Выбрать главу

Viņš plati pasmaidīja un piesardzīgi aizrapas līdz klints malai.

-   Ta būs mūsu biļete prom no šis salas.

Padomju Savienības juras kājnieku leitnants Maksims Serge- jevičs Solovjovs skatījās, ka laiviņa virzas uz piestātnes pusi. Ai­ri šķēla ūdeni; laivas pakaļgala, stīvi izslejies, staveja gara augu­ma virs, kuram blakus sakņupis dirneja īsāks un druknāks stāvs. 1 .eitnants nemierīgi pameta skatienu augšup uz klintīm, parlieci- nadamies, ka viņa viri visu uzmana. No Odesas saņemtas in­strukcijas bija neskaidras, bet draudi neveiksmes gadījuma - ne­pārprotami.

Laiva atsitas pret piestātni blakus peldošajam vrakam, kas pa­licis pari no amerikaņu hidroplānā. Garais pasažieris izkapa. So­lovjovs sasita papēžus kopa un asi salutēja.

-    biedri pulkvedi!

Virs atbildēja ar salutu, asu ka bardas nazis. Solovjovs meģi- naja tumsā saskatīt viņa seju. Ta bija iekritusi un pilna vardarbī­bas pedu: balta reta kropļoja vaigu no auss līdz žoklim, labo aci sedza trīsstūrveida pārsējs. Solovjovs nodomaja, ka tam nav īpa­šas nozīmes; otra acs bija iegrimusi tik dziļi dobuma, ka šķita tik­pat melna un akla ka pirmā.

Solovjovs dziļi ievilka elpu.

-    biedri pulkvedi, ar prieku ziņoju, ka pārņēmām ostu bez ne­patīkamiem starpgadījumiem. Mani viri uzrauga klintis un ir ga­tavi uzbrukt bakai. Ja musu ienaidnieki vēl ir tur, viņi visticamak ieslegsies baka.

Pulkvedis kaut ko norūca. No laivas bija izlīdis viņa pavado­nis; skatīdamies pulkvedim par plecu, Solovjovs pamanīja smag­nēju seju ar buldoga vaigiem un īsiem, gaišiem matiem. Šim vī­ram mugurā nebija formastērpa - bet Solovjovs jau bija guvis mā­cību, ka Staļina Krievija visvairak jabaidas no civila apģērba.

-   Nenovērtējiet viņus par zemu. - Pat šajā siltaja nakti pulk­veža balsi skanēja kaut kas šerminošs un ass. - Daudzi no musu vīriem jau dārgi samaksajuši par šo kļūdu.

-    Un viņu rokās ir kaut kas mums ļoti nozīmīgs. - Pirmo reizi bija ierunājies otrs virs. Krieviski viņš runaja vaji, ar smagnēju ak­centu. Solovjovs pratoja, no kurienes viņš nācis. Varbūt Polijas? - Ir ļoti svarīgi saņemt viņus dzīvus.

Solovjovs juta sirdi krūtīs sažņaudzamies. Viņš palūkojas uz pulkvedi, meklēdams atbalstu, bet saņēma tikai skarbu grimasi un aprauti izmestus vārdus:

-   Uzmanīgi. Biedrs Staļins bus vīlies, ja jums neizdodies.

It kā atbalsojot leitnanta bailes, no klints viņam labajā puse atskanēja mašīnpistoles zalve. Pusceļa uz bakas torni iedegās vel viena gaisma. Solovjovs metās garšļaukus uz piestātnes, kaut gan šāvieni nebija labi notēmēti un lodes nemaz nelidoja viņam tuvu­ma. Viņam par lielu kaunu pulkvedis pat nesaravās, tikai pagrie­za redzīgo pusi, lai noskaidrotu, no kurienes nāk šāvieni. Solov­jovs nokaunejies pieceļas un piedzīvoja jaunu pazemojumu, redzot, ka notraipījis formastērpu ar putnu izkārnījumiem. Aug­ša atskanēja jauni šāvieni, viņa vīriem raidot atbildes zalvi. Var­būt viņiem izdevās trāpīt šāvējam, jo no torņa puses nekas vairs nebija dzirdams.

Pulkvedis pieversas Solovjovam. Viņa sejas skarbajas līnijas šķita ierakstīta nojausma par Sibīrijas ziemām, kuras nabaga leit­nantam vajadzēs pavadīt visu turpmāko mužu.

-   Sūtiet patruļļaivu uz rietumiem, lai piesegtu savu uzbruku­mu. Pēc tam savaciet savus vīrus un ieņemiet to sasodīto torni.

Tupēdams starp akmeņiem klints piekaje divdesmit jardu at- taluma no pulkveža, Grants skatijas, ka nelaimīgais virsnieks uz­skrien augša pa kāpnēm. Patruļlaiva iedarbināja dzinējus un at- talinajas no piestātnes. Auksts ūdens apskaloja Granta potītes, bet viņš nepieversa tam uzmanību. Pulkvedis uzmeta vēl vienu skatienu bākai, it ka par kaut ko izbrīnīts, un sekoja leitnantam, vezdams līdzi pavadoni. Grants centas izteloties tā sejas izteik­smi bridi, kad viņš ieies bākā.

Tomēr Grants vēlējās atrasties talu prom no šis salas, pirms tas notika. Osta bija tukša, tikai viens vīrs apsargaja piestātni. Ne­daudz tālāk ūdenī šūpojas krievu lidlaiva. Tās forma bija parak neparasta, lai mēģinātu pievest to pie mola, tapec krievi bija no­enkurojuši to hci.

Grants izvilka pie kajas piespradzeto nazi un sakoda to starp zobiem. Kustedamies gludi kā zutis, viņš ieslīdēja ūdenī un saka peldet uz piestātnes pusi.

Solovjovs pameta skatienu gar uzrauga majas sienu un uzlu­koja baku. Viņa kareivji bija pārmeklējuši namu un nevienu neat­rada; tātad bāka bija vienīga iespeja. No tas vairs neskanēja šā­vieni - varbūt viņa viri bija nogalinājuši snaiperi par spīti pulkveža pavēlēm; par to iedomājoties, leitnants juta šermuļus no­skrienam par muguru. Tomēr jabut citiem; radioparraide atska­nēja ziņa, ka uz. salas ir četri ienaidnieki. Varbūt pulkvedis neie­bildīs, ja viens no tiem būs miris.

Leitnants pieaicināja klat seržantu.

- Vai jums ir sprāgstvielās? - Vīrs palocīja galvu. - Atveriet durvis.

Grānts bez mazaka troksnīša slīdēja pa ūdeni, vairīdamies no asajiem Džeksona lidmašīnas gabaliem, kas bija izmētāti pa viļ­ņiem. Viņš vel dzirdēja šāvienu skaņas, kas atbalsojas no līdze­numa, redzeja uzliesmojumus baka. Krievi vēl joprojām apšaudī­ja ēnas, bet tas viss bija labi. Apšaude novērsa piestātnes sarga uzmanību; viņš bija pagriezies, vērodams baku, tāpēc neieraudzīja Grantu iznirstam no ūdens kareivim aiz muguras. Grants satvē­ra dzelzs riņķi, paņēma zobos sakosto nazi un sparīgi ietrieca to sargam papēdi. Krievs iekliedzās un saliecās, vienlaikus griezda­mies apkart, lai ieraudzītu uzbrucēju. Tas lika viņam zaudēt līdz­svaru. Grants pasniedzas augšup, satvēra sarga jostu un ievilka viņu ūdeni. Kareivis vēl bridi pretojas, kuldams ūdeni un klieg­dams, līdz viņa dzīvību apdzēsa Grānta naža vilciens par kaklu.

Pabeidzis netīro darbu, Grants palūkojas uz klintīm. Šāvieni bija apklusuši, bet nekas neliecinaja, ka viņu kads sadzirdējis. Viņš pavicinaja roku, ceredams, ka Marina viņu redz, un lika sie­vietei rāpties lejā. Pec tam viņš pagriežas un piepeldēja pie lidlai- vas. Tas bija neparasts aparats, kas nelīdzinājās nekam iepriekš redzetam: garš, augšup versts priekšgals stiepās no kabīnes, bet vienīgais motors bija piestiprināts tieši virs pilota sēdvietas, apē­nodams priekšējo stiklu ka baismīgs kakadu cekuls.

-   Galvenais, lai lido, - viņš nomurminaja.

Grants izmantoja priekšgalu ka balsta punktu, izrāvās no ūdens un aizvirzijas līdz ieejas lūkai.

No salocīta metala kaudzes, kas reiz bija bakas durvis, ceļas dumu mākonis. Solovjovam ausis vel zvanīja sprādzienā skaņa, kareivjiem skrienot iekša baka. Viņš gaidīja, ar visu savu būtību juzdams, ka tepat blakus stāv ari pulkvedis kopa ar savu pava­doni un visu vēro. No bakas atskanēja reti saucieni, biezo sienu apslapēti, un leitnants no sirds cerēja, ka viņa dumjais seržants neaizmirsīs pavēlēs. Vai ienaidnieki padevušies?

Durvis nostājās seržants. Viņa seja bija sodrejiem notraipīta un drūma.

-    biedri leitnant, nāciet, paskatieties.

Solovjovs sekoja viņam caur izlocītajam durvīm. Viņš noņē­ma cepuri un apvedinaja seju, cenzdamies atvairīt dumus, kas

3(X)

pildīja baku. Viņš u/kapa augša pa vitņveida kapnem uz otro stāvu. Aiz atvērtajam durvīm paveras skats uz sešiem vīriem, kuri spiedās neliela telpa. Vairumam no tiem mugura bija tikai apakšveļa.

-   Vai šie ir angļi?

Seržants papurina ja galvu.