- Ar kadu pretestību mums jārēķinās?
- Baka ir uzraugs. Londona uzskata, ka droši vien te mitinās ari kada sauja krievu inženieru, kuri ierīko kaut kadu radio mastu.
- Tad jau labi, ka ieradamies gatavi visam.
Džeksons izdalīja saviem biedriem četras M3 Grease un maisiņus ar rezerves aptverem un granatam. Rīdām netika pasniegta
mašīnpistole; viņš sev par lielam šausmam saņēma nelielu
Stnith&tWea$on.
- Hs to nevaru pieņemt, - viņš protesteja. - Nekad mūžā neesmu šāvis.
- Tas paredzēts drošībai, - Džeksons paskaidroja. - Ja velies mieru, gatavojies karam. Si vi pacem, jura bellum. Aristotelis. - Viņš skaļi iesmejas, redzot pārsteigumu Rīda seja. - Jus nedomājāt, ka es to zinu, vai ne?
- Nemūžam nebutu tam ticējis, - Rids sāji noteica.
Džeksons iespieda pistoli profesoram rokā.
- I,uk, drošības aizslēgs, šis ir gailis, un ar šo galu jateme uz ļaundariem. Neizmantojiet to, ja neesat pietiekami tuvu, lai ne- aizšautu garam. - Amerikānis ierāpās lidmašīnas aizmugure un uzsauca Grantam: - Ei, palīdzi man!
Abi izvilka lauka nelielu koka konteineru apmēram alus kastes lielumā. Tas bija pārsteidzoši smags. Grānts jau iepriekšējā vakarā bija redzējis, ka Džeksons to iekrauj lidmašīnā, un viņu māca ziņkāre. Vienīgais mājiens par saturu bija melniem cipariem iespiests sērijas numurs uz vāka.
Džeksons ielūkojas pulksteni.
- Cik rada tev, Grant?
- Piecpadsmit minūtes pari pieciem.
- Lieliski. Cerēsim, ka visi vel guļ.
Viņi sāka kāpienu ļoti piesardzīgi, cenzdamies nepaslīdēt uz putnu meslu segas, kas klaja pakapienus ka izlijusi krasa. Grants un Džeksons stiepa koka kasti sev pa vidu, un Marina gaja pirmā. Svārkus un blūzi viņa bija nomainījusi pret zaļam, vaļīgam kaujas biksēm un haki krasas kreklu, bet pat šis neglītas drebes nespeja pilnīgi noslēpt viņas skaisto augumu. Grants juta kaut ko sažņaudzamies krūtis, atceredamies iepriekšējo nakti. Viņam acu priekšā nozibēja atmiņu aina: virmojošs zīds, āda, smaržas.
Jau nakamaja bridi viņa zābaks trapija pa pakapiena malu un aizslīdēja prom. Grānts grūda roku uz priekšu, gribēdams atbalstīties pret klinti, bet plauksta iegrima biezā putnu mēslu pikuci. Ūbeļu bars klaigadams uzspurdza gaisā no plaisas.
Džeksons veltīja viņam ašu, niknu skatienu.
- Pacentīsimies neatvieglot sarkanajiem dzīvi.
Viņi sasniedza kāpņu augšgalu un piesardzīgi palūkojās pāri malai. Divsimt piecdesmit jardu attaluma slejas bāka. Ta bija uzcelta uz zemas kalna virsotnes - drukns, astoņstūrains tornis apmēram piecdesmit pēdu augstuma, un tam blakus atradas vien- stava maja. Uz to veda akmeņaina taka, izskrāpētā salas planajā augsne.
Džeksons nolika kasti zeme un izvilka no somas zilu cepuri ar sarkanu lenti. Viņš uzmauca to galvā.
Grants uzmeta viņam iesāņus skatienu.
-Ja tevi notvers, dabūsi lodi galva par spiegošanu.
-Ja viņi uzzinās, kas esam, tad mus visus nošaus tik un ta.
Atstājuši Rīdu un kasti kāpņu augšgala, viņi sekoja Džekso- nam ceļā pa taku. Grants laida skatienu pāri apkartnei, cenzdamies izskatīties nekaitīgs, bet vienlaikus paturēt baku redzeslokā. Uz salas nebija iespējas paslepties, nebija koku un krumu, pat puķu ne. Šī bija mirusi vieta, nekas vairak par klinti juras vidu, kur piemesties putniem. To ligzdas bija it visur; Grantam nebija ne jausmas, kur spārnotie negantnieki atrod zarus, no kuriem tās buvet.
Ceļa mala nozibēja tumša ena, kas aizlocījās pari ceļam. Džeksons salēcās, norava no pleca mašīnpistoli un jau grasījās izšaut, pirms ieraudzīja, ka tā ir melna, tieva čūska, žokļus plaši atpletu- si apkart plankumainai olai, ko turēja mute. Tā nozuda cauruma takas otra puse.
- Tikai mieru, - Grants bridinaja, noradīdams uz baku. - Mes negribam radīt iespaidu, ka nervozejam.
- Ja, pareizi.
Viņi nokļuva kores augšā. Baka slejās augstu viņiem pari, bet visapkart pletās sala. Ta nebija liela, pat ne jūdzi gara un varbūt ceturtdaļjudzi plata. Koku nebija, tāpēc sala šķita vēl mazaka. Grants nekur neredzeja templi, kaut gan rietumu pusē bija dažas nedabiski taisnas kores, kas veidoja asas ieloces varpatu aizsega. Vienīgas ēkas bija baka un tās uzrauga mājiņa.
- Izskatas, ka smalkais apģērbs tomēr nebija nepieciešams. - bākā nebija manāma nekada kustība. Ceļinieki jau bija nokļuvuši pietiekami tuvu, lai dzirdētu motora rukoņu, tam darbinot lampu ka uzgriežamu rotaļlietu, kas palēnam norimst. Augstu debesis riņķoja kaijas.
Džeksons ar ieroci pamaja uz namiņa pusi. Koka sleģi, saļa vēja izbalinati, vēl joprojām bija ciet.
- Inženieri laikam sež iekšā.
Grants un Marina pieskrēja pie durvīm un piesleja plecu pie sienas katrs sava pusē. Džeksons un Mjuirs ieņema piesegšanas pozīcijas viņiem pretī.
Grants uzmeta skatienu Marinai un pacēla īkšķi.
- Gatava?
Viņa pamaja. Vējš kustinaja lentu, ar ko bija sasieti sievietes mati, un viņas acis spoži mirdzēja piedzīvojuma gaidas. Grānts pacēla trīs pirkstus. Divi… viens…
Durvis atspraga uz iekšu - tikai sekundes simtdaļu, pirms tam butu trāpījis Granta zabaka papēdis. Tajās paradījas dīvains stāvs garas biksēs un ar vilnas cepuri galvā, miegaini berzedams acis.
- Kto zdesj?
Viņš nekad neuzzināja, kas noticis. Granta zābaks ietriecās vīrieša staklē ar visu durvīm paredzēto speķu. Nežēlīgas sāpēs iekaucies, viņš saliecas un atstreipuļoja atmuguriski. Grants, zaudējis līdzsvaru, viņam sekoja, atduras pret krievu un nokrita, sapinies roku un kaju mudžekli. Grants nekavējoties iztaisnojas - un gandrīz nogaza no kājām Marinu, kura viņam jau sekoja.
- Jēzus!
Grānts pameta skatienu apkart. Viņi atradās neliela telpā ar galdu viena gala, dzelzs plīti vidu un trim divstāvu gultam, kas bija piestumtas pie sienam. Četras gultas gulēja jauniesaukti puiši, uzlukodami iebrucējus ar dažada līmeņa šausmam un neizpratni sejās, kas iznira no segu apakšas. Grants pievērsa tiem mašīnpistoli.
- Nekustēties!
Viņam pie kajam gulošais krievs ievaidējās un metās uz tuvākās tukšas gultas pusi, locīdamies pa betona grīdu. Grants izdzirda kustību aiz. sevis un steigšus palūkojas par plecu. Džeksons un Mjuirs bija pienākuši pie durvīm un skatijas iekša.
-Visus atradi?
- Ta izskatas. Ks…
No telpas talakā gala atskanēja klikšķis. Grānts pacēla acis un
tikai tagad pamanīja, ka siena ir vēl vienas durvis. Klusībā sevi nolamājis, viņš skriešus metās pie tām, izlaida caur plāno koku trīs lodes un izspēra durvis. Aiz tam slēpās vannasistaba ar tērauda izlietni viena stūri, tualetes podu bez. vaka otra un vesu vēja pusmu atvērta ja loga starp tiem abiem. Grants palūkojas arā un paspēja ieraudzīt puskailu stāvu, kas skrēja uz. bakas pusi. Viņš pacēla ieroci pie loga un izšava, bet bēglis vairs nebija redzams. Lodes spēja tikai ieskrambāt apmetumu torņa pamatne.
- Velns.
Grānts metās skriet atpakaļ caur guļamistabu, garam Mjuiram un Džeksonam, un atgriežas nespodraja dienas gaisma. Viņš paguva ieraudzīt, ka bakas durvis aizcērtas, un dzirdēt bultas aiz- šaušanu. Viņš pacēla ieroci, bet uzreiz to nolaida. Durvis bija klasisks Padomju Savienības darba paraugs, pamatīga tērauda plāksne, kam paredzets izturēt pilnīgi visu, ko tai pretī spēj raidīt Melnas juras vētras.
Mjuirs izskrēja no namiņa Grantam pakaļ.
- Velns un elle, kas te notiek?