Выбрать главу

Vienu mirkli viņš tos skaidri saskatīja: septiņus vajatajus za­ļās kaujas drēbes. Tie bija izretojušies rindā gar meža malu, un visiem plecā bija ieroči. Grants pacēla mašīnpistoli, mēģinādams aprēķināt, cik vel ložu laja palicis. Vīriem aiz muguras meža ietriecas melna komēta.

Pasaule šķietami izkusa liesmas. No meža gaisa uzšāvās ugu­nīgs stabs, trīs reizes augstaks par kokiem, kas šaja elles karstu­ma kļuva par malku. Grants nekad vel nebija redzējis lādu sprā­dzienu. Troksnis nenoklusa, tas tikai pieņemas speķa ka vilciens, kas traucas cauri tunelim. Klajumam pari parskreja mežonīga vē­ja brazma; Grants atsitas pret akmeni, alkatīgajai ugunij uzsucot visu gaisu, ko ta spēja sagrabt. Vējš nogrūda vajatajus zemē, pa­cēla gaisa kā lelles un iesvieda degošaja mežā.

Melni dumi rapas augšup pa uguns sienu un to aprija. Vējš norima, plūstot Grantam pari kā vilnis, kas apšļac pludmali. Viņš skrēja tam līdzi, rapas pari salauzītajai zemei savā ceļa uz vietu, kur atkal auga koki. Parejie viņu tur gaidīja.

-    Velns un elle, kas tas ir? - Grāntam šķita, ka plaušas tūlīt pārplīsis.

-    Napalms. - Džeksons turēja pie mutes sarkaniem pleķiem klātu kabatas lakatiņu. - Mes to izmantojam sarkano izkvepinā- šanai.

-   Ja tūlīt pat netiksim prom, mus varēs uzsmērēt uz maizes. - Klajuma talaka mala liesmoja, un uguns jau saka laizīt ta sānus.

-   Vai Belzigu redzeji?

-    Nebija laika skatīties. - Grants palūkojas par plecu. Klaju­ma kliegdams ieskrēja melns stāvs. Ta galva bija kaila, mati no­deguši, un mugura kā dēmoni tupēja liesmaini teli. Trīs lodes no Džeksona kolta partrauca nelaimīga dzīvi. Un bēgļi atkal metas skriet.

Debesis slēpās aiz melniem mākoņiem, bet šoreiz tajos trakoja uguns, nevis ūdens. Starp kokiem iesniedzās dumu lentes, viņus vajadamas. Rids nemitīgi domaja par Hidru, stiegrainu kaklu un ļaunigu galvu kamolu. Uguns šķita nedaudz atkapjamies, bet kat­ru reizi, kad viņš pameta skatienu par plecu, ta vel joprojām bija turpat un meta blāvu, oranžu spīdumu par kokiem.

Bēgļi sasniedza atsegumu uz izciļņa kalna; ta bija klinšaina vieta, augsta un ļoti pārskatama. No tās viņi redzeja stavas iele­jas, kas iekļava kalnu, un ari nogāzes un virsotnes talakaja mala.

Ielejas bija tumšas un biezi apaugušas ar mežu, un dažviet bija redzami balti punkti - straujas upes likumi.

Mjuirs paspraucas Rīdām garam un nostājās atseguma mala.

-    Kur tad ir tas draņķa nosēšanas laukums?

Grants noradīja uz zemu pacēlumu starp ielejam tieši zem vie­tas, kur viņi staveja. Abas puses tam klat cieši spiedās kalni, un kore izskatijas tik šaura, ka uz tas nepietiktu vietas pat kazu ta­kai.

-   Tur mes nevarēsim nosēdināt lidmašīnu.

-    Ks to jau esmu darījis.

Aizslēgs ar metālisku klikšķi ieslīdēja vieta; skaņa parcirta klu­sumu ka šāviens. Viņi pagriežas. Nebija jēgas pat mēģināt pacelt ieroci. Viņiem apkart staveja ducis viru, veidodami pakavu, un visi bija bruņoti. Kokos un krūmos staveja vēl citi.

Viens no svešiniekiem paspēra soli uz priekšu. Tas bija kalsns vīrietis, parak sīks ierocim, ko turēja rokas. Viņš bija savilcis seju spraigā izteiksmē. Pagriezies atpakaļ, lai kaut ko pateiktu savam biedram, viņš paradīja begļiem uz piedurknes uzšutu sarkanu zvaigzni, tadu pašu, kadu Grants bija redzējis uzbrucējam Surse­la nama. Kad virs atkal palūkojas uz notvertajiem, viņa seja vidē­ja savads smaids.

-   Scm Grant, - viņš svešādā angļu valoda noteica. - Mes atkal tiekamies.

Grants iebaza revolveri maksti un neveikli pasmaidīja pretī.

-   Sveiks, Panos.

Divdesmit ceturta nodaļa

-    Kas tas par sprukstiņu? - Džeksons noprasīja. - Tu viņu pa­zīsti?

-   Panoss Rusakiss. Mes iepazināmies karā. Viņš Kreta cīnījās pret vāciešiem.

Džeksons noradīja uz ieroci.

-    Pret ko viņš cinas tagad?

-   Par Grieķiju. - Rusakiss izslējās taisnak, to teikdams, un cie­šāk satvēra ieroci.

-    Tev viņa politiskie uzskati nepaliktu, - Grants bridinaja. - Labak neuzdod jautajumus.

-   Un šie? - Partizāns ar stobru pamaja uz Granta biedru pusi. Viņa smaids bija nozudis. - Kas… ?

Viņš apravas un blenza uz Marinu, it ka spoku ieraudzījis.

-   Tu! Kapec tu esi šeit?

Rusakiss izskatijas apjucis, viņa kalsna seja satraukumā vie­bās. Grantu parņema nemiers. Grieķis palūkojas uz Džeksonu, pacēla skatienu uz debesim - melnu, zilu un peleku toņu jūkli. Bumbvedējs bija nozudis, bet visapkart vēl joprojām oda pec de­guma.

-   Kapec tu ved viņus šeit?

-   Bumbvedējam ar mums nav nekada sakara. Tas ir garš stāsts, un mēs negribam te kavēties. Šurp lido lidmašīna, kas mūs uz­ņems nolaišanas laukuma. Ja Jausi mums iet, mes tevi vairs ne­traucēsim.

Rusakiss kaut ko asi u/sauca vienam no saviem leitnantiem. Partizani pienaca tuvāk.

-   Nāciet mums līdzi.

Ceļinieki atdeva savus ieročus grieķiem un rinda soļoja lejup. Citas izvēles viņiem nebija. Rusakisa viri viņus ielenca un neno­laida ne acu, kamēr viņi uzmanīgi lika kaju starp akmeņiem un koku saknēm. Saule beidzot atgriežas debesis, un gaisu piesati- naja no mitras lapotnes kūpošie tvaiki. Grānts jutas ka nonācis Kongo baseina, nevis Grieķijas ziemeļos.

Džeksons, iedams Grantam aiz muguras, iejautajas:

-    Ka tu pazīsti to viru?

-   Kara laikā mes kopa darbojāmies Kreta. Viņš vadīja partiza- nu grupu.

-    Tātad viņš pazina Marinu?

-   Ne īpaši labi. Viņam un Marinas brālim bija… - Cirants vilci­nājās, -… atšķirīgi uzskati.

-   Ari ta to var nosaukt, - Mjuirs norūca.

Pec šķietami bezgalīgas kapšanas lejup nogāze saka izlīdzi­nāties. Grants apstajas un paostīja gaisu. Viņš atkal saoda ugu­ni, bet šoreiz ta nebija lipīga, eļļaina uguns, ko atveda lidmašīna. So aromatu caurvija smaržīgi priežu sveķi un čurkstošas jēra ga­ļas lauki. Granta kuņģis izsalkuma sažņaudzās. Pēdējo maltīti viņš bija ieturejis no rīta. Tagad mežs jau bija gandrīz satumsis.

Ceļinieki bija nonākuši vieta, kur koki negaidīti auga arvien retāk. Simt jardu attāluma saule apspīdēja šauru plaisu, ievilktu mežā; tas bija meklētais nosēšanas laukums. Tas atradas nevis uz pašas kores, bet gan uz dabiski veidojušās terases tieši zem tas, tapec augšējie koki slēpa laukumu no gandrīz visam pusēm. Par- tizani bija uzcēluši nometni mežā tam apkart; to veidoja dažas teltis, ugunskurs ēdiena gatavošanai un vairakas kastes ar munī­ciju. Divas sievietes, ģērbušās tadas pašas zaļās kaujas drebes, cepa virs uguns jeru. Rīdām, kurš Oksforda izklaidējās, katru ne- deļu aizejot uz kinoteātri, šis skats atgadinaja ainu no "Robiņa 1 luda piedzīvojumiem". Viņš nejustos pārsteigts, ja no krēslaina meža izdejotu Hrols Flinns ar spalvu pie cepures. Tomēr profe­sors ieraudzīja kaut ko vel pārsteidzošāku. Nometnes malā slejas kopa sasieti zari, veidojot vienkāršās būdas skeletu, kam uzlikts lapu jumts, bet nav sienu. Uz improvizētās grīdas bija salikti raupji testi baļķi, kas kalpoja par sedekli bērniem; tie bija satupu­ši ciešas rindas un ka sastinguši vēroja sirmu skolotāju, kura kaut ko rakstīja uz. tāfeles. Vairāki bērni ar interesi uzlukoja jaunpie- nacējus, plati iepletuši acis zem matu kodeļām un zirgastēm. Sko­lotāja piesita ar radamkociņu pie tāfeles, un visi paklausīgi pie­vērsās tai.

-    Ko viņi dara? - Džeksons jautāja.