Pie durvīm pieklauveja. Viņš pasniedzās uz naktsgaldiņa pusi un uzlika roku uz revolvera spala.
- Vaļa!
lenaca Marina. Viņa bija ģērbusies pavisam vienkārši - balta blūzē un melnos svārkos, kas izcēla vidukli. Mati bija brīvi izlaisti par pleciem. Marina uz bridi apstajas, ieraudzījusi Granta kailumu, bet turpinaja ceļu. basas pēdas pavisam klusi mina grīdas dēļus. Viņa apsēdas uz gultas malas, un Cirants pamanīja sudrabotas nesen lietu asaru pēdas uz sievietes vaigiem.
- Nevaru nedomāt par Alekseju, - viņa kā paskaidrojot noteica un pagriezusies ielūkojas Grantam acis. - Vai ta ir taisnība?
- Kura daļa?
- Viss.
Grānts noglāstīja Marinas matus, kas plūda par mugura. Viņš juta sievietes ādu caur plāno kokvilnas blūzi.
-Tu negribi zināt.
Viņa nekustējās.
- Stāsti.
- Vai atceries to slēpni Kastro? Visa grupa - Nikoss, Sofokls, Menelajs un pārējie - gaja boja, vāciešu nošauti. Pēc divām dienam mani atsauca štābs. Izrādījās, ka Aleksejs mus nodevis. Man pavēlēja aizvest viņu uz tikšanas vietu balto kalnu ieleja netālu no lmprosas.
- Tu devies viņu nogalinat.
Grānts bridi klusēja, atceredamies putekļu garšu mute. To pēdējo neveiklo apskavienu, kuru neviens no viņiem abiem neuztvēra ka patiesu. Atceredamies brīdi, kad viņa pirksts pieskārās revolvera gailim un Alekseja acis uzplaiksnīja atklasme.
- Ps to nespeju. Skatījos uz. viņu un redzēju tikai tevi. Nezināju, ka Panoss man sekojis.
Marina nolobīja šķembu no gultas ramja un salauza to pirkstos.
- Man tu nekad to neteici.
- Tev bija labak neko nezināt. Hs gribēju, lai paturi Alekseju atmiņa ka varoni. - Grants vairs neglastija Marinas matus. - Turklāt man nemaz neradās iespeja kaut ko pastāstīt. Rusakiss gandrīz nogalinaja ari mani, domadams, ka mēs ar Alekseju sadarbojamies. Viņš apsolīja mani nogalinat, ja kaut reizi ieraudzīs mani Kreta. Mana karjera īpašo uzdevumu vienība tik un ta bija beigusies; es neizpildīju nepārprotamu pavēli. Man nekad vairs neuzticetu nevienu uzdevumu. Tapec es nozudu.
- Ks neko nezināju.
-Aleksejs sagadaja angļiem lielu kaunu. Viņi negribeja izpaust pasaulei, ka viens no viņu labakajiem sabiedrotajiem parbedzis nacistu puse. Angļi šo informāciju pacentās noklusēt.
Pagaja mirklis, kas šķita ka mūžība; neviens no abiem nekustējās un nerunaja. Grans atgulās, nolikdams galvu uz. spilvena, un Marina vēl joprojām stīvu muguru sedeja uz gultas malas. Grants pamanīja, ka viņa noslauka asaras. Pec tam Marina pagriezās, pieliecas Grantam klat un noskūpstīja viņu uz lupām.
- Vajadzēja man pastāstīt, - sieviete nočukstēja. - Bet pateicos
tev.
Grants reaģeja gluži instinktīvi. Viņš apvija rokas Marinai ap- kart un novilka viņu lejup sev virsu. Marina nepretojas. Viņas lupas skara Granta vaigu, mīkstas un sausas pret raupjajiem rugājiem, un mele apveltīja vīrieti ar ašiem čūskas skūpstiem. Uzlicis plaukstu Marinai uz galvas, viņš to vadīja atpakaļ pie mutes. Marinas mele iešāvās starp vīrieša lupām. Viņš sajuta anīsu, saoda tabaku, muskusu un smaržas, kad Marinas mati nošalca par viņa seju.
Atspiedusi plaukstas Grantam pret krūtīm, Marina paliecās atpakaļ un parmeta kaju par vīrieša augumu. Svārki uzrāvās augšup, atklājot kremkrasas zīda apakškreklu. Grants pabaza pirkstus zem tā un iekļuva sleptaja vieta. Marina spēji ievilka elpu un šūpodamas paravas atpakaļ, līdz nonaca sēdus virs Granta.
Viņa pacēla roku, gatavodamas atpogāt blūzi, bet Cirants paguva pirmais. Viņš satvēra blūzes augšmalu un ar vienu kustību atra- va vaļa pogas, atkladams skatienam sievietes krūtis. Viņa pacēla rokas. Naktsgaldiņa lampa meta par viņu kvēlojošu, oranžu gaismu. Palūkojies augšup, Cirants ieraudzīja uz griestiem šūpojamies Marinas enu. Blūzē ietvertas krūtis, paceltas rokas, gar augšstilbiem sakrokojušies svārki - tas viss radīja iespaidu, ka viņa pārvērtusies par mīnojiešu dievietes iemiesojumu, tik primitīvu, kaislīgu, radoša speķa pārpilnu.
Marina novilka blūzi. Cirants pasniedzas, gribēdams pieskarties viņas krūtīm, bet viņa satvēra Granta plaukstas savējas un nogrūda vīrieti atpakaļ zeme. Paliekusies uz priekšu, viņa ļava krūtsgaliem skart Granta adu. Sajutusi, ka viņš vairs nepretojas, Marina ar vienu roku atrava vaļa viņa jostu un virzīja plaukstu lejup, citu pec citas atpogadama pogas, glastidama viņa locekli.
Grants ar spēju kustību šāvās augšup. Marina zaudēja līdzsvaru, un Grants nekavejoties ar visu augumu pagriežas, likdams abiem apvelties apkart. Tagad augša bija nokļuvis viņš. Marina locījās un cīnījās zem viņa, ar nagiem ievilkdama dziļas švīkas vīrieša mugura, bet nespeja viņu izkustināt no vietas. Cirants paplēta viņas kajas. Marina ar kajam aptvēra viņa augšstilbus un spieda papēžus viņam pie dibena. Grants apvija rokas ap sievietes slaidajiem pleciem, nedaudz viņu paceldams, līdz viss kraš- ņais augums bija izliekts uz Granta pusi.
Viņš iegaja sievietes dzīles, un viņa to ievilka sava tumsa.
Divdesmit sestā nodaļa
Melna jura netālu no Čūsku salas
Pēc divdesmit četrām stundām
Viņi ielidoja nakts aizsega. Vienīgo gaismu lidmašīnā deva blāvi spīdošie instrumenti, bet šad tad paradijās kāda kuģa naviga- cijas uguņi, kas trīsuļoja uz ūdens virsmas kā sīks zvaigznajs. Neviens nerunaja. Neviens neloloja ilūzijas par briesmām, kas viņus ieskava no visam pusēm.
Džeksons, kurš sēdēja pilota vieta, caur kreisas puses logu uz- lukoja gaismas svēdru aiz apvaršņa.
- Tā ir robeža. Nupat esam ielidojuši Padomju Savienības gaisa telpa.
- Ja kadam ir padoma parbegšana, šis ir īstais bridis, - Mjuirs noteica un uzmeta ļaunu skatienu Marinai. Crānts juta, ka viņa sastingst.
- Kas tas? - Otrā pilota sēdeklī iespiestais Rids piespieda plaukstu pie stikla un uz kaut ko noradīja. Zem viņiem un priekša tumsu šķēla balta, pulsējoša gaisma.
- Spriežot pec "Melnas juras ceļveža pilotiem", uz salas aug- staka punkta ir baka, - Marina sacīja.
- Tatad esam klat. Citu salu te tuvuma nav. - Džeksons paga- za lidmašīnu uz kreisa sparna, parava dzinēja sviru un saka lēnu nolaišanos. Laiks bija aprēķināts pareizi; labas puses loga bija redzams, ka virs austrumu apvaršņa tumsa jau gaist, pieņemot violeti zilu nokrāsu.
- Cerosim, ka mus lur negaida neviens asinskars dievs ar nodomu noraut mums visus locekļus.
Saulei ceļoties debesis, viņi skāra ūdeni un palekdamies iesli- deja sekla līci. Visi aizgrabli lūkojas apkart, nespedami noticēt, ka tiešam ir klat. Pats to neapjauzdams, Grants bija domājis ieraudzīt kaut ko mirdzošu un majestātisku: ceļus alabastra krasas kalnus, kas atstarotu saules gaismu ka sniegs, vai marmora sienu ceļamies augšup no juras. Pat kaut kas līdzīgs Duvras baltajām klintīm spētu apmierinat viņa iztēli. Bet šis klintis bija rūsgani bruņas. Vienīga balta krasa bija redzama putnu atstatajos izkārnījumu pleķos, un to šeit bija pietiekami.
- Vai esi pārliecināts, ka šī ir īsta vieta? - Mjuirs painteresejās. - Man ta nešķiet īpaši balta.
- Nosaukums acīmredzot ir metafora. - Rīda balsi gan skanēja šaubas; viņš izskatijas tikpat vilies ka pārējie.
Mjuirs izsmējīgi nodungoja dažas notis no Veras Linnas repertuārā. Salas ziemeļrietumu puse bija izveidotas betona kāpnes, kas veda lejup pa sarkanajam klintīm uz. piestātni. Džeksons izslēdza dzinējus un ļava viļņiem aizšūpot lidmašīnu dažus pēdējos jardus līdz krastam. Ta viegli nodrebeja, pontonam atsitoties pret piestātni; nakamaja mirkli Grants jau nolēca leja un apsēja virvi ap rūsējošu pali. Viņš palūkojas uz otru mola malu, kur pie dzelzs riņķa bija piesieta apdauzīta, noskrambata airu laiva.