- Viņu tevi ir meklēti noziedznieki. Bērni nevar apmeklet skolas, tapec vecāki atved viņus šurp.
Rusakiss pagriežas.
- Kuš. - Viņš pamaja vīriem, un tie aizdzina Grantu kopa ar pārējiem uz koku skupsnu nosēšanas laukuma mala. Vienīga skaņa bija savadais bērnu koris, kad tie skaitīja kadu skolotājas uzdotu rīmi.
- Kad pedējoreiz tikāmies, es tev liku nekad vairs nerādīties man acīs.
Grants paspēra soli tuvāk apļa malai. Šautenes stobrs nikni aizbīdīja viņu atpakaļ.
- Jēzus, Panos. Tu zini, ka esmu tavā puse.
- Vai tiešām? Agrāk - varbūt. Tagad tu esi kopa ar fašistiem.
Džeksons nespeja savaldīties.
- Fašistiem? Mēs esam labie! Varbūt neesi pamanījis, ka pēdējos četrus gadus mes palīdzējam tādiem ka jūs tikt vaļa no fašistiem. Gribat zināt, kas ir īstie Hitlera mantinieki? Varbūt pajautāsiet saviem drauģeļiem no Maskavas?
- Virs no Maskavas šorīt atnaca pie mums. VI )K pulkvedis. Tikai viena acs. - Rusakiss pielika plaukstu pie sejas labas puses, attēlodams acs apsēju.
- Kurčosovs.
- Tatad jus viņu pazīstat. Un viņš pazīst jus. Viņš mekle amerikaņi un trīs angļus. Sociālisma ienaidnieki, ļoti bīstami. - Rusakiss piegāja pie munīcijas kastes un izņēma no tās resnu pistoli ar notekcaurulei līdzīgu stobru. Neviens pat neuzdrošinājās runāt. - Viņš man sola naudu, zeltu un daudz ieroču, ja došos viņam līdzi jus meklet.
- Tomēr tu negāji, - Grānts sacīja.
Rusakiss ielādēja ierocī signālraķeti.
- Viņam līdzi bija vācietis. Es viņu satiku Kretā. Fašists belzigs. Kara laika nogalināja daudz grieķu. Lika mums vergot; lika rakt; lika mirt. Cuka. Tāpēc atteicos.
Grants izpūta elpu.
- Kas notika ar Kurčosovu?
Rusakiss paraustīja plecus.
- Ieleja mums ir daudz viru. Varbūt viņš atrada kadu, kurš bija ar mieru.
- Šķiet, mes ar tiem jau sastapamies.
Rusakiss klusēja. Taluma atskanēja lidaparata duna, kas šķēla meža lapotni - nevis bumbvedēju asa mkoņa, bet gan Dakotas sausais krekšķis.
- Un viņa? - Rusakiss noradīja ar signālraķešu pistoli uz Marinu. - Ne pirmo reizi es redzu l'apadžianopoulu sadarbojamies ar fašistiem.
Grieķis notēmēja pistoli pret debesim un nospieda gaili. Raķete švirkstēdama uzskrēja gaisa un uzspraga augstu virs kokiem, sabirdama sarkanu dumu makoru. Seši Rusakisa viri skriešus metas uz savam vietām nosēšanas laukuma malas.
- Alekseja liktenim nav nekādās saistības ar mums, - Cirants ierunājās. Visi ieroči ka apsūdzoši pirksti šķita versti tieši pret viņu. Viņš ari sāpīgi juta Marinas skatienu.
- Ko tas nozīme? - Marinas balsi skanēja histēriska nots. Viņiem pari parslideja ēna: Dakota lidoja zemāk, lai nopētītu laukumu. Nevieas nepacēla acis. - Kas notika ar Alekseju?
Rusakiss samiedza acis.
- Grants tev neteica?
- Viņš gaja boja uzbrukuma no slēpņa, - Grants izmisis iejaucās. Miklais gaiss šķita viņu smacējam.
- Briti viņu nogaleja, - Marina sacīja. - Baidijas, ka, tiklīdz vācieši aizies, pretošanas kustība mēģinās pārņemt varu Grieķijā un ieviest komunismu. Viņi domaja, ka varēs paturēt Grieķiju savas rokās, ja iznicinās komunistu vadoņus. Tapec nogalinaja Alekseju.
- Ne. Ne jau tāpēc, ka viņš komunists. Un ne jau angļi. Viņi cenšas, suta savu viru uzdevuma, bet viņam neizdevās. - Rusakiss uzmeta nicīgu skatienu Grantam. - Es sekoju. Gāju uz aizu. Nogalinaju Alekseju.
Marina neticigi lūkojas uz grieķi.
- Tu? Kapec?
- Atceries, kas notika trīs dienas, pirms Aleksejs mirst? Visi jusu viri - vācieši viņus nogale. Paliek tikai trīs: tu, Aleksejs un Grants.
- Aleksejs mus nosūtīja uz Retimno noverot vāciešu degvielas punktu.
- Jo viņš zina. Viņš zina, kas notiks. Tu zini, ka vācieši atrod tavus vīrus? Aleksejs viņiem stasta.
Marina nodrebēja, it ka būtu saņēmusi spērienu pa vēderu, un kļuva balta ka spoks. Grānts pastiepa roku, gribēdams viņu mierināt, bet Marina to nopurinaja.
- Kapec lai viņš mus nodotu? Mans brālis visu mužu cīnījās ar vāciešiem.
Rusakiss paraustīja plecus.
- Kapec cilvēki nodod dzimteni? Varbūt meitene, varbūt zelts? Then ksero - es nezinu. Bet ieskatos viņam acīs taja Improsas aizā un redzu patiesību.
Ja grieķis teica vēl kaut ko, tas nozuda vēja, jo Dakota rēkdama laidas lejup un ar skaļu būkšķi atsitās pret nosēšanās laukumu. Riteņi tik tikko palecas uz mīkstās zemes. Pilots bija rīkojies pareizi, vadot lidmašīnu lejup, bet viņam vel bija nepieciešams daudz vietas, lai to laicīgi apturētu. Gar laukuma maļam paslēpušies Rusakisa viri pacēla ieročus un gaidīja vadoņa signālu. Rusakiss neizlemigi paskatijas uz viņiem - un Marina izmantoja šo sekundes simtdaļu uzbrukumam. Viņa metas grieķim virsu un ar vienu plustošu kustību apvija roku vīrietim ap kaklu, vilkdama to sev klat smacējoša apskavienā, bet ar otru izrāva viņam no rokas pistoli un piespieda to Rusakisam pie labas auss.
- Vai viņš melo?
Kaujinieki ielenca Marinu ka rejošu suņu bars, vicinādami ieročus un aurodami, lai viņa laiž Rusakisu vaļa. Dakotas propelleri raidīja karstu gaisa plūsmu par klajumu. Bet Granta sejā bija skaidri lasama atbilde.
- Es zvērēju nogalinat cilvēku, kurš noslepkavoja Alekseju, - Marina sacīja.
Rusakiss ar mājienu pavēlēja savejiem nomierināties.
- Ja mani nogalinasi, tu mirsi. 1'avi draugi mirs, visi mirs.
Lidaparāts laukuma gala asi pagriežas un gatavojas pacelties.
Grants caur priekšejo stiklu redzeja pilotu, kurš ar skatienu mek- leja savus pasažierus. Kokos paslepušies partizani palika nepamanīti.
- Vai drīkstu kaut ko ieteikt? - Mjuirs painteresējās. Visas acis - un vairaki ieroči - pieversas viņam.
- Tu? - Marina izspļava. - Kas tev ir sakams? Vai tu devi pavēli nogalinat Alekseju?
- Man ar to nebija nekada sakara. Tas bija īpašo uzdevumu vienības lauciņš; es darbojos izlūkdienestā. - Mjuirs atvēra ziloņkaula etviju un izvilka no tas cigareti, ko tulit pat aizdedzinaja. - Mums ir divas izvēles: varam iestudet "I lamletu" un piemetāt skatuvi ar liķiem… vai ari izmantot veselo saprātu. Visi, kas šodien vēlas mirt: paceliet roku.
Viņš pārlaida skatienu niknajam, saspringtajam sejām visapkart.
- Lieliski. Marina, jusu brālis ir miris un tas ir traģiski, bet, ja viņu nenogalinātu Rusakisa kungs, to izdarītu kads cits. Varbūt jus pati, ja uzzinātu patiesību. Labak noslēgsim darījumu. Laidiet vaļā Rusakisu, viņš ļaus mums iekāpt lidmašīna un mes varēsim vest savas pakaļas svarīgākas darīšanās.
Marinas pirksts pieplaka gailim ciešāk. Kaujinieku loks paspēra soli tuvāk.
-Ja es tevi palaidīšu vaļa, vai ļausi mums kapt lidmašīna?
- Ja piekritu, manas rokas ir tīras? Mums vairs nav naida? - Rusakiss izspieda; Marinas roka ap kaklu liedza runai skaidrak.
-Ja.
- Un jeņķu lidmašīnas vairs nebūs?
Džeksons sarauca pieri.
- Nevaru apsolīt…
Mjuirs apcirtas apkart.
- Pie visiem velniem, 1 )žekson, padoma par svarigako.
- Labi, labi. - Džeksons padodamies pacēla rokas. - Mēs vairs nesūtīsim bumbvedējus. - Viņš riebuma pakratīja galvu un uzlu- koja Rusakisu. - Bet jus šaja kara neuzvarēsiet.
Marina nolaida pistoli un palaida tvērienu vaļīgak.
Rusakiss paberzeja kaklu.
- Jus nevarat mūžīgi aizkavēt labaku pasauli.
Viņi iekapa lidmašīna, saliekušies pret propelleru dzīto gaisa plusmu. Saule jau grima zemu aiz mākoņiem, un kalna augsta- kajas nogāzes vel trakoja uguns. Visu ieleju klaja bieza, zeltaina migla. Rids piespieda plāksni cieši pie krūtīm. Marina novērsās un lūkojas ara pa logu, cenzdamas slēpt asaras.