- Interesanti, ko teiks Kurčosovs, uzzinot, ka viņa paša viri palīdzējuši mums aizbēgt, - Džeksons līksms pratoja. - Kad viņš nomierināsies, mes jau būsim nočiepuši vairogu tieši viņam deguna gala.
Cirants uzmeta skatienu amerikanim.
- Vai turēsi Panosam doto solījumu? Sūtīsi bumbvedējus citur?
-Ja, jā, - Džeksons neverigi attrauca.
Lidmašīna sagazas uz sāniem un pievērsās Salonikiem. Grants palūkojas atpakaļ, cerodams vēl ieraudzīt zeltītas debesis, liet saule bija nogrimusi, un ieleju sedza dumi un tumsa.
Divdesmit piektā nodaļa
Kad viņi atgriezās Salonikos, pilsētu jau klāja tumsa. Dienesta automašīna sagaidīja pārgurušos ceļiniekus lidostā un aizveda uz nelielu viesnīcu. Taja nebija restorānā; vienīga vieta ar edie- nu, ko viņiem izdevās atrast, bija noplukuši ouzeria, pilna ar večukiem, kas spēlēja galda spēles un kārtis. Viesmīlis atnesa viņiem plati ar olīvām un pildītam vīnogulāju lapam, ko visi kāri norija.
Kad šķīvji bija tīri un ouzo blašķe piepildīta jau otru reizi, Rids nolika uz galdauta dārgo plāksni. Molho nebija to salauzis precīzi uz pusēm - Sursela fragments bija lielāks nekā Pembertona iegādātais, apmēram sešas collas plats. Visi aplūkoja zīmējumu. Divas zigzaga līnijas - stilizēta jūra - sašķēla to trijos attēlos. Augšēja zīmējuma tieši zem drūpošās malas vieta, kur to sadalīja Molho, bija redzami divi cilvēki, vīrietis un sieviete, kuri staveja katrs sava puse savadi veidolam pauguram. Grānts spēji ievilka elpu. Pat pēc trīs gadu tūkstošiem viņš vel joprojām spēja taja atpazīt dobo I emnas pakalnu, kurā ceļinieki bija atraduši Kabiru svetnī- cu. Un, ielūkojies ciešāk, Grants pamanīja divas sikas, lielvede- rainas figūriņas dejojam zem kalna ar āmuriem rokās. Starp abiem bija uzzīmēts aplis.
- Tiem jabut Kabiriem. Abi teli malas droši vien ir Hēfaists, kalēju dievs, un Ahilleja mate Tetida. - Kida zinātniskais runasveids nespeja apslēpt līksmo satraukumu.
- Un tas aplis… vai tas ir vairogs? - Džeksons jauta ja.
Rids pacēla roku pie galvas un paraustīja matu šķipsnu.
- Acīmredzot.
- Un tas noteikti ir Trojas karš. - Džeksons noradīja uz nākamo zīmējumu. Krāsa bija krietni pabalejusi, bet attēls vēl bija pietiekami skaidrs. Grāntam tas atgadinaja gravējumus Lemnas svētnīca. Kaujas rati joņoja ciņa, bet zem pilsētas sienām, uzbuvetam uz pakalna, divas bruņotu viru rindas stajas viena otrai pretī. Starp tam cīnījās divi viri. Viens bija aizmetis šķēpu, kas trīsēja otra apajaja vairoga, kamēr tas centās izvilkt zobenu.
- Ahillejs un Hektors. - Marina pastiepa roku, gribēdama attēlam pieskarties, bet atrāva to un apbrīna nopūtas.
… aizsegdams krūtis ar vairogu liesmojošu, Iīefaista balvu,
Krāšņu un prasmīgi kaltu.
Džeksons uzmeta asu skatienu Rīdām.
- "Liesmojošais vairogs"? Ko tas nozīmē?
Rīds paraustīja plecus.
- Tas ir parastais epitets, ko izmanto, apzīmējot Ahilleja bruņas. Vairogs bija pārklāts ar zeltu. Ja nemaldos, tas nozīmē tikai to, ka saules gaisma vairogs laistijas ka ugunis.
-Hmm.
- Un ši acīmredzot ir balta sala. - Mjuirs noradīja uz plāksnes apakšējo daļu. Car maļam krasa bija manāmi nolobījusies, bet vēl varēja saskatīt kalnu apakšēja labajā stūri, noklātu ar melnu toni. Virsotne slejas balts tornis, vainagots ar svētajiem ragiem.
- Tas ir templis, - Rids klusi noteica. - Ahilleja pazemes templis.
Viņš izvilka no somas cietu papīra lapu, uz kuras mērogā viens pret viens bija nokopējis Pembertona plāksnes zīmējumu, un pabīdīja to zem Sursela fragmenta. Zīmējuma mala un plāksnes drūpošais gals sakrita gandrīz nevainojami, beidzot ceļinieki redzēja visu attēlu kopuma. Mirušo ielejas svētvieta atradas augšējā kreisaja stūri, un tagad bija saprotams, ka ta ir daļa no ceturta zīmējuma, ko no pareja attēla atdalīja smailie viļņi. Visi pieci pārliecās par galdu un apbrīna uzlūkoja kopainu.
- Protams, būs jāveic ilgstoši un nopietni pētījumi. - Rids pagrieza plāksni otrādi; viņa akadēmiskais noskaņojums bija tikpat mainīgs ka laika apstakļi Oksforda. - Tomēr tagad mums vismaz ir pilns teksts.
- Vai beidzot varat to izlasīt? - Mjuirs jautaja.
- Šobrīd mums jadoma par kaut ko citu. Beidzot musu rīcībā ir skaidrs lineārā B teksta paraugs. Līdz šim viss, ko esmu secinājis par valodas strukturu, ir balstīts uz mūsu ncibā esošo teksta fragmentu, l'agad, kad esmu ieguvis jaunu tekstu, varu par- baudīt savas hipotēzes, redzēt, vai mani novērojumi atbilst patiesībai. Ja esmu visu izdarījis pareizi, man bus lieliskas izredzes sakt atšifrēšanas mēģinājumus.
- Sakt mēģinājumus… - Džeksons krampjaini norija malku ouzo,
- Vai jus nekad nevarat kaut ko gluži vienkārši izdarīt? Cik ilgi jūs šifresiet tekstu?
- Nezinu. - Rīda bezrūpīgais prieks bija pazudis, un viņa balsī skanēja kaut kas skarbs un aprauts. Marina šadu pārvērtību jau bija redzējusi, strādājot pie Pembertona, kad arheologs nonaca kādās jaunas idejas vai izaicinajuma vara. Pieklājība, pacietība, takts
- viss nozuda ka nebijis, kad prāts ievilkās sevi.
- Šampoljons pulējās divus gadus, līdz atšifrēja hieroglifus un viņa rīcība bija Rozetas akmens.
- Divus gadus? - Visi nuzeria apmeklētaji atrāva skatienu no glazem un spelem, lai blenztu uz svešinieku galdiņu stun. Džeksons pieklusināja balsi. - Varbūt jus nepamanijat, kas te pēdējās dienas notiek, bet mums nav divu gadu. Visticamak, mums nav pat divu nedeļu, ja sarkanie ir mums uz pedam. Mums steidzīgi jaatrod tas vairogs, citādi būsim nepareizaja pusē pasaules pēdēja kara.
Visi pavērtām mutēm skatijas uz amerikani.
I )žeksons noslaucīja muli salvete, nojauzdams, ka pateicis pārāk daudz.
- Teiksim ta: jus negribat dzīvot pasaule, kur vairogs ir krievu rokas. Sursels mums pateica, kur ir balta sala. Manuprat, mums jadodas uz. turieni, pirms belzigam prata iešaujas līdzīga doma.
- bet sala ir Padomju Savienībai piederošā teritorija, - Cirants iebilda.
- Tieši ta, un mums tur jātiek, cik atri vien iespejams. Ja sarkanie sapratis, ka vairogs aprakts viņu pašu pagalma, mēs nepagu- sim pat elpu ievilkt, pirms tas jau bus nogādāts Maskava.
Rids papurinaja galvu.
- Pat gadījuma, ja nokļūsiet salā, nevar gluži vienkārši pieiet pie tempļa durvīm un pieklauvet. bez plāksnē sniegtajiem norādījumiem jus to nemūžam neatradīsiet. Kapu aplaupitaji jau gadsimtiem ilgi tukšojuši Mirušo ieleju Kreta: neviens no tiem neatrada Kabiru svētnīcu, līdz paradijās Pembertons ar savu plāksnes daļu.
-Ta nav jūsu problēma. Mums ir instrumenti, kas spej atrast Sešdesmit pirmo elementu. Ja vairogs ir uz tas salas, mes to atradīsim.
Atgriezies sava istaba, Grants novilka kreklu un nomazgajas saplaisājuša izlietnē, kas bija iebūvēta telpas stun. Šķita, ka uz viņa adas sakaltis viss diena notikušais: turku tabaka no Sursela sudraba iemuta, sažuvušas asinis vieta, kur viņš sagriežas ar stiklu, uguns sodrēji un lidmašīnas eļļa. Viņš to visu noskrubināja, cik vien spēja, un uzmanīgi nosusināja ar dvieli sagraizītas plaukstas, līdz beidzot varēja sabrukt uz matrača. Gulta bija cieta un šaura, bet pēc tik grūtas dienas ta līdzinājās paradīzei. Grants bridi gulēja bass, kailām krūtīm, un baudīja gaisa veso pieskārienu miklajai adai.