- Viens no viņiem nupat iesledzas tornī.
Mjuirs izgrūda rupju lamu vardu un paraustīja plecus.
- Gan jau bus labi. Tur viņš neko nevar izdarīt.
- Var gan. - Džeksons, nostājies durvis, noradīja uz vadu mur- skuli, kas bija izstiepts gar bakas virsotni. - Ta ir sasodīta radio- antena.
Grants apskrēja apkart astoņstūrainajam tornim. Tas bija celts navigacijas merķiem, nevis ka cietoksnis: otra puse siena bija iestrādāti dzelzs aķi, kas veidoja kāpnes augšup uz galeriju apkart lampai. Uzmetis mašīnpistoli plecā, Grants saka kapt. Baka bija diezgan nolaista: skatienam alklajas kaili betona gabali vietās, kur ta nesen labota, un logus vēl joprojām klaja mazi limlen- tes krustiņi, kas lēnam lobījās nost.
Viņam rāpjoties augstak, vējš pieņemas spēkā. Grants redzēja leja plešamies visu salu - un talak an juru. Ne mirkli neapstada- mies, viņš palūkojas uz apvārsni: daži kravas kuģi un naftas par- vadataji, bet neka bīstama. Pagaidam.
Grants sasniedza kāpņu augšgalu un izlauzas zem margam. Krievs nebija skrējis šurp; stikla kupols bija tukšs, tikai spoguļla- terna vel griezās uz sava diska. Grants ieraudzīja durvis, paraustīja rokturi - un tas padevas. Sarūsējušajam eņģem klusi nočīkstot, durvis paveras un, vēja brāzmās pūstas, aizcirtas viņam aiz muguras.
Pec ārpusē valdošajiem trokšņiem baka šķita regaini klusa. I a- terna grabēja, griežoties ap savu asi, un caur atvērto luku grīda bija dzirdami steidzīgi soļi. Grants nolaida trepes, kas sniedzas līdz šaurai platformai kāpņu augšgala. Viņš noskrēja pa izliektajam kapnem leja uz zemāko stāvu. Tur viņš pamanīja atvērtas durvis, aiz kuram paveras vienkāršā, balsinata istaba. Vīrietis ar smilšu krasas matiem, ģerbies tikai biksēs, tupēja pie radiouztvērēja un drudžaini grozīja ripu.
Grants noņēma ieroci no pleca un notēmēja to krievam pret krūtīm. Panika iebrēcies, vīrietis pacēla rokas un atkapās no ra- dioaparaia. Grants apdomaja, vai nešaut tik un ta, bet i/lēma to nedarīt. Lai kadu ļaunumu krievam bija izdevies nodarīt, to padarīt par nebijušu vairs nevareja.
Grānts un Marina ieslodzīja gūstekņus bakas pamatne izbūvēta noliktava; tie bija seši inženieri un pavecais bakas uzraugs, kuru Grānts atrada slepjamies zem gultas otraja stava. Džeksons atveda Rīdu un noslēpumaino koka kasti. Visi sapulcējas pie bakas, piesardzīgi vērodami debesis un juru.
- Ka tev šķiet, cik daudz laika mums vēl ir?
Grants instinktīvi palūkojas pulksteni, it ka tas varētu sniegt atbildi.
- Nedomāju, ka viņš paguva aizsūtīt kadu ziņu. Pat ja viņam tas izdevās, paies vismaz vairakas stundas, līdz šurp atkjus laiva.
- Lieliski, - Džeksons noteica. - Laika ir pietiekami.
Marina neticīgi skatijas uz amerikaņi.
- Vai tev ir nojausma par arheoloģijas pamatprincipiem? - viņa indīgi painteresejas. - Tādas celtnes, kadu meklejam mes, nevar gluži vienkārši izcelt no zemes. I ,ai pārlūkotu visu salu, bus nepieciešamas vairakas nedēļas.
Džeksons nometas ceļos blakus koka kastei un ar naža asmeni atspieda vaļa tas vaku. Visi iemeta skatienu noslepumainaja konteinera. Tur uz mīkstas salmu kartas bija nolikta melna kaste apmēram celtniecības bluķa lieluma. Tās augšpuse bija iestiprināts hroma rokturis, viena gala rēgojās kaut kas līdzīgs merska- lai, bet gar sāniem stiepās pogu un slēdžu rinda.
- Kas tas ir? - Rids jautaja.
- bismatrons. Tas, hmm, sajūt Sešdesmit pirmo elementu.
- Ja tavējie par ta eksistenci uzzināja tikai pirms trim mene- šiem, jāatzīst, ka viņi darbojušies ļoti atri, -G.rants piezīmeja.
Džeksons piespiesti uzsmaidīja.
- Man varat neko nevaicat. Tādus jautājumus es atstaju lielo smadzeņu ziņa. Lai nu ka, ja vairogs ir kaut kur uz salas, šis mazulītis to atradis.
Viņš nospieda slēdzi. Skalas adata aizskrēja līdz lodziņa otram galam, bet atgriežas sava vieta, ik pa brīdim noraustoties. No aparata atskanēja zema dūkoņa, ko ik pa brīdim papildinaja čerk- stoņa un klikšķi.
- Runātīgs radījums, - Rids noteica.
Džeksons saka kapi lejup pa nogāzi, virzīdamies uz. rietumiem. Mjuirs viņam sekoja, bet Grants, Rids un Marina vēroja abus aizejam.
- Sursels apgalvoja, ka uz šīs salas ir templis, - Grants ieminējas, laizdams skatienu pari tukšajai zemei. - Ja vairogs vispār kaut kur ir, tam jabut šeit.
Marina iebaza roku soma un izvilka no tās plānu, bruņa audekla iesietu gramatiņu.
- Sursela monogrāfija. Taja ir karies kopija, ko uzzīmēja Kritskijs, ieradies šeit tūkstoš astoņsimt divdesmit trešaja gada. - Viņa saka šķirstīt lapas. Granta nepieradušajai acij šķita, ka kads paņēmis tekstus vismaz sešas valodas un sametis tos visus kopa. Gandrīz katra lappuse bija ka audums, kura cieši savīta kopa franču, grieķu, latiņu, vācu, krievu un dažviet pat angļu valoda.
Marina atrada karti un izplaja gramatu uz ceļgala. Karte bija pavisam vienkāršā. Viļņotas līnijas ieskicēja salas kontūras; punktotas līnijas apzīmēja balsta sienas, ko Grants bija redzējis, sta- vedams bakas tornī, l'aša salas vidu, tas augstakaja punkta, kvad- rata ievilkts kvadrats kalpoja par tempļa simbolu. G.rānts pameta skatienu apkārt. No savas vietas viņi redzēja visu salu, kas bija ka gandrīz parak nevainojama karies kopija.
- Tas ir šeit, - Rids ieterpa vārdos secinājumu, pie ka visi bija nonākuši vienlaikus. - Mes stavam tam virsu.
- Bet te nav vairak par pusmetru augsnes virskārtās. - Marina noradīja uz taku, ko viņi bija mērojuši ceļa no piestātnes. Tās virsmu veidoja kails akmens tada pašā krasa ka apkartejas klintis. Zemes vaļņi takas abas pusēs nebija augstaki par pedu.
- Tad jau mums nevajadzēs ilgi rakt.
Viņi sameklēja darbarīkus, ko bija atveduši līdzi lidmašīna. Marina ieskrapeja zeme līniju, kas vairak vai mazak dalīja kori pa diagonali, un ceļinieki saka rakt. Tas tiešam nebija ilgi. Jau pec treša cirtiena Granta lāpsta trapija pa akmeni. Nepagaja ne piecpadsmit minūtes, līdz viņi jau bija attīrījuši apmēram pedu platu un desmit pēdas garu grāvi, kas veidoja raupju akmens retu zāles paklaja.
- Varbūt šeit kaut kur ir tempļa pamati, bet nav vietas apraktiem dārgumiem, - Grants sacīja, slaucīdams pieri. Debesis sedza svina peleki mākoņi, un vējš, kas pirms tam puta no jūras puses, bija aprimis pavisam.
- Klinti jabut kadai alai vai tunelim. Tapat ka I.emna. - Marina sakrustotam kajam apsēdas gravja mala un laida izrakņato zemi caur pirkstiem.
- Džeksona burvju kastītei ir cits viedoklis. - Džeksons un Mjuirs bija sasnieguši nogāzes apakšējo malu un tagad staveja uz parkares, izskatīdamies pec sīkiem siluetiem uz bangojošas jūras fona.
♦ ■
- Vai jums šķiet, ka ta tiešam spes atrast šo noslēpumaino elementu? - Rids painteresejās.
Grants iesmejas.
- Kaut ko tā atradis. Es redzeju kaut ko līdzīgu Kongo. To izmantoja derīgo izrakteņu mekletaji.
Rīda acīs atplaiksnija interese.
- Vai ar to iespejams atrast ari zeltu?
- Vīri, kuri to izmantoja, nemekleja zeltu. - Grants pieceļas un iecirta lāpstu zemē. - Vai zināt, kas ir Geigera-Millera skaititajs?
Rids papurinaja galvu.
- Tas jūt radiaciju. Viri, kuru rokas es redzeju šadu ierīci, mek- leja…
- Skatieties!
Marina bija spēji izslejusies sēdus. Viņas rokas bija netīras, notraipītas ar zemi līdz pat elkoņiem, bet plauksta viņa kaut ko turēja. Pec Granta domam, tas bija plakans olis. Marina tam uzspļa- va, paberzeja akmeni pret bikšu ceļgalu un klusēdama pasniedza to Rīdām.
Profesors to uzmanīgi nopētīja, ar nagu nokasīdams zemes graudus, un viņa acis iepletās.