Выбрать главу

Gandrīz vienlaicīgi atskanēja divi sprakšķi: pistoles šāviens un marmora ietriekusies lode. Puse Sokrātā labēja vaiga atšķēlās un nokrita zeme. Pirms marmora gabals atsitas pret grīdu, Grānts jau bija pielecis kājas aiz kolonnas, izbāzis revolveri caur šauro spraugu, kas palika starp to un sienu, un divas reizes nospieda gaili. Platmale noplivoja lejā. Pie parādes durvīm pret grīdu atsi­tas kaut kas smagāks.

Grants aši uzmeta skatienu Džcksonam.

-    Piesedz mani.

Viņš iemetas vestibila un paslepas aiz kāpnēm. Nevieas uz vi­ņu nešava. Viņš palūkojas ara caur margam. Uz sliekšņa izple­ties gulēja stāvs zaļās karavīra drēbes ar sarkanu zvaigzni uz pie­durknes. Neviens cits nebija redzams.

Grants pamaja Džeksonam. Amerikānis skriešus šķērsoja ves­tibilu, pieplaka pie sienas blakus durvīm un riskēja pamest ska­tienu lauka.

-   Mašīnu redzi?

-Ja. Bet nav Kerbija.

-   Galvenais ir radio.

Saņēmis mājienu no Granta, Džeksons metās cauri parades durvīm un noripoja leja pa kapnem līdz mašīnai. Viņš notupas pie aizmugurēja riteņa. Grānts gaidīja ložu spindzoņu, gatavo­damies nekavējoties atbildēt. Šķita, ka neviens viņus nav pama- nijis.

Džeksons aizlavījās līdz mašinas bagažniekam, attaisīja to un izcēla lauka radioaparātu. Tas bija tik smags, ka amerikanis sa­grīļojas. Piespiedis to pie krūtīm, viņš pabaza galvu apkart mašī­nas lukturim, lai parbauditu, vai nedraud briesmas, un nodrebe­ja. Kerbija līķis sastindzis gulēja zemē, piesūcinādams granti ar asinīm.

Tomēr seram nebija laika. Aiz krūma kaut kas sakustejas. Grants to pamanīja, nostājās durvis un raidīja tumsa divus šā­vienus, dodams Džeksonam pietiekami daudz laika uzskriet aug­ša pa kapnem. Satvēris Granta izstiepto roku, amerikanis klup­dams ieveļas iekša maja un nokrita uz ceļiem.

-   Nesalauz, - Grants bridinaja. Vel reizi nospiedis gaili, viņš aizcirta durvis. - Saki, lai tavi priekšnieki suta uz nosēšanas lau­kumu lidmašīnu. Mes viņus tur gaidīsim. Pēc tam samekle sētas durvis un taisies, ka tiec. - Viņš pameta skatienu par plecu uz Marinas pusi. - Nac man līdzi.

-   Un kur, ja drīkstu vaicat, tu dodies? - Mjuirs šķita pārskai­ties, ka Grants uzdrošinās bārstīt pavēlēs.

-   Mes sameklēsim plāksni.

Grants un Marina pameta pārējos un uzskrēja augša pa izliek­tajam kapnem. Skaņas aiz muguras kļuva arvien vajakas; tikuši līdz otrajam stavam, viņi turpinaja ceļu augstak. Kāpnes beidzas nakamaja stāva, kur no četrstūraina laukuma uz abam pusēm stie­pās gaiteņi un pretī bija izbūvēts apaļš logs, kas pavēra skatu uz dārzu un piebraucamo ceļu. Grants pameta skatienu lauka. Lie­tus vel joprojām nerimās, iekrāsodams visu netīri zila un pelēkā toni, bet Cirants, sasprindzinājis acis, pamanīja cilvēku bariņu, kas slepas zem balsta sienas. Uzliesmoja zibsnis, kas nebija zibens, un Grants dzirdēja blīkšķi, kas nebija pērkons. Viņš nolēma ne- risket un nešaut. Mērķi atradas parak talu, lai tiem varētu trāpīt ar revolveri, turklāt viņš nevelejas atklat savas pozīcijas.

-    Kur Sursels glabaja plāksni?

Marinas jautajums lika Grantam atgriezties pie svangaka uz­devuma.

-    Austrumu sparna. - Bridi domājis, viņš noradīja pa labi. - Tajā virzienā. - Francūzis bija teicis vel kaut ko. - Ja nemaldos, viņš lika meklet Gorgonu. Vai tev tas kaut ko izsaka?

- Gorgona bija briesmone, sieviete ar čuskam matu vieta, ilkņiem mute un misiņa ķetnām.

-   Neglīta mātīte.

-   Viņa ir iemiesojums vīriešu bailēm attiecība uz sievietes sek­sualitāti. Viens skatiens un viņa spej pārvērst cilvēku par akme­ni, - Marina noteica un veltīja Grantam skatienu, kam daudz ne­trūka no minēta efekta sasniegšanas.

Viņi virzījās uz priekšu pa gaiteni, atvērdami katras durvis, kas trāpījās ceļa. Šķita, ka ši majas daļa netiek bieži izmantota - guļamistabas salikti kaili matrači, vannasistabas putekļu pilnas vannas - bet visur bija atrodamas senlietas. Vairums no tām bija keramikas izstrādājumi, nevis statujas: vāzes, amforas, krūkas un bļodas, visas rotātas ar galvu reibinošu apveidu dažadibu. Melni varoņi izcīnīja savas ēnu cīņas uz trauku izliektajiem sāniem. Pie sienam bija sakarinatas gleznas, augsti, zelta rāmjos ielikti por­treti. Grānts tos nopētīja, mekledams Ciorgonu. Neviena no redzē­tajam sievietēm neatbilda aprakstam. Viņas zvilnēja uz caurspī­dīgiem audumiem, nekaunēdamas kailuma, un vēroja varoņus kauja. Viens no vīriešiem sēdēja mugura spārnotam zirgam, ietrie­cis šķēpu radījumā, kurš izskatījās pec baismīga lauvas, aža un pūķa, kopa ņemot.

Grants pasauca Marinu.

-    Vai šī ir īsta?

-   Ta ir I limera. Mītos Gorgonas tiek dēvētas par 1 Iimeras tan­tēm

-    Radniecība ir acīmredzama. Vai tu kaut ko atradi?

-Ne.

Viņi tuvojas gaiteņa galam. Gandrīz visu sienu sedza milzīgs portrets, bet taja attēlota sieviete nepavisam nelīdzinājās briesmo­nei. Viņas āda bija bala ka ledus, acis zilas un vērīgas. Calva vi­ņai bija smaila ķivere, krūtis sedza sudraba plāksne, bet rokas vi­ņa turēja šķēpu un greznu vairogu. Grānts secināja, ka ta ir britā- nija, kaut gan nespēja iedomāties, kapec francūzis gribētu turēt tas atveidu sava nama.

-   Varbūt attēls ir uz kada no podiem, - Marina ieminējās. - Es tos visus neaplūkoju. Varbūt…

Viņu partrauca saucieni kāpņu laukuma. Pec brīža atskanēja soļu duna. Cirants pagriezās.

-    Skaties uz gleznu, - Marina pavēlēja.

-   Piedod, ka man tas jasaka, bet šobrīd musu problēmas tuvo­jas no citas puses.

-    Skaties uz gleznu, - viņa dedzīgi atkārtoja un, satvērusi Grantu aiz pleca, parava viņu atpakaļ. - Vairogs.

Soļu dārdoņā pieņēmās speķa; Grants sprieda, ka nāk vismaz divi cilvēki. Viņi apstajas uz kāpņu laukuma apakšēja stāva, un apslapētas balsis kaut ko runaja. Grānts negribīgi palūkojas vir­ziena, ko noradīja Marina. Vairogs atradas gandrīz cilvēka gal­vas augstuma un bija tik tuvu, ka viņš bridi saskatīja tikai baltas un pelekas krasas pleķus. Un tad viņš to ieraudzīja. Vairoga vidu no metala lauka spraucas drausma seja, kas šķita dzīvojam pati savu dzīvi, kaut arī bija ieslodzīta šaja bruņojuma. No galvas uz visam pusēm locījās čūskas, un mute ka dunči rēgojas izliekti ilkņi, bet visbaisaka bija tas grimase, savilkta neremdināmā, nezūdoša naida vieplī. Cirants juta kaulus sastingstam, pat lūkojoties tikai uz gleznu, nevis tas modeli.

-Sieviete glezna ir Atēna. Kad Persejs nogalinaja Gorgonu Me- duzu, viņš nogrieza lai galvu un pasniedza dievietei. Atena ieka­la to sava vairogā. Sī ir Gorgona.

Grants pieķērās pie grezna ramja un izplēsa audeklu no ta. Gludo sienu šķēla plaisa mata platuma, iezīmedama durvju ap­veidus, un neliels caurumiņš aicinat aicinaja atslēgu.

-    Pasteidzies, - Marina viņu mudinaja. Viens no sekotajiem, šķiet, bija devies parmeklet otro stāvu; otrs turpinaja ceļu augšup. Grants dzirdēja soļus pagriežamies, kad vajatajs nokļuva uz kāp­ņu laukuma tieši zem viņu stava. - Atdod ieroci man.

Grants pasniedza Marinai revolveri, izņēma no kabatas Sur­sela atslēgu un ielika to cauruma. Mehānisms bez pulem pagrie­zās. Viņš dzirdēja klikšķi un pagrūda durvis.

Nočīkstēja eņģes, un zema skaņa atbalsojas tālāk gaitenī. Grants sastinga, domadams, ka sekotāji to noteikti dzirdējuši. Pēc tam viņš nolēma, ka ir par veļu satraukties. Viņš piespieda plecu pie durvīm un spēcīgi grūda. Durvis protestejot iestenejas un pa­veras. Tas iznicinaja jebkādu vel palikušu cerību, ka viņi nav sa­dzirdēti - bet vismaz durvis bija vaļa.