- Musejie. Atrādām viņus ieslēgtus noliktava. I .abi, ka neizmantojam granatas.
- Kur tad ir angļi? Kas mus apšaudīja no torņa?
Seržants neatbildeja, tikai norādīja ar īkšķi uz nakamo kāpņu posmu. Kapdams augšup, Solovjovs dzirdēja kāpņu telpa atbalsojamies dīvainu, tarkšķošu troksni, it ka kads spārdītu pa ielu skarda bundžu.
Viņš sasniedza nakamo stāvu - un šausmas pavēra muti.
Cirants aizvadīja lidlaivu garam izvirzītajam zemesragam, cīnīdamies ar straumi, kas mutuļoja tam apkart. Pat ar tik mazu ātrumu kustoties, visa kabīne šķietami drebeja līdz ar motora vib- rācijam.
Marina staveja pie atvērtās lūkas fizelāžā un nopētīja tumsa grimstošo krastu.
-Pūk!
Ari Grants redzēja savus biedrus, kuri sakņupuši sedeja uz šauras zemes strēles, kas iestiepās jura. Viņš pagaidam manīja tikai divus, bet nebija laika ieskatīties ciešāk. Vilnis atsitās pret liellaivas sanu un iešļacas kabīne; viņam visa uzmanība bija javelta pūliņiem noturēt aparatu taisni.
- Tuvāk es netieku. - Grants bija spiests aurot, lai pārkliegtu motora dardiņu. - Viņiem jametas peldus.
Viņš tumsā redzēja, ka abi vīrieši stāv uz akmeņaina krasta. Viens no tiem vilcinājās; otrs pirmo pagrūda, un viņš iekrita ūdeni, rokas vicinadams. Otrs sekoja viņam ar daudz elegantaku kustību. Pirmais noteikti bija Rids, otrais izskatījas pec Džekso- na. bet kur palicis Mjuirs?
Lidmašīna sašūpojas, kad abi viri to sasniedza un pieķeras klat. Marina ierava viņus iekšā, pilošus un klepojošus.
Grānts pameta skatienu atpakaļ.
- Kur Mjuirs?
Džeksons ar mokām piecēlās kajas. No viņa tecēja ūdens.
- Vai tad viņš jus nepanaca?
- Es atstaju viņu pie jums.
- Mjuiram šķita, ka viņš ieraudzījis vel vienu patruļas laivu tuvojamies no otras puses. Viņš solīja meklet jus un pabndināt.
- Neesmu viņu redzējis. - Grants palūkojas arā pa kabīnes logu. Uz kores pakalna virsotnē tumsu šķēla gaismas punkti. - Vai man viņu meklēt?
- Nav laika. - Gaisma kalnā šķita tuvojamies. - Viņš rīkotos tapat, ja tur butu mēs.
Vairs neiebilzdams, Grants pagrieza lidmašīnu prom no salas.
Istabu pildīja metālisks, vienmengs pulss, kas skaitīja pēdējas Solovjova karjeras sekundes. Viņš staveja tieši zem laternas; tas mestais stars atspīdēja uz stikla, kas ietvera vaļā atstatas durvis. Istabas vidu caur griestiem stiepās ass, kas lēnam rotēja un nozuda grīda, droši vien sasniegdama motortelpu. Tai apkart bija aptīta gara virve. Griežoties ass vilka pie virves piesieto mašīnpistoli lēnos apļos pa grīdu. Gailis bija nospiests un ierocis tikšķēja ka pulkstenis, belzenim sitoties pret tukšo aptveres telpu.
Seržants izvilka nazi un pargrieza virvi. Solovjovs atvieglots nopūtas, kad tikšķis apklusa.
- Slīdošais mezgls. Droši vien iespiests logā. Kad ass savilka virvi ciešāk, tā nospieda gaili un saka uz mums šaut.
Solovjovs piestreipuļoja pie atvērtā loga un lieliem malkiem kampa vēso gaisu. Viņš redze ja, ka pulkvedis un ta biedrs stāv pie uzrauga mājas un lūkojas augšup. To sejas slepas tumsā, bet So- lovjovam pat nebija nepieciešama īpaši bagatiga iztēle, lai iedomātos to izteiksmes bridi, kad viņš pavēstīs drausmīgās ziņas. Bet varbūt izdosies situāciju labot. Angļiem jabut kaut kur uz šis salas.
Bāka turpinaja darboties, atklajot un paslēpjot pasauli skatienam vienmenga pulsa. Solovjovs skatījās uz juru, mekledams mierinājumu ramajos viļņos. Ta vieta viņš ieslīga dziļa, apjukuma pilna izmisumā, redzot pulkveža lidlaivu slīdam pari ūdenim - nevis ostā, kur tai jabut, bet gan pie salas ziemeļaustrumu raga. Solovjova kajas saļodzījās; viņš atspiedās pret palodzi. Laterna atkal meta savu gaismas staru, un lidlaiva cēlās gaisa, ūdenim šļācoties no pontoniem. Trešais laternas apgrieziens atklāja, ka tā griežas uz rietumiem. Ceturtaja reizē tā bija nozudusi.
Krievu lidmašīna paceļas virs mākoņiem. Grants palaida nepazīstamas sviras nedaudz vaļīgāk un atkrita sedeklī. Džeksons aizrapas līdz viņam un piesita Grantam pie pleca. Dzinējs darbojas tikai divas pēdas viņiem virs galvas, un kabīne valdošais troksnis bija gandrīz neizturams.
- Kur mes lidojam? - Džeksons iekliedza viņam ausi.
Grants paraustīja plecus un noradīja uz degvielas līmeņrādi.
- Mums nepietiek degvielas, lai tiktu līdz Atenam.
- Tada gadījumā jālido uz Stambulu. Tā ir tuvaka droša osta.
- Un pēc tam? - Grants uzmeta skatienu kompasam un pa- kustinaja sviru, lai pielāgotu kursu.
- Pēc tam noskaidrosim, kas notika ar vairogu. Un ceresim, ka sarkanie nenograba Mjuiru.
Divdesmit astota nodala
Stambula.Nakamās dienas rīts
Grantu pamodinaja sirdi plosošs kliedziens. Viņš uztrukas sēdus un jau bija atbīdījis revolvera drošinātāju, pirms saprata, ka tas ir muedzina aicinajums, smeldzīgs un neizprotams, kas ieplūda istaba caur plāno marles aizkaru. Dziesma atbalsojas visa pilsēta, no katra minareta, ka putnu trejļi.
Marina, ieritinājusies viņam blakus, parmeta roku Grantam par krūtīm un piespiedās vīrietim ciešāk klat. Viņa bija kaila. Sajauktie mati ka vedeklis klaja spilvenu, acis bija aizvērtas, kaila kaja apvijusies Granta kajai. Viņš noglastija Marinas plecu, un viņa tikmēr rotaļajās ar vīrieša krušu spalvām. Viņš bridi gulēja, izbaudīdams skaņas un eksotisko garšvielu smaržu, ko vējš iepūta caur atvērto logu.
Marinas plauksta virzījās lejup. I'irksti aizslīdēja pari Granta vedera cietajiem muskuļiem un talak. Grants saspringa. Viņš maigi pavēla Marinu uz muguras un uzguļas tai virsu. Viņš atbalsti- jas uz elkoņiem, lai varētu lūkoties sievietei seja un verot, ka bauda pamazam atveras miegainas acis. Viņš Marinu noskūpstīja.
Kad Grants iznaca no vannasistabas, Marina jau bija apģērbusies.
- Es iešu uz bibliotēku. Atcerejos kadu Sursela piezīmi un gribu pameklet kaut ko šaja saistība. Ja nemaldos, viņiem šeit ir Suda.
Grants nepūlējās vaicat, kas ir Suda.
- Es došos tev līdzi.
- Ne. Paliec pie Rīda, viņam nepieciešams kads uzraugs. Šķiet, viņš ir uz atklājuma sliekšņa.
Granta sejā atplaiksnija šaubas.
- Vai tiešām? Es redzeju tikai ķeburus un nodomāju, ka viņš vēl taustas pa tumsu.
-Tu nesaproti, ka viņš strada. Iztēlojies, ka valoda ir ka rieksts, ko Rids ceašas pāršķelt. Visu šo laiku viņš turējis to plauksta, pētījis, grozījis, klauvējis pie ta, lai noskaidrotu, kādu skaņu tas rada. Tavuprāt, viņš neko neuzzina. Un piepeši viņš pieklauvē is- taja vietā un čaumala pavisam viegli sadalās uz pusēm.
- Man tik un ta nešķiet, ka tev vajadzētu iet vienai pašai, - Grānts ietiepīgi atkartoja.
Marina nosūtīja viņam gaisa skupstu.
- Bušu atpakaļ uz pusdienām.
Grants atrada Džeksonu pie vēlīnu brokastu galda viesnīcas restorānā. Maltīte bija plana - sālīts siers, sālītas olīvas, salita maize un cieti varita ola - toties kafija stipra. Cirants izdzēra divas tases.
- Vai labi gulēji? - Džeksons painteresējas. Viņš pacēla skatienu no olas, ko patlaban graizīja, un daudznozīmīgi sarauca uzaci - tapat ka vakar, kad G.rants un Marina paņēma sev vienu istabu, nevis atsevišķas. Vai no rīta Džeksons dzirdējis viņus caur planajam sienam? Grantam gan tas sevišķi nerūpeja.
- Ka mironis. Kur ir Rids?
- Savā istabā. Viņš pamodas jau rītausma. Šķiet, viņš doma, ka virzās uz priekšu plāksnes atšifrēšanā. Un es tiešam ceru, ka profesoram taisnība. Ja sarkanie nogrābuši Mjuiru, varu derēt, ka viņiem jau viss ir daudzmaz, skaidrs. Plāksne ir mūsu vienīgais trumpis, un no ta nav nekādās jēgas, ja nevaram izlasīt to velna smērējumu. - Amerikānis parlaida skatienu tukšajam restoranam.