- Turklāt Balta sala nav paslēpta, tapat ka paslēpta nebija Troja un Mikenas. Ja cilvēki to pazaudējuši, tas noticis tikai ticības tru- kuma deļ. Vai atceraties stāstu par Kasandru, Trojas priesterieni, kuras liktenis bija runāt patiesību, kam neviens neticeja? Viņa ir šis leģendas patiesa varone - nevis 1 lelena, Ahillejs vai Odisejs, bet tieši Kasandra. Trīs tūkstošus gadu katrai paaudzei bijusi pieejama patiesība par Trojas karu - un katra paaudze sava bērna prata to noraidījusi.
- Visi avoti ir pretrunīgi, - Marina iebilda. - Atkarība no autora, kura vārdus pieņem par patiesību - Phniju, Pausaniju, Likof- ronu, Strabo vai Arianu -, Balta sala var atrasties pie Donavas ietekas, pie Dņepras vai kaut kur atklata jura.
Sursels pamaja. Šaja žesta jautas kaut kas gandri/, tēvišķīgs, pargudrai meitai veltīta atziniba, tomēr tai piejaucas ari alkatīga velme ievilināt lamatās. Viņš pieceļas un piegaja pie sienas skapja. Izvilcis no plaukta plānu, bruņu sējumu, francūzis nolika to uz galda istabas vidu. Grants pamanīja uz vaka zelta burtiem iespiestu Sursela vardu. Viņš to atvēra vieta, kur pa divām lapam bija izplētusies karte, un pieplacinaja muguriņu. Pārējie pieliecas, lai to aplukotu tuvāk.
- Melna jura. - Uz biezā kremkrasas papīra ta līdzinājās kādam cilvēka orgānam ar neskaitamam upēm, šaurumiem un pietekam, kas zarojas no tas ka vēnas. - Šeit, - francūzis radīja uz ziemeļrietumu stūri, - ir Donavas grīva, un šeit, pašos ziemeļos, - Dņepra. Pa vidu pusceļa ir Dņestra. Abas šķir simts kilometru. Alors…
Sursels izņēma no lādītes koka cirkuli un pasniedza to Marinai.
-Madeinoisrlle. Paradiet mums punktus piecsimt stadiju atta- luma no Dņestras grīvas.
Marina aprēķināja mērogu, novietoja cirkuļa kājiņu uz Dņestras grīvas un pagrieza. Tik tikko manamais aplis, ko viņai izdevās uzvilkt, skara gan Donavu, gan Dņepru.
- Tas nepalīdz mums virzīties talak, - Rids komentēja.
Sursels izlikās to nedzirdam.
- Plinijs ir fausne pistr - ka to pateikt? Viņš maldina. Seit, - viņš ar sudraba zīmuli piesita pie Dņepras grīvas, - bija grieķu Olbi- jas kolonija. Sestajā gadsimta pirms Kristus dzimšanas to dibina- ja milētieši, kuri ieradas pirkt no skitiem kažokadas un dārgakmeņus. Ahillejs bija vietējais varonis, svētais aizstavis, vai saprotat? Viņam uzcēla templi uz nelielas salas vieta, kur upe ietek jura. Bet to šie kolonizetaji izdarīja tapec, ka stāsts par Balto salu jau bija zināms, tapec ka Ahilleju leģendas jau saistīja ar šo vietu. Pec vairakiem gadsimtiem rakstnieki un ģeogrāfi atcerejas stāstu par Balto salu, atcerējās Ahilleja templi uz salas netālu no Olbijas un nodomaja, ka runa ir par vienu un to pašu.
-Tātad Baltajai salai jabut pie Donavas.
- C'est possible. Tas ir Pausanija un 1 .ikofrona uzskats, un Donavas grīvā ir daudz salu. Bet Pausanijs ne reizi nebija redzejis Melno juru. Viņš tikai atkartoja daudz senākā avota lasītus apgalvojumus. Un pieļava kļūdu tulkojuma. Pareizi jalasa nevis "Donavas grīva", bet gan pretī tai.
Marina ar pirkstu izsekoja pašas novilktajai cirkuļa līnijai prom no Donavas grīvas, pari jūrai un atpakaļ uz ziemeļu krasta pusi. Viņas pirksts slīdēja par karti - un apstajas apļa talakaja punkta. Tieši pie Marinas naga vidēja melns traips, kuru gandrīz visu šķērsoja zīmuļa līnija. Tas izskatijas pēc tintes pleķa vai saspiestas mušas, bet, ielūkojusies ciešāk, Marina redzeja…
- Ta ir sala. - Viņa samirkšķinaja acis. - Kas tas ir?
- Krieviski to dēvē par Zinejinij, turki lieto vārdu Yilonda. - Sursels pasmaidīja, redzot neizpratni viesu sejas. - Visiem nosaukumiem ir viena nozīme. Grieķu vārds ir Ophidonis.
- Čūskas sala, - Marina un Rids gandrīz vienlaicīgi iztulkoja.
Sursels pamaja.
- Jus zināt, kads simboliskums piemīt čūskai. Ta ielaužas vistumšākajos zemes caurumos, ta sasniedz melnākas dzīles, kuras nav vietas cilvēkam. Tai pieder vara par navi… un dzīvību.
- Dzīvību? - Grants skeptiski atkartoja.
Sursels uzvilka viļņainu līniju lapas apakšējā mala un paršķē- la to vidu uz pusēm ar horizontālu taisni.
- Vai zināt farmaceitu simbolu? Čūska apvijusies ap zizli. Tas ir sens grieķu simbols, Asklepija zizlis. Čūska ir viens no agrīnajiem primitīvās dzīves simboliem - bezdzimuma būtne, kas stāv pari laika plūdumam un spēj atjaunoties, nometot veco adu un atstajot to aiz sevis. Čūskas tika saistītas ari ar pareģa davanam. Kasandra guva savas spējas tapec, ka vecāki atstaja viņu vienu un klat pielavījās čūskas, kas nolaizīja viņai acis un ausis. Un Apollona priesteriene Delfos bija Pitija, pitons cilvēciskā veidola, kas iegaja transā, lai varētu caur sevi atspoguļot orākulā vārdus.
- Tapat kā minojiešu sieviete ar čuskam, - Grants ieminejās. Ap tas krūtīm un gurniem ložņājošie milzu tārpi bija nepatīkami iesēdusies viņam prata.
Sursels ironiski sarauca uzaci ka skolotājs, kurš izbrīnās, dzirdot zēnu klases aizmugure paceļam balsi.
- Tres bien. Arians vesta, ka baltās salas Ahilleja templi bija orākuls. Kur gan butu iespējams meklet labaku vietu šim nemirstīga varoņa templim, šim durvīm uz viņpasauli, ja ne Čusku sala?
- Bet ta ir sasodīta I'SKS! - Džeksons ieaurojas. Viņš iegrūda pirkstu gramata. - Vai jūs gribat teikt, ka krievi jau no paša sakuma sēdējuši templim virsū?
Aiz loga ieleju izgaismoja zibens, un lietus lāses sitas pret stikliem ka lodes. Visapkart skanēja ūdens, plūzdams lejup pa jumtiem, notekam un kalna nogāzi.
- Vai kads tur ir bijis? - Mjuirs, nedaudz nomierinājies, jau- taja.
Sursels pavicinaja savu iemuti ka burvju nūjiņu.
- Tūkstoš astoņsimt divdesmit trešaja gada salas krasta izceļas krievs Kritskijs, Melnas juras flotes virsnieks. Viņš nodeva savu atskaiti par redzēto Impērijas Zinātņu akadēmijai un Belles Irt- res Sanktpeterburgā.
Visi pieci bija saspringti un liecās uz priekšu. Uguns sprakšķēja un laida gaisa dzirksteles, kas ceļas augšup skursteni.
- Vai viņš kaut ko atrada?
- Viņš uzzinaja, ka salas vārds ir pelnīts. - Sursels aizdedzi- naja jaunu cigareti un iesprauda to iemuti. - Visapkart čumeja un mudžēja čūskas. Un ari putni. Kritskijs nevareja paspert pat divus soļus, kadam neuzkāpjot. Vai lasijat Ariana stāstu? - viņš jau- taja, pēkšņi pievērsies Marinai. Viņa domīgi pamaja. - Balta sala esot pilna ar juras putniem. Katru ritu tie nirstot ūdeni un viļņos saslapina spārnus, pec tam ceļas augšup un norasina ūdeni par templi. Velak putni nolaižas un ar spārniem uzslauka tempļa pagalmu.
Džeksons sagrozijas krēsla.
- Vai butu iespejams mest mala pasakas? Mums nav daudz laika, it īpaši, ja tēvocim Josifam ta sala visu laiku bijusi deguna priekša. Vai tas Kriskis vai Ruskis, vai ka nu viņu sauca, atrada kaut ko svarīgu?
Sursels uzmeta viņam skatienu, kadu tikai francūzis spej veltīt amerikanim, un ļoti uzsvērti pagriežas pret pārējiem.
- Viņš atrada senu templi.
Neviens nezināja, ko teikt. Visi lūkojās uz Surselu, memi savas cerības, alkatībā, bailes no nakamajiem vārdiem.
- Vai viņš atrada ko citu? Kaut ko, emm… vērtīgu?
Sursels samiedza acis un piekala Džeksonam iznīcinošu skatienu.
- īpatnējs jautajums. Sakiet, Džeksona kungs. Esmu atbildējis uz visiem jūsu nogurdinošajiem jautajumiem, cik vien spēju; esmu uzņēmis jus sava nama, kaut gan jus man draudejat. bet tagad mani sak makt interese - kapec jūs ta alkstat zinašanu par balto salu? Vai esat arheologs? Kas licis piecām tik atšķirīgam un, atvainojiet, savadām personībām paradities uz manu durvju sliekšņa šajos bīstamajos laikos? Vai esat bijuši pret mani atklati? Manuprat, atbilde ir "ne". - Viņš vēroja savus viesus - drūmo Mjuiru, aizkaitinato Džeksonu, Rīdu, kurš mulsi pētīja kurpes. Neviens neskatijas francūzim acis.