Cirants nespeja saprast, vai taja slēpjas cieņa vai prieks par kādu slepenu uzvaru.
- Balta sala bija pēdējā Ahilleja atdusas vieta, uz kuru pēc varoņa nāves Troja viņu aiznesa mate. Tur sakas Ahilleja kults. Plāksnē rodama atslēga ceļam uz to.
Sursela smiekliem bija piejaukts viegls nicinājums.
- Iespējams. Bet ka jus to atslēgsiet? Vai atšifrējat mīnojiešu rakstību? - Atbilde bija viegli lasāma ciemiņu sejas. - Nedomāju vis. To centušies izdarīt daudzi, arī es pats, turklāt neskaitamas reizes. Plāksnes ir comme unefemme. Mes varam iegūt ķermeni, bet noslēpumus tas patur pie sevis.
Francūzis izpūta gaisa dumu apli.
- Vai zināt, kas sākotnēji bija inuseuin? Ne jau izstāžu zāle, kura neizglītotas masas blenž uz sev nesaprotamam relikvijām. Tas bija templis mūzām, museion, svelvieta atmiņas dievietem. Cilvēki, kuri taja stradaja, piederēja pie svētas priesteru un dzejnieku brālībās; tie nebija garlaikoti vientieši, kas maksa savus divus penijus par prastu izklaidi.
- Mes neesam tūristi, - Džeksons izgrūda. - Profesors Rids strādā Oksfordas universitāte.
Sursels iesmejas.
- Esmu viesojies Oksforda, jaunībā es apmekleju visas lielākās zinātnes mītnes. Parīzi, Berlīni, Oksfordu. Es sēdēju pie diženo pētnieku kajam un uzdevu jautajumus par Trojas karu. Viņi smejas. Šlimanis pieradīja, ka Homēram bija taisnība, bet viņi tik un ta nespeja tam noticēt. Viņi saka vērpt melu tiklu ap Šlimani: viņš bagatinajis savus atradumus ar Atēnu tirgu pirktiem spīguļiem, safabricējis ierakstus par izrakumiem, nevarējis atšķirt da- žados atradumu līmeņus. Zaimi un mani. Kad šlimanis devas uz Troju, zinātnieki teica, ka viņš neko neatradis. Kad viņš atrada nevis vienu, bet sešas pilsētas, tie apgalvoja, ka neviena nav īsta - parak vecas, parak vēlīnas, bez jebkādām kara pedam. Tie par viņu ņirgājās, jo šo zinātnieku iztele nespeja pacelties Šlīmaņa gara augstumos. Šie paši cilvēki mani uzskatīja par vel vienu Šlimani, garlaikotu bagatnieku, kurš par savu naudu ceļ sapņu pilis. Viņiem bija vienaldzīgi varoņi. Viņi bija sīki, ļauni cilvēciņi, kuri nespeja izprast patieso varoņu elpu aizraujošo verienu. Viņi nebija ta vērti. Tapec es apņemos, ka izmantošu visus iespejamos līdzekļus, lai vāktu varoņu laikmeta relikvijas un godam sagla- batu atmiņu par diženajiem.