- Priecājos, ka tikāt sveika cauri. - Mjuirs tupus sēdēja aiz koka stumbra un turēja pistoli nomērķētu pret maju. - Jēzus. Jus abi izskataties drausmīgi.
- Vai plāksni atradat? - Viņam aiz muguras atskanēja Džek- sona balss.
Marina izvilka no jostas salijušo plāksni un pasniedza to Rīdām. Profesora rokas, baltas un mitruma pietūkušas, tik tikko mānāmi drebeja, plāksni saņemot.
- Vai tu sazinajies ar štābu?
Džeksons pamāja.
- Viņi pat dzirdējuši nebija par to tavu nosēšanas laukumu, bet sūtīs Dakotu, kur teici. Tas ir labas ziņas. Sliktas ziņas: viņi teica, ka sarkanie apsēduši šo kalnu ka slikta slimība. Štābs nav pārliecināts, ka tiksim cauri. Vel vienas sliktas ziņas: pēcpusdiena notiks gaisa uzbrukums komišicm. Puisis štaba teica, ka cen- lisies atsaukt bombardetajus… - Viņš paraustīja plecus. - Bet es atnesu tev šo. - Džeksons pasniedza Grantam mašīnpistoli. - Ap tvere ir tikai viena, taps: parak neaizraujies. Ja vien nerodas nepieciešamība.
Grants ielika revolveri maksti un paņēma smagako ieroci.
- Ks palikšu šeit, kamēr jus begsiet.
- Nē, - Džeksons apņēmīgi noraidīja šo piedāvājumu. - Tu vienīgais zini, kur atrodas tas velna lidlauks. Mes iesim visi kopa.
-labi. Nekavesimies.
Divdesmit treša nodala
Viņi devas ceļa. Gājiens nebija viegls; koki auga cieši cits pie cita, zari vijas kopa, zeme bija mīksta. Marina mocījās visvairak, jo viņas kurpēm bija augsti papēži. Drīz vien viņa tas noava, novilka ari zeķes un saka basam kajam iet pa skuju paklaju. Visi bija saspringti un ausijas, gaidīdami sekotāju soļus. I,ietus vairs nelija, kaut gan nekādu atšķirību viņi nejuta, jo no kokiem nemitīgi pilēja ūdens.
- Ja Sursels ir miris, mums vismaz nav jāuztraucas, ka viņš varētu kaut ko atklat krieviem. - Džeksons pagrūda malā zemu noliekušos zaru. Tas spēji triecas atpakaļ, apbērdams Rīdu ar ūdens šalti. Grants, iedams Džeksonam pa priekšu, pameta atpakaļ riebuma pilnu skatienu. - Kas ir? Neskaties uz mani ka kaut kads sasodīts eņģelis. Tu esi veterāns. Nozīme ir ne tikai informācijai, kas ir mūsu nciba, bet ari tam, ko nezina viņi.
- Nekad neesmu domājis, ka labakais veids, ka par to parupc- ties, ir nogalinat civilos.
- Vai tiešam? Un ka ar tiem Izraēlas kaujiniekiem, kuriem pārdevi ieročus? - Amerikānis sarauca uzaci. - Mjuirs man visu pa- staslīja par tavu netīro pagatni. Vai zini, ko viņi izdarīja viesnīca "Karalis Dāvids"? Deviņdesmit viens nelaiķis. Vai tev šķiet, ka viņiem nip civilo liktenis?
- Viņi izcīna karu.
- Mes ari. - Džeksons izskatijas gatavs ilgi turpināt šo diskusiju, bet Grants vairs neklausijas. Viņš apstajas un piešķiebtu galvu lūkojas debesīs, uzmanīgi klausīdamies. Pec brīža to izdzirdēja ari Džeksons. Augstu virs galvas dunēja lidaparala dzinēji.
- Mūsējais? Vai tiešam jau klat?
Grants drūmi papurinaja galvu.
-Ta nav Dakota.
- Esi pārliecināts?
Grants pat nepūlējās atbildēt. Viņš vairs neskaitīja reizes, kad bija tupējis ierakumos vai paslēpies aiz laukakmeņiem un ar visu savu butibu centies sadzirdēt pestījošo motoru skaņu.
- Šķiet, varam uzskatīt, ka tavam puisim neizdevās atsaukt bombardētā jus.
- Velns.
Meža klusumu satricinaja krakšķis, kam nebija nekādās saistības ar koku. Grants apsviedās apkart. Mežs bija tikpat biezs un tumšs ka iepriekš, un viņš pat nevareja īsti noteikt, no kuras puses viņi nākuši, bet kads slepas biežņa.
- Vai bija paredzets ari uzbrukums no zemes?
Džeksons izskatijas tikpat satraucies kā parejie.
-Ne.
- Tada gadījuma viņi mums seko.
- Ko darīsim?
- Skriesim. Un cerēsim, ka bumbas mums netrāpīs.
Rids nekad vēl nebija piedzīvojis skaudras šausmas, ko rada bēgšana pa naidīgu teritoriju. Viņš karu bija izcīnījis ar papīru un zīmuli Blečliparkas būdas. Tas nebija viegli; naktis, kad medības bija izgājušās zemūdenes, spriedze bija patiesi baismīga, un daudzi nespēja to izturēt, bet Rids vienmer bija radis mieru šifru ramaja nekustīguma; tas bija vienīgais nostūris visa kara, kur kaujas risinājās atbilstoši vesela saprata likumiem. Ciparu straume, ar kuru viņi cīnījās ik dienu, spēja nomākt, mulsināt un krāpt, bet viss bija balstīts uz skaidriem, akmenscietiem pamatiem, lai ka "Fnigmas" aparati centas tos izjaukt. Un, līdzīgi senajiem grieķiem, Rids nekad nebija baidījies no visa racionala.
bet šis… šis bija haoss. Šie bija visi dzīvnieciskie speķi, kurus grieķi pulējas iegrožot mitu ietvaros: harpijas, fūrijas, gorgonas un bakhantes, reiz kairinajušas grieķu iztēli, nu bija palaistas brīvība. Rids jutas ka nokļuvis sapni un ķeras pie plāksnes kā talismana. Viņš bija pārliecināts - ja to nometis, vajātaji nekavejoties klups viņam virsu. Tapec viņš skrēja.
Abi tie metus uz priekšu, lui divuta sargātu vārtus, Itin kā mežkuiļi niknie, kud kalnuju mežainus gravas Suguidu medniekus nukām un trokšņainos mednieku suņus; Piejvši metus tie sānis, visapkārt guž kokus gar zemi, Krāmus ruuj āru ar saknēm, šņakst drausmīgie nezveru ilkņi, Kamēr kads mednieks ar raidīto šuutru tiem dzīvību laujia.
Dzeja dunēja Rīda sirdi. Viņš manīja pārējos - Grantu, Mjui- ru, varbūt ari Džeksonu - partraucam skrējienu, lai pagrieztos un raidītu atbildes šāvienus, bet pats devas tikai uz priekšu. Pirmo reizi mūža profesors skrēja tik talu un atri. Kajas ļodzījās ka želeja. Kad mežs nozuda un ta vieta paradijas atklats laukums, ko pildīja tikai akmeņi un krūmi, viņš centas skriet vel atrak, lai atgrieztos koku aizsega, bet nespēja.
Grants pagriezās un raidīja vairakas kartas no mašīnpistoles. Viņš jutas ka nonācis gotiska pasaka, kura kads bezmiesīgs ļaunums dzenas viņam pakaļ caur tumšu mežu. Varbūt vajadzētu stāties vajatajiem pretī, vismaz samazinot risku saņemt lodi mugura. bet mežs stiepās visos virzienos un sekotājiem ieroču noteikti bija vairak neka bēgļiem. Un an cilvēku.
Viņš nokļuva pie atklata laukuma, kura kada lavīna acīmredzot bija aizslaucijusi prom visus kokus. Tālumā Rids izmisīgi lodaja starp milzīgajiem akmeņiem. Grants izšāva īsu kārtu kokos. l.odes vismaz. liks vajatajiem uz bridi apstaties un dos bēgļiem laiku šķērsot klajumu.
Ausis šalca asinis - bet kauja bija savādi klusa. Šāvieni skanēja ar ilgiem pārtraukumiem, un troksni aši aprija drēgnais klusums. Tāpēc, lai gan bumbvedejs lidoja augstu gaisā, viņš ta dzinēju rukoņu dzirdēja skaļi un skaidri. Kaut gan no visam pusēm draudēja briesmas, Grānts uzdrošinājās pacelt skatienu.
Vētra bija beigusies, un vess vējš patlaban kliedeja mākoņus. Grants caur pelekajam skrandām redzēja bali zilas debesis - un tam priekša lidoja tumša ēna, līdzīga mušai vai putnam. Granta acu priekša tā sadalijas uz pusēm. Daļa šķietami atlūza un svilpdama krita zeme, bet atlikusi puse rami slīdēja talak.
- Skrieniet!
Pārējie jau bija sasnieguši klajuma vidu. Neviens nedzirdeja Granta kliedzienu, tikai viņš pats. Viņš metas uz. biedru pusi, lekdams pari akmeņiem, saknēm un celmiem, kas centas viņu aizkavēt. Sekotāji acīmredzot bija nonākuši meža mala; Grants dzirdēja šāvienus, redzeja vienu no akmeņiem dažu pedu attāluma uzmetam gaisa baltu dumu makuli, kad tam trapija lode. Grants cilpoja ka zaķis, lodadams starp akmeņiem, tapec viņam bija grūti trāpīt, bet ne neiespejami. Klajuma mala jau bija mokoši tuvu, viņu no tas šķira tikai divdesmit jardi, bet viņš nedriksteja riskēt. Grants iekrita iedobē starp diviem akmeņiem un pameta skatienu lauka pa šauro spraugu.