Grants palūkojas atpakaļ. Parejie vēroja viņus no majas durvīm, bet debesīs atkal riņķoja lidmašīnas.
- Mums jātiek atpakaļ aizsegā.
Džeksonu šie jaunumi neiepriecināja.
- Kad paradijas baka?
- Kaut kad deviņpadsmitaja gadsimtā. Ta pieminēta admira- litates izdotaja "Pilota ceļvedi" tūkstoš astoņsimt deviņdesmit ce- turtaja gada.
- Cilvēki, kuri to uzbuveja… Vai viņi…
Rids papurināja galvu.
- Šaubos. To nevarētu paturēt noslēpuma, ne jau uz šis kailās klints. Tas butu laikmeta sensacionālākais atklajums.
-Tātad šeit tas nav meklejams. Velns. - Mjuirs bezspeciga niknuma iespera pa gultu un aizdedzināja cigareti. Šķita, ka nikotīns viņu nedaudz nomierina.
- Vairogs varētu but šeit, - Rids piesardzīgi ieminejās. - Varbūt zem tempļa ir tuneļu sazarojums, tapat ka Lemna. Varbūt jusu aparats nevar to tik dziļi sajust.
- Tas mesls tika veidots ar mērķi sajust… savu mērķi… ļoti talu pazemē. Nedomāju, ka bars akmens laikmeta censoņu varēja ierakties pietiekami dziļi, lai tam butu kada nozīme.
- Bronzas laikmets, - Rids nomurminaja.
- Lai nu kā, - saruna iejaucas Marina, - krievi droši vien uz- raka visu apkarini, būvēdami baku. Ja šeit bija ala, viņi atrastu arī to.
- Vareni. Tatad vairoga šeil nav, bet mes esam. Ko darīsim?
- Musu vienīga iespeja ir izpētīt Sursela plāksni. Varbūt attēlos aizmugure ieslepta kada norāde. - Rids uzsita pa kabatu, kura glabaja plāksni, droši ievīstītu cigāru kaste. - Kreta mums tas izdevās.
Džeksons neticīgi uzlūkoja Rīdu.
- Vai zināt, profesor, es biju domājis kaut ko īstermiņa. Piemē- ram, ka mums tikt nost no šis salas, ja virs galvas mums riņķo iznīcinātāji un visa Melnas juras flote droši vien kuģo šurp?
- Pagaidīsim, - Grants ierosināja. - Iznīcinātajiem agri vai vēlu beigsies degviela. Kad viņi aizlidos, mes sekosim. - Viņš piešķieba galvu. - Izklausās, ka viņi jau dodas ceļā.
Grants pabaza galvu lauka pa durvīm. Pagāja tikai mirklis, līdz viņš ar skatienu atrada iznicinātājus pie pelēkajam debesim; tie bija augstak, neka domāts, un spēji kapa vēl augstak.
- Tev laikam taisnība, - Džeksons atzina. - Viņi lido augša.
- lespejams. - Grants apēnoja acis ar plaukstu. Lidmašīnu manevrā bija kaut kas pazīstams; kaut kas Jaunu vēstošs.
- Skrieniet uz buku! - Grants piepeši ieaurojas. - Ātri!
Iznicinātāji apsviedas apkārt un atgriežas, pavērsuši priekšgalu lejup pret salu. Ceļinieki sekoja Grantam skrejiena uz baku, lai paslēptos aiz tās masīvajam sienam. Krievu piloti noteikti to pamanīja - bet viņus neinteresēja Grants. Ieroči atklaja uguni. Tra- sejošas lodes kapaja zemi divsimt jardu attaluma ka smags, liesmojošs lietus. Vērodams notiekošo no bakas durvīm, Grants neredzēja, kur lodes ietriecas, bet zinaja, kas ir to mērķis. Viņš iztēlojās, ka čaulītes uzkuļ kārtīgās, baltas putu līnijas viļņos, tuvojas betona piestātnei un…
Sprādziens satricināja gaisu. Ziemeļaustrumu pusē zem klintīm augša uzvijas liesmu un melnu dumu mākonis, bridi pakavējas un saka plesties uz visam pusēm kā baldahīns. Tam sekoja vairaki klusi sprādzieni, kas atgadinaja petaržu virkni. Piloti par- trauca stāvo kritienu lejup un asi pagāza lidmašīnas uz sāniem, vairīdamies dumu. Grants redzēja vienu no tiem pasitam spārnus ironiskā sveiciena; pec tam abas lidmašīnas kapa augšup un nozuda aiz apvāršņa rietumos.
- Vai kadam ir jauns plāns? - Džeksons painteresejas.
Viņi staveja klints mala un lūkojās lejup uz piestātni, pulēdamies kaut ko saskatīt caur dūmiem, kas vēl joprojām cēlās no hidroplānā karkasa. Nebija neka īpaša, ko redzēt. Lodes bija trāpījušas pa degvielas tvertnem un lidmašīna sarauta gabalos. Viens no pontoniem peldeja ūdeni kā svētlaimīga haizivs; apsviluši metālā gabali šūpojās tam apkart vai slēpās akmeņos klints pamatnē, kur daļa jau bija izskalota.
- Vismaz airu laiva vel ir šeit, - Rids ieminejas, cenzdamies atrast kaut ko iepriecinošu. Viņš runaja patiesību: betona piestātne bija pasargajusi bakas uzrauga mazo laiviņu no sprādziena un krievu lodēm, kaut gan ta šķita iegrimusi dziļāk ūdeni nekā iepriekš.
- Mes tajā nevaram aizbēgt. Tuvāka droša osta ir divsimt piecdesmit judžu attaluma, ja mums vispār izdotos neapmaldotics atrast ceļu. Es taja tupele nesēstos pat tad, ja vajadzētu tikai šķērsot Temzu. - Mjuirs ieklepojas, saņēmis kodīgu dumu mākoni seja.
- Krievi drīz atgriezīsies, - Grants sacīja, lūkodamies uz plašo ūdens klaju. - Viņi vēl joprojām nezina, kas mes esam un kas šeit notika. Viņi tikai cenšas iegūt laiku. Kads dodas šurp, lai visu noskaidrotu sikak.
- Un ko mēs darīsim, kad ieradīsies viesi?
Viņiem bija pietiekami daudz laika par to domāt. Rīts kļuva par pecpusdienu, bet iznīcinātāji nerādījās. Grants ieņema posteni bakas augšgala un stundām ilgi vēroja apvarsni, bet neko nemanīja.
- Krievi no mums baidas, - viņš beigu beigas paziņoja, nonācis leja, lai iedzertu tasi tējas; Mjuiram bija izdevies saglabt tējkannu. - Vienīgais ceļš uz šo salu ir caur piestātni. Divi viri ar mašīnpistolēm var viņus aizkavēt dienam ilgi.
- Gluži ka Termopilos, - Rids noteica. Šķita, ka ši doma viņu uzmundrina. - Trīs simti spartiešu stajas pretī visai persiešu armijai.
Marina viegli sarauca uzacis.
- Un nomira visi ka viens.
Pecpusdiena vilkās uz priekšu lēni ka gliemezis. Ta kā nebija neka labaka, ko darīt, Mjuirs un Džeksons turpinaja parmeklet salu ar Bismatronu, lolodami arvien straujāk gaistošu cerību, ka izdosies uztvert signālu. Grants staveja savā izlukposteni, kura viņu laiku pa laikam nomainīja Marina.
Pikai Rids šķietami nemaz, neraizējās par neapskaužamo situāciju, kada bija nokļuvuši viņa biedri. Viņš sedeja uzrauga namiņa, apkravies ar piezīmju gramatu un papīru žūksni, un cītīgi stradaja. Neviens viņu netrauceja, tikai Mjuirs vienu reizi nolēma izlūkot situāciju. Viņš palūkojas uz lielo papīra lapu, kas no visam pusēm bija aplīmēta ar citam papīra skrandām, liecinot par Rīda pūliņiem, un nokremšļojas.
- Kā veicas?
- 1 lmm? - Rids patlaban pētīja lapas žurnālā, kuras nebija neka cita, tikai gari lineārā B teksta stabiņi. - Šobrīd es darbojos ar vietu nosaukumiem.
Mjuiram no mutes gandrīz izkrita cigarete, kas droši vien trāpītu papīram - un tas nebutu prātīgi.
- Vai kaut ko esmu palaidis garam? Man šķila, ka viss vel joprojām ir nesalasams. Ka jus zināt, ka tie ir vietu nosaukumi?
- Tas ir tikai minējums. Tomēr diezgan ticams. Ja uzmanīgi aplūkosiet plāksnes, ko Evanss atrada Knosā, redzesiet, ka šur tur paradas daži konkrēti vardi, kuri gan ir izmētāti pa tekstu, bet vienmer dzelžaina secība.
- Nesaprotu.
- Knosās plāksnēs tiek ievēroti zināmi noteikumi. - Rids mek- leja atbilstošu līdzību. - Iedomājieties, ka mēģināt kaut ko uzzināt par angļu valodu, klausoties laika ziņas. Tas mainas katru dienu, bet staciju secība vienmēr ir viena un ta pati. Ja lasīsiet šo ziņu atšifrējumu, vardi visur paradisies tādā pašā secībā, bet ar dažadam atstarpēm. Landi, Fastneta, Iru jura…
- Skaidrs. - Mjuirs sarauca pieri. - Tatad… ko tas nozīme? Mēs lasām trīs tukstošus gadu senas laika ziņas?
Rids nopūtās.
- Knosās plākšņu konteksta man jasaka, ka lasam Kretas padoto pilsētu nodokļu vai ziedojumu sarakstus. Varam pieņemt, ka to reģistrācijā vienmer nolika konkrēta secība.
- Un vai kada no tam pilsētām paradas uz musu plāksnes?
- Tas nav galvenais. Vietvārdi valodās bieži vien saglabajas pat tad, kad viss parejais ir aizmirsts. Piemēram, Londona. Tas vārds ir senāks par romiešiem, varbūt pat ķeltiem, un tas pārcietis latiņu, anglosakšu, franču, vecangļu valodas iejaukšanos. Un droši vien bus zināms vel pec tūkstoš gadiem. Tatad, ja atradīsim izdzīvojušus vietvārdus, piemeram, Knosu, droši vien varēsim pievienot fonētisko atbilstību simboliem, kas tos apzīmē.
Rids pagrūda brilles augstak uz deguna.
- Tomēr varu jums atklāt, ka uz musu plāksnes paradas viens vārds, kas redzams arī Knosās sarakstos. - Viņš parakņajas papīros, mekledams īsto. - I ,ūk.
Mjuirs aplūkoja trīs simbolus - anku, apli ievilku krustiņu un vienkāršu krustu.