- Leģenda vēsta, ka salā bija apslēpti vērtīgi dārgumi. - Marina runaja ļoti mierīgi, bet viņas vardi šķietami elektrizeja visu istabu. Mjuirs izdvesa aizžņaugtu skaņu, it ka kritis par upuri pēkšņai lēkmei. Džeksona roka nemānāmi iesniedzas aiz žaketes atloka, kur bija paslēpts kolts. Grants katram gadījumam satvēra revolveri. Tikai Rids un Sursels nekustejas. Francūzis ar mājienu lūdza Marinai turpināt.
- Ja ticam Arianam, Baltas salas templis saņēma bagatigus ziedojumus no jūrniekiem, kuri taja piestaja. Viņš apraksta sudraba trauku kalnus un zelta gredzenus, un dargakmeņu čupas, baga- libu krātuve.
Mjuira sirds atkal saka pukstēt; Džeksona roka paradijas skatienam. (irānis vienīgais neatlaida revolvera stobru.
- Spriežot pec teksta, viņi ziedoja ari daudz. kazu. - Sursels un Marina pārmijā sazvērniecisku smaidu. Grantam tas nepatika. -Tomēr ne, cik man zināms, Kritskijs atrada tikai akmeņus. Nekādu bagatibu. Varbūt ta paslēpta zemes dzīles. Visticamak, to visu izlaupīja jau pirms daudziem gadsimtiem. Melna jura vien- mer kalpojusi par patvērumu pirātiem un zagļiem. - Viņš vesi pasmaidīja un pielieca galvu savu viesu virziena. - Ja dosieties uz. salu, esiet piesardzīgi. Grieķi ne velti baidījās no Melnas juras un uzskatīja to par vietu ārpus savas pasaules, par robežjoslu, kura mīt mežoņi. Kareivīgas amazones, kanibāli, sirēnas un čūskas.
- Neļaujieties apmanam, ko rada baltas salas šķistais nosaukums. Kristietība mums iedvesusi pārāk daudz priekšstatu par viņpasauli ka laimes pārpilnu vietu ar koriem, arfam un puķainiem mākoņiem. Grieķi bija gudrāki. Fat varoņiem ta bija skarba, mokpilna vieta. Filostrata darbos ir kads stāsts par balto salu, kura Ahilleja spoks pavel garambraucošam tirgotajam atvest viņam no Mazāzijas kadu verdzeni. Tirgotājs pavēli izpilda, un Ahillejs viņu bagatigi pamielo sava templi, pec tam ļaudams tam iet savu ceļu. bet, kuģodams prom, tirgotājs dzird no salas skanam kliedzienus, drausmīgus kliedzienus, kas liecina par vārdos neap- rakstamam ciešanam. Tur kliedz, meitene, kurai Ahillejs citu pec cita norauj visus locekļus.
Džeksons pieceļas kajas.
- Sirsnīgi pateicos, Sursela kungs. Mums jadodas ceļa. Jus mums, emm, ļoti palīdzējāt.
Pārējie palika sēžam.
- Vēl ir plāksne, - Mjuirs atgadināja. - Mes ieradamies pec tas.
- Ieradāties pec tas? - Sursela balsi iedardejas kvēlošas dusmas. Viņš pieceļas. Uguns meta par istabu garu, melnu enu. - Jus nevarat ienākt mana nama un kaut ko pieprasīt. Mana kolekcija pieder tikai man. Es to nedalu ne ar vienu citu. Ja vien jums nav kads cjuid pro quo, ko piedāvāt man apmaiņai.
- Iesim, - Džeksons mudinaja pārējos. - Salu mēs atradīsim paši. Plāksne mums nav vajadzīga. Tik un ta jau nevaram izlasīt to smērējumu.
- Un ko mes darīsim, kad nokļūsim uz salas? - Grants nekad vēl nebija redzējis Rīdu tik pārskaitušos. - Ja nebutu plāksnes un tajā rodamās informācijas, mums nemaz neizdotos sakt šis medības. Ja nu otra puse ir paslēpti vēl kadi mājieni? Varbūt salā kaut kas ir atrodams, bet tas noteikti nemetasies acu priekša.
- Muti ciet! - Džeksons nikns pavēlēja. Šobrīd Sursels bija piemirsts pats sava nama, šiem trim vīriem dusmas uzlūkojot citam citu. Francūzis tos vēroja no savas vietas pie kamīna, bezkaislīgi ieinteresēts.
Tukšo maju piepildīja sērīga melodija. Visi pieversas Surselam, kurš paraustīja plecus.
- Durvju zvans. Žaks par to parūpēsies.
- Jus kadu gaidat? - Grants ciešāk aptvēra ieroča spalu.
- Non.
- Droši vien Kerbijs, - Džeksons sacīja. - Nevar saprast, kāpēc mes kavejamies.
Zvans noskanēja velreiz. Sursela seja atplaiksnija dusmas.
- Kur palicis Žaks? - Viņš piegaja pie liela loga un to atvēra. Istaba ieplūda auksts, mikls gaiss, un lietus murdoņa pieņemās
spēkā. Sursels lūkojas ara, kaut gan tumsa dārzs nebija saskatams.
- Qui est l??
- Ne! - Grānts aptvēra notiekošo vienu sekundi par veļu. Novilcis Marinu lejup, viņš metās uz atvērto durvju pusi. Viņš vēl bija lēciena vidu, kad nospindza pirmā lode.
Divdesmit otra nodala
Logi sašķīda simtos sīku tērauda un stikla gabaliņu. Trieciens nogaza Surselu zeme; viņš gaisā saduras ar Grantu, un abi nokrita uz grīdas. Tas droši vien paglaba Grantu no spēcīgākas sprādziena ietekmes. 1 )žeksonam, kurš stāvēja logam vistuvāk, tik ļoti nepaveicas; viņš grīļodamies atkapas, ar rokam aizsedzis seju. Pa to ka tārpi stiepās sarkanas līnijas.
- Atpakaļ! - Grants kliedza. Viņam virs galvas vel joprojām šaudijas lodes, bet viņš neredzēja, no kurienes tas nak. - Uz gaiteni! - Rapodams atmuguriski, Grants ievilka Surselu stun. Francūzis liktenigaja bridi staveja logiem tieši pretī, tapec lidojošas stikla šķembas viņam netrapija, tomēr tam nebija nekādās nozīmes. Krūtīs rēgojas trīs vaļējas šautas brūces, un aiz viņa uz baltas marmora grīdas stiepās bieza asiņu sliede. Grants ar skatienu mekleja kadu pārsēju, ar ko apturēt asiņošanu, bet rokas stiepie- na attaluma neka nebija.
- Plāksne. Kur ir plāksne?
Nogranda pērkons, uz mirkli apslapējot ložmeteju dārdoņu. Troksni nozuda ari francūža atbilde. Grants pielieca ausi tuvāk mirstoša mutei, nemitīgi cenzdamies ari nenolaist skatienu no sadragātā loga.
-Kur?
- Galerija. - Ieroči bija apklusuši, bet tagad Sursela balss bija tik varga, ka nevareja pārspēt pat lietus bungoņu. - Austrumu sparna augšēja stava. - Viņš pacēla pie kakla ļenganu roku un paraustīja asinīs mirkstošo apkaklīti. Cirants to atrava vaļa. Viņš domāja, ka mirstošais tikai vēlas ievilkt elpu - bet francūža pirksti kaut ko mekleja. Kakla bija uzkārtā adas aukliņa. Grants to pacēla un izvilka no Sursela krekla nelielu misiņa atslēgu.
- Gorgona, - Sursels čukstēja. - Aiz Gorgonas.
Viņš saguma. Grants vairs neka nevareja francūzim palīdzēt. Turēdams muguru piespiestu pie sienas, viņš lavījās uz durvju pusi. Pārējie jau bija tur un slēpās gaiteni. Rids turēja Sursela gramatu cieši pie krūtīm; acīmredzot viņš bija paķēris to no galda.
- Sursels nopirka plāksni, - Grants steigšus paskaidroja. - Ta ir augšstava.
- Mums no plāksnes bus maz jēgas, ja netiksim laukā, - kodīgi atgadinaja Mjuirs. - Šobrīd pat nezinām, kam stājamies pretī.
- Kerbijs teica, ka mašīnā esot radio. - Grānts vērsās pie Džeksona. - Vai varēsi izsaukt amerikāņu papildspēkus?
Džeksons pamaja.
- bet paies laiks, līdz drosmīgie bruņinieki nokļūs pie mums.
- Mēs viņus sastapsim pusceļa. Kalna otra puse ir lidmašīnu nosēšanās laukums. Tas nav atzīmēts kartes, bet atrodas ieleja ap mēram starp Enispes un Stratijas ciematu.
Džeksons pavērtu muti uzlukoja Grantu.
- Ka tu to zini?
- Kara laika to izmantoju.
Izskatījās, ka Džeksons vēlas kaut ko iebilst, bet tobrīd dzīvojamo istabu pāršalca drausms sprādziens. Gaiteni ielidoja putekļu un šķembu mākonis. I'ūledamies kaut ko dzirdēt caur zvanīšanu ausīs, Grants saklausīja kliedzienus no terases un vel dažus šāvienus. Viņi metas skriet pa gaiteni garam neredzīgu marmora galvu rindām. Senie varoņi vēroja viņus no augšas, sastinguši paši savu kauju centra, bēgļi apstajas gaiteņa gala pie stūra, kas veda uz vestibilu un lielajam kapnem.
- Dod cepuri, - Cirants pavēlēja Džeksonam.
Amerikānis paklausīja. Turpat blakus uz kolonnas, kas stiepās viņiem apmēram līdz krūtīm, bija novietots Sokrātā krušutels. Grānts uztupinaja platmali tam uz. galvas, pietupas un pagrūda pīlāru. Tas viegli aizslīdēja par pulēto marmora grīdu, ap stūri, vestibila un…