- Un vai kada no tam pilsētām paradas uz musu plāksnes?
- Tas nav galvenais. Vietvārdi valodās bieži vien saglabajas pat tad, kad viss parejais ir aizmirsts. Piemēram, Londona. Tas vārds ir senāks par romiešiem, varbūt pat ķeltiem, un tas pārcietis latiņu, anglosakšu, franču, vecangļu valodas iejaukšanos. Un droši vien bus zināms vel pec tūkstoš gadiem. Tatad, ja atradīsim izdzīvojušus vietvārdus, piemeram, Knosu, droši vien varēsim pievienot fonētisko atbilstību simboliem, kas tos apzīmē.
Rids pagrūda brilles augstak uz deguna.
- Tomēr varu jums atklāt, ka uz musu plāksnes paradas viens vārds, kas redzams arī Knosās sarakstos. - Viņš parakņajas papīros, mekledams īsto. - I ,ūk.
Mjuirs aplūkoja trīs simbolus - anku, apli ievilku krustiņu un vienkāršu krustu.
- Kas tas ir?
Rids kautri pasmaidīja, acīmredzami pulēdamies slēpt prieku par savu atklājumu.
- Ja atceramies, ka vārds paradas uz Knosās plāksnēm, varam pieņemt, ka tas droši vien apzīmē kadu vietu Kreta, un ir ticams, ka taja jau esam bijuši. Mirušo ielejas sakuma ir mūsdienu apdzīvota vieta, ko sauc par Kato Zakro jeb Veco Zakro. Britu skola veica tur izrakumus tūkstoš deviņsimt pirmaja gada un atrada liecības, ka tur apdzīvota vieta bijusi jau mīnojiešu laikos - droši vien osta uz galvena Egejas-levantiešu tirdzniecības ceļa. Tatad, ja uzskatam, ka vārds saglabajies gandrīz tāds pats, iegūstam šiem trim simboliem atbilstošas skaņas: Za-ka-ro.
- Kapec ka? - Mjuirs noradīja uz vidējo simbolu. - Kapec ne gluži vienkārši k?
- Vairums simbolu ir sillabiski, tas ir, tos veido līdzskanis un patskanis. Ja varda blakus ir divi līdzskaņi vai ari tikai viens līdzskanis bez patskaņa, parasti jāievieto patskanis, lai varētu to izrunāt. - Profesora skatiens pakavējas Mjuiram aiz muguras, bet jau nakamaja mirkli atgriezās pie sarunas biedra. - Tatad, ja jus velaties sillabiska alfabēta izrunāt vardu "biksvīts", jums jarak- sta "bi-ku-sa-vīts".
- Apbrīnojami, - Mjuirs noteica, izbrīna šūpodams galvu. - Tā turpiniet. - Viņš uzsvieda uz lielas papīra lapas sērkociņu kastīti. -1 abāk paņemiet šo.
- Es nesmeķeju, - Rids pieklājīgi iebilda.
- Toties varesiet to visu sadedzinat, ja mus notvers.
Veļu pecpusdiena Grants aiz apvāršņa pamanīja traipu. Viņš to vēroja caur binokli, un traips virzījās tuvāk; ta bija krievu patruļas laiva. Kapdams leja, lai brīdinātu pārējos, Cirants atslēdza noliktavu un izvilka lauka bakas uzraugu - stiegrainu vīru ar iz- spuru šiem, sirmiem matiem, šķidru bardu un skābu grimasi sejā. Izmantodams žestus, Grants noradīja, lai uzraugs iededz laternu.
- Kapec, pie visiem velniem, tu to izdarīji? - Mjuirs jautaja, kad Grānts beidzot paradijas. Apmākušās debesis paragri krēsloja, un, atgāzis galvu, viņš jau redzēja gaismas staru laižamies par mākoņiem.
- Mes negribam, lai krievi tumsa apmaldas.
- Vai tiešam?
- Bez viņiem mes nemūžam neatradīsim ceļu prom no šejienes. - Grants piesprādzējā pie apakšstilba nazi un novilka bikšu staru leja, to apslēpdams. - Pagaidām mums japaliek aiz durvīm. Mus neredzedami, viņi sāks šaubīties, vai šeit vispār esam.
Saule noslīga aiz apvaršņa rietumos; Grantam, kurš vēroja lielo spīdekli no bakas radiotelpas, tas šķita mokoši leni. Viņš vairs nezinaja, cik bieži lūkojies ara pa logu un redzejis, ka saule tik tikko pakustējusies. Vismaz patruļas laiva arī īpaši nesteidzas.
Beidzot, kad bija pietiekami tumšs, viņi devas ceļā. Grants aizgāja pēdējais: no iekšpuses aizbultējis tērauda durvis, viņš uzkāpa torni un norāpās lejā pa āķiem. Pec tam viņš pievienojas grupai aiz uzrauga majas. Pametis skatienu ap stūri, viņš redzēja patruļas laivas zaļās un sarkanas navigacijas lampas lēkājam jura. Jau nakamaja mirkli tas pēkšņi pazuda.
- Viņi tuvojas. Iesim.
Ceļinieki metas četrrāpus, cenzdamies virzīties ta, lai viņus no krievu laivas slēptu kalna stāvums. Rids, kuram nekad nebija īpaši patikusi tumsa, jutas kā izciezdams iniciācijas rituālu kada neželigā tumsas kulta. Viņš neredzēja, kur dodas; viņa pasaule kļuva par melnu, ļaunu vietu, pilnu asiem akmeņiem un lipīgiem putnu mesliem. Visapkart plakšķeja, kraca, slīdēja un šņaca neredzamas radības. Reiz viņš ielika plaukstu ligzda un dzirdēja olas saplaisajam; viņa roka kļuva slapja, un Rids izbijies iekunkstējās.
- Kuš, - atskanēja Granta bargais šņāciens. - Ksam jau gandrīz klāt.
- Viņi ari, - atbildēja cita balss, kas droši vien piederēja Mjuiram. Kreisajā pusē bija pakalns, un aiz ta skanēja laivas motori, tuvojoties piestātnei.
- Mjuir, aizved pārējos uz pussalas galu. - Pēcpusdiena Grants bija veltījis nedaudz laika tās izpētei. Paša ziemeļaustrumu stūra galā bija izveidojusies zemes strele, kas stiepa apsudzošu pirkstu pretī jūrai. - Gaidiet mani tur.
Tumsa nekavējoties aprija aizgajušos. Palikuši vieni, Grants un Marina pagriezās pa kreisi un, balstoties uz elkoņiem, rāpās augšup pa nogāzi. Grānts uzmanīgi taustīja ceļu, pulēdamies rāpot apkart ligzdām, kas viņus ieskava ka mīnas. Ne reizi vien viņš saņēma sparna sitienu pa seju, kad kaijas ceļas augša, uzmodinātās no miega. Viņš izmisīgi cereja, ka laivas motors šo troksni apslapēs.
Viņi nonaca pie klints malas un lūkojas lejup uz nelielo ostu. Laiva atradas jau pavisam netālu no krasta, slēpdamas pelekajos tumsas toņos. Baltas putas ieskava priekšgalu, kam motori palīdzēja tureties pretī straumei, bet šurpu turpu kustējās ložmetejs. Uz betona piestātnes šaušanas poza tupēja bariņš viru, pievērsuši šautenes klints malai.
- Velns. - Grants spēji atravas. Viņš bija nokavējis; tagad sakot šaut, viņš kļulu par pavisam vieglu mērķi. Viņš prātoja, vai novarētu izmantot granatu, bet tada gadījuma laiva sēdošie nobītos un dotos prom. Un tieši to Grants nevelejas pieļaut.
lu i ka ir daudz, viņš centās sev iestāstīt. Viņš pagaidīja, līdz sirds nedaudz nomierinās - sen un bieži parbaudits paņemiens - un aizrāpās atpakaļ pie Marinas.
- Mums jāļauj viņiem nakt augša. Ja nemaldos, vispirms viņi dosies uz baku.
- Vai novāksim viņus uz takas?
Grants papurinaja galvu.
- No, lai viņi iet. Pagaidīsim, līdz visi bus prom, pec tam mēģināsim tikt lejā.
Viņi aizlavījās prom - un darīja to tieši laika. Smagi zabaki skrēja augša pa kāpnēm, un pec brīža klints malā paradijas slāvs. Siluets šķietami pazuda un iznira no tumsas, bakas staram slīdot pa debesim. Viņam pievienojās otrs stāvs, pēc tam ari trešais. Pārējie viņiem sekoja. Nervozas, saspringtas kustības java manīt, cik nemierīgi viesi patiesība ir; viņi izklīda un izveidoja retu apli, kas iekļāva ostu. Pec tam visi sastinga.
- Kas notiek?
Naksnīgo klusumu saplosīja šāviens, kam sekoja saraustīta zalve no krievu līnijas puses. Marina pacēla ieroci; Grants nekavējoties uzlika plaukstu viņai uz rokas un nospieda to lejā.
- Viņi apšauda kaijas. Vai ari grib mus nobiedet, lai sakam šaut preti.
Šāvieni apsīka, un tiem sekoja satraukti saucieni. Grants nespeja izšķirt vārdus un droši vien tik un ta tos nesaprastu, bet šķita, ka galvenas emocijas ir atvieglojums. Un tas bija labi.
Negaidītie zibšņi no šauteņu stobriem uz laiku bija sabojajuši Granta spēju redzet tumsā. Gaidīdams tās atgriešanos, viņš vel ciešāk piespiedās pie zemes un ieklausījās. Krievu kareivji nokustējās, it ka kaut ko gaidīdami. Un Grants to izdzirdēja. Klusu du- koņu rietumos, kas pakapeniski pioņemās skaļuma.
Grants nedaudz pacēla galvu. Bakas gaisma apstaroja debesis kā vienmerigs pulss zem mākoņiem, līdzinādamas tālam zibenim vai artilērijas ugunim. Grānts gaidīja un skatijas. Dūkoņa kļuva skaļaka. Un tad viņš to pēkšņi ieraudzīja, pamanīja iznirstam no debesim. Tā bija lidlaiva ar gludu, sudrabotu apdari un savadu, izliektu, bananam līdzīgu formu. Ta palidoja zem gaismas stara un nozuda. Vel pēc sekundes Grānts dzirdēja lidlaivu nošļakstam ūdenī.