- Nac! - Grants uzsauca. Vilkdams Marinu sev līdzi, viņš ienira telpa aiz durvīm tieši mirkli pirms ložu vētras, kas saplosīja gaiteni. Ienaidnieks slepas aiz kāpņu stūra; viņš bija izstiepis ieroci un šāvis neredzot. Podi un vāzes saspraga gabalos, apbērdami visu ar sarkaniem mala putekļiem, un gleznoto varoņu bruņās paradijas caurumi. Grants un Marina kopīgiem speķiem aizcirta durvis, un jau nakamaja bridi tajas ietriecas pirmās lodes. Durvis nodrebeja, bet nelaida tas cauri. Grants pagrieza atslēgu un tikai pec tam beidzot pameta skatienu apkārt.
Pirmaja mirkli viņš jutas ka nonācis kapela; Marina, būdama vērīgākā, redzeja miniatūra tempļa iekārtojumu. Gar augstas, šauras telpas sāniem rindojas korintiešu kolonnas ar bareljefa frizem augšpusē, kas izskatijas pec oriģināliem. Pašā talakajā gala zem smaila jumta Sursels bija izveidojis īstu klasiska tempļa frontonu; netrūka pat dievu kopas marmorā. ledo- bēs starp kolonnām bija ierīkoti augsti stikla skapji. Apakšēja daļa bija pilna ar atvilktnēm, bet augšdaļu veidoja atklati plaukti, kas guma zem skulpturu, keramikas un figuriņu svara. Daži skapji bija tik augsti, ka stūri bija novietotas koka kāpnes, ar kuru palīdzību tos aizsniegt. Logu nebija, bet griesti veidoti no stikla ka siltumnīca.
- Kolekcija nav īpaši spoža. - Cirants nopētīja apskatei izliktos priekšmetus. Salīdzinājumā ar grezni rotātajiem keramikas izstrādājumiem vestibila un dzīvīgajam marmora galvam šie vairak līdzinājās kada bērna darbam. Akmens plāksnes iekaltie attēli visi bija vienādi un bez jebkādām personības iezimem; podi bija apgleznoti ar biezam, neglazētam krasu joslām.
Marina pacēla figuriņu - jau pazīstamu veidolu, dievieti izstieptam rokam, kaut gan ši nebija tik detalizēta kā Krētas ala atrasta.
- Ši ir Sursela kolekcijas vērtīgākā daļa. Viss šaja telpa, izņemot frizēs, ir senāks par grieķu pirmo tumšo laikmetu.
Viņa parava uz savu pusi vienu no platajam, seklajām atvilktnēm. Uz sulīgi zila samta bija saliktas sešas mala plāksnes, katra apmēram pastkartes lieluma, un visas bija ieskrāpēti sīkie lineārā b teksta ķeburi. Marina pieskārās vienai no plāksnēm, vilkdama pirkstu pari simboliem. Ārpuse vairs nedardeja šāvieni; vienīgā skaņa telpa bija lietus lašu bungošana uz stikla griestiem. I'at ta izklausījās maigaka, it ka lietus pamazām pārstātu 1it - bet varbūt ta tikai šķita pec skaļas apšaudes.
- Viņi droši vien aizgaja pec papildspēkiem. - Cirants saka rak- ņaties pa atvilktnēm, virzīdamies gar vienu telpas sanu. Marina ķeras pie otra, darbodamas lenak un rupigak. Ne visās atvilktnes bija plāksnes. Dažas bija paslēptas figūriņas, akmens grebumi vai piespraudes; dažas senlietas bija veselas, citas sadauzītas gabalos.
- Luk, - Marina izcēla no atvilktnes plāksni un apgrieza to otrādi. Zinadama, ko ieraudzīs, viņa tik un tā izbrīna ievilka elpu. Tas bija zīmējums tajā paša stila ka tas, kurš aizveda viņus uz alu Krēta. Līnijas gadsimtu gaita bija izbalējušas, bet Marina saskatīja laivu, zigzaga raksta veidotos viļņus un vērša ragus.
Grants pieskrēja klat, uzmeta paviršu skatienu plāksnei un pacēla acis.
- Laidīsimies lapās.
Telpa pēkšņi saka pulsēt; durvis no ārpuses ietriecās ložu krusa, trula un apslapēta ka amura sitieni. Durvis šķita pietiekami stipras, lai to izturētu - pagaidam.
- Viņi atgriezušies, - Grants secina ja.
- Ka mums tikt ara?
Grants izvilka ieroci, ko Marina jau bija viņam atdevusi.
- Aizklāj acis.
- Kā, ludzu?
- Skaties lejup. - Vairs nešķiezdams laiku brīdinājumiem, Grants pacēla ieroci ka starta pistoli un raidīja trīs šāvienus jumtā. Viņš turēja Marinu piespiestu pie krūtīm, sarga jo t viņu ar savu ķermeni; par abiem nolija kristālisks stikla un ūdens lietus. Kad šķindoņa apklusa, viņš pacēla skatienu. Lietus lija iekšā pa robainu caurumu siltumnīcas jumta.
Grants paķēra no stūra koka kāpnes un novietoja tas zem cauruma. Tas biedejoši šūpojās zem viņa soļiem, kamēr viņš kapa augšup garam plauktiem. Bet Grants nevareja uzkāpt pietiekami augstu. Viņam vel joprojām pietrūka triju pedu.
Maju satricinaja drausms sprādziens, un telpa šķietami pavir- zījās par vairakam collām sānis. Senlietas grabēja plauktos, un vēl dažas vaļīgas stikla šķembas, kas karajās pie cauruma jumta, nokrita leja. Grants svārstījās kā virves gals; Marina metas pie kapnem un turēja tas, izmisīgi cenzdamas panakt kaut kadu līdzsvaru. Durvis viņai aiz muguras gandrīz izlēca no eņģēm.
- Viņi cenšas uzspridzināt durvis! - Marina kliedza.
-Zinu. - Grants izmisis lūkojās apkart. Uz plaukta viņam blakus bija novietots apdilis metala stienis, kas reiz, iespējams, bijis zobens. Viņš to paņēma, pacēla augšup un saka dauzīt pa paša radīta cauruma robaino malu. - Sargi galvu! - viņš sauca, stikla šķembām krītot lejup. Vēl joprojām lija lietus, lejot ūdeni Grantam acis. Zobens roka slīdēja, un krekls pieplaka adai. Tomēr viņam i/.devas nocirst lielāko daļu stikla no ramja.
- Turi cieši. - Grants nolika zobenu atpakaļ, atlaida kāpnes un atspieda rokas pret sienu. Ar diviem straujiem soļiem viņš pieveica divus pēdējos pakapienus, bridi svārstījās augša ka akro- bats uz virves un metas pretī jumtam. Pirksti satvēra rami - un gandrīz atravas. Svina vēl bija palicis stikls. Tas ieurbās rokas, līdz tas asiņoja, un Grānts sāpes iestenējās. Viņš sakoda zobus, juzdamies ka cilvēks, kurš cenšas pārrāpties pari zobainam naža asmenim. Tomēr cita ceļa nebija. Un rībieni pie durvīm kļuva ska- ļaki. Viņš rava ķermeni augšup pari malai un sabruka nelaimīga asiņu un ūdens čupa uz jumta.
Nebija laika atpūsties. Grants pameta skatienu lejup istaba. Marina staveja pie kapnem, izskatīdamas ārkārtīgi sīka un noru- pejusies.
- Kap augša! - Grants centas pārkliegt lietus bungašanu. Marinai aiz muguras sprauga starp ieliektajam durvīm un stenderi bija iespiedies melns, strups stobrs. Ierocis izšava, bet leņķis bija parak šaurs un lode trapija pa vienu no skapjiem. Kaut kas ļoti dārgs un sens sašķīda putekļos un šķembās.
Marina steigšus uzrāpās augša pa jodzigajam kapnem, iebāzusi plāksni aiz jostas. Grants izvilka savējo un pārklājā ar to ramja malu, lai cieta ada nosegtu stiklu. Viņš noliecas lejup, cik talu vien uzdrošinājās.
Maja atkal nodrebeja, un šoreiz Grants redzēja dzeltenas sprādzienā liesmas, kas nolaizīja sadragatas durvis un izsila tas uz iekšu. Marina salēcās; kāpnes sagrīļojas, nošupojas, apgazas un nokrita uz akmens sarkofaga telpas vidu. Granta plaukstas pēdēja mirkli aptvēra Marinas roku locītavas. Viņa plaukstas bija saplosītas un asiņainas; Grants juta asu sāpju durienu, un vienu drausmīgu mirkli sievietes rokas slīdēja prom. Jau nakamaja bn- di viņa iecirta nagus Granta ada un viņa tvēriens atguva speķu. Marina vairs nekrita un saka celties, parvaredama apmali tieši laika, pirms caur uzspridzinātajām durvīm telpa ieskrēja pirmais no vajatajiem. Viņš vel skatijas apkart, nesaprazdams, kas nolicis, kad Grānts ielaida viņam galvvidu divas lodes.
-Jo mazāk ienaidnieku, jo labak. - Grants parladeja ieroci. Sekodams Marinai, viņš pieskrēja pie jumta malas un palūkojas lejup. Aiz majas dārzs nebija tik rūpīgi kopts ka fasades puse; tas bija tikai atklāts mauriņš, kas spēji apravas priežu meža mala. Starp kokiem slēpās tris piemirkuši stāvi.
-Šoreiz tu pirmā. - Grants samekleja notekcauruli un steigā gandrīz nogrūda Marinu pari malai. Tiklīdz sievietes kajas pieskārās zemei, Grants jau viņai sekoja, slīdēdams lejup pa mitro metāla cauruli, cenzdamies nejust dedzinošas sāpes plaukstas. Šobrīd jebkurš, skatīdamies no kada loga, bez grūtībām varētu viņus nošaut, bet citas iespejas nebija. Abi skriešus šķērsoja mauriņu, kajam slīgstot mikstaja zale, un iemetas koku aizsega.