Viņš plati pasmaidīja un piesardzīgi aizrapas līdz klints malai.
- Ta būs mūsu biļete prom no šis salas.
Padomju Savienības juras kājnieku leitnants Maksims Serge- jevičs Solovjovs skatījās, ka laiviņa virzas uz piestātnes pusi. Airi šķēla ūdeni; laivas pakaļgala, stīvi izslejies, staveja gara auguma virs, kuram blakus sakņupis dirneja īsāks un druknāks stāvs. 1 .eitnants nemierīgi pameta skatienu augšup uz klintīm, parlieci- nadamies, ka viņa viri visu uzmana. No Odesas saņemtas instrukcijas bija neskaidras, bet draudi neveiksmes gadījuma - nepārprotami.
Laiva atsitas pret piestātni blakus peldošajam vrakam, kas palicis pari no amerikaņu hidroplānā. Garais pasažieris izkapa. Solovjovs sasita papēžus kopa un asi salutēja.
- biedri pulkvedi!
Virs atbildēja ar salutu, asu ka bardas nazis. Solovjovs meģi- naja tumsā saskatīt viņa seju. Ta bija iekritusi un pilna vardarbības pedu: balta reta kropļoja vaigu no auss līdz žoklim, labo aci sedza trīsstūrveida pārsējs. Solovjovs nodomaja, ka tam nav īpašas nozīmes; otra acs bija iegrimusi tik dziļi dobuma, ka šķita tikpat melna un akla ka pirmā.
Solovjovs dziļi ievilka elpu.
- biedri pulkvedi, ar prieku ziņoju, ka pārņēmām ostu bez nepatīkamiem starpgadījumiem. Mani viri uzrauga klintis un ir gatavi uzbrukt bakai. Ja musu ienaidnieki vēl ir tur, viņi visticamak ieslegsies baka.
Pulkvedis kaut ko norūca. No laivas bija izlīdis viņa pavadonis; skatīdamies pulkvedim par plecu, Solovjovs pamanīja smagnēju seju ar buldoga vaigiem un īsiem, gaišiem matiem. Šim vīram mugurā nebija formastērpa - bet Solovjovs jau bija guvis mācību, ka Staļina Krievija visvairak jabaidas no civila apģērba.
- Nenovērtējiet viņus par zemu. - Pat šajā siltaja nakti pulkveža balsi skanēja kaut kas šerminošs un ass. - Daudzi no musu vīriem jau dārgi samaksajuši par šo kļūdu.
- Un viņu rokās ir kaut kas mums ļoti nozīmīgs. - Pirmo reizi bija ierunājies otrs virs. Krieviski viņš runaja vaji, ar smagnēju akcentu. Solovjovs pratoja, no kurienes viņš nācis. Varbūt Polijas? - Ir ļoti svarīgi saņemt viņus dzīvus.
Solovjovs juta sirdi krūtīs sažņaudzamies. Viņš palūkojas uz pulkvedi, meklēdams atbalstu, bet saņēma tikai skarbu grimasi un aprauti izmestus vārdus:
- Uzmanīgi. Biedrs Staļins bus vīlies, ja jums neizdodies.
It kā atbalsojot leitnanta bailes, no klints viņam labajā puse atskanēja mašīnpistoles zalve. Pusceļa uz bakas torni iedegās vel viena gaisma. Solovjovs metās garšļaukus uz piestātnes, kaut gan šāvieni nebija labi notēmēti un lodes nemaz nelidoja viņam tuvuma. Viņam par lielu kaunu pulkvedis pat nesaravās, tikai pagrieza redzīgo pusi, lai noskaidrotu, no kurienes nāk šāvieni. Solovjovs nokaunejies pieceļas un piedzīvoja jaunu pazemojumu, redzot, ka notraipījis formastērpu ar putnu izkārnījumiem. Augša atskanēja jauni šāvieni, viņa vīriem raidot atbildes zalvi. Varbūt viņiem izdevās trāpīt šāvējam, jo no torņa puses nekas vairs nebija dzirdams.
Pulkvedis pieversas Solovjovam. Viņa sejas skarbajas līnijas šķita ierakstīta nojausma par Sibīrijas ziemām, kuras nabaga leitnantam vajadzēs pavadīt visu turpmāko mužu.
- Sūtiet patruļļaivu uz rietumiem, lai piesegtu savu uzbrukumu. Pēc tam savaciet savus vīrus un ieņemiet to sasodīto torni.
Tupēdams starp akmeņiem klints piekaje divdesmit jardu at- taluma no pulkveža, Grants skatijas, ka nelaimīgais virsnieks uzskrien augša pa kāpnēm. Patruļlaiva iedarbināja dzinējus un at- talinajas no piestātnes. Auksts ūdens apskaloja Granta potītes, bet viņš nepieversa tam uzmanību. Pulkvedis uzmeta vēl vienu skatienu bākai, it ka par kaut ko izbrīnīts, un sekoja leitnantam, vezdams līdzi pavadoni. Grants centas izteloties tā sejas izteiksmi bridi, kad viņš ieies bākā.
Tomēr Grants vēlējās atrasties talu prom no šis salas, pirms tas notika. Osta bija tukša, tikai viens vīrs apsargaja piestātni. Nedaudz tālāk ūdenī šūpojas krievu lidlaiva. Tās forma bija parak neparasta, lai mēģinātu pievest to pie mola, tapec krievi bija noenkurojuši to hci.
Grants izvilka pie kajas piespradzeto nazi un sakoda to starp zobiem. Kustedamies gludi kā zutis, viņš ieslīdēja ūdenī un saka peldet uz piestātnes pusi.
Solovjovs pameta skatienu gar uzrauga majas sienu un uzlukoja baku. Viņa kareivji bija pārmeklējuši namu un nevienu neatrada; tātad bāka bija vienīga iespeja. No tas vairs neskanēja šāvieni - varbūt viņa viri bija nogalinājuši snaiperi par spīti pulkveža pavēlēm; par to iedomājoties, leitnants juta šermuļus noskrienam par muguru. Tomēr jabut citiem; radioparraide atskanēja ziņa, ka uz. salas ir četri ienaidnieki. Varbūt pulkvedis neiebildīs, ja viens no tiem būs miris.
Leitnants pieaicināja klat seržantu.
- Vai jums ir sprāgstvielās? - Vīrs palocīja galvu. - Atveriet durvis.
Grānts bez mazaka troksnīša slīdēja pa ūdeni, vairīdamies no asajiem Džeksona lidmašīnas gabaliem, kas bija izmētāti pa viļņiem. Viņš vel dzirdēja šāvienu skaņas, kas atbalsojas no līdzenuma, redzeja uzliesmojumus baka. Krievi vēl joprojām apšaudīja ēnas, bet tas viss bija labi. Apšaude novērsa piestātnes sarga uzmanību; viņš bija pagriezies, vērodams baku, tāpēc neieraudzīja Grantu iznirstam no ūdens kareivim aiz muguras. Grants satvēra dzelzs riņķi, paņēma zobos sakosto nazi un sparīgi ietrieca to sargam papēdi. Krievs iekliedzās un saliecās, vienlaikus griezdamies apkart, lai ieraudzītu uzbrucēju. Tas lika viņam zaudēt līdzsvaru. Grants pasniedzas augšup, satvēra sarga jostu un ievilka viņu ūdeni. Kareivis vēl bridi pretojas, kuldams ūdeni un kliegdams, līdz viņa dzīvību apdzēsa Grānta naža vilciens par kaklu.
Pabeidzis netīro darbu, Grants palūkojas uz klintīm. Šāvieni bija apklusuši, bet nekas neliecinaja, ka viņu kads sadzirdējis. Viņš pavicinaja roku, ceredams, ka Marina viņu redz, un lika sievietei rāpties lejā. Pec tam viņš pagriežas un piepeldēja pie lidlai- vas. Tas bija neparasts aparats, kas nelīdzinājās nekam iepriekš redzetam: garš, augšup versts priekšgals stiepās no kabīnes, bet vienīgais motors bija piestiprināts tieši virs pilota sēdvietas, apēnodams priekšējo stiklu ka baismīgs kakadu cekuls.
- Galvenais, lai lido, - viņš nomurminaja.
Grants izmantoja priekšgalu ka balsta punktu, izrāvās no ūdens un aizvirzijas līdz ieejas lūkai.
No salocīta metala kaudzes, kas reiz bija bakas durvis, ceļas dumu mākonis. Solovjovam ausis vel zvanīja sprādzienā skaņa, kareivjiem skrienot iekša baka. Viņš gaidīja, ar visu savu būtību juzdams, ka tepat blakus stāv ari pulkvedis kopa ar savu pavadoni un visu vēro. No bakas atskanēja reti saucieni, biezo sienu apslapēti, un leitnants no sirds cerēja, ka viņa dumjais seržants neaizmirsīs pavēlēs. Vai ienaidnieki padevušies?
Durvis nostājās seržants. Viņa seja bija sodrejiem notraipīta un drūma.
- biedri leitnant, nāciet, paskatieties.
Solovjovs sekoja viņam caur izlocītajam durvīm. Viņš noņēma cepuri un apvedinaja seju, cenzdamies atvairīt dumus, kas
3(X)
pildīja baku. Viņš u/kapa augša pa vitņveida kapnem uz otro stāvu. Aiz atvērtajam durvīm paveras skats uz sešiem vīriem, kuri spiedās neliela telpa. Vairumam no tiem mugura bija tikai apakšveļa.
- Vai šie ir angļi?
Seržants papurina ja galvu.