- Kur ir Marina?
- Bibliotēkā. - Grants saspieda olīvu, līdz kauliņš izspraga lauka un aizlēkāja prom pa galda virsmu. - Viņa gribēja pameklēt kaut ko, par ko runāja Sursels.
Džeksons satrūkās.
- Tu javi viņai iet vienai?
- Marina prot sevi aizstāvēt.
- Jēziņ, Grant, ne jau par to es raizējos. Sarkanie mus apsēda kā mušas jau kopš brīža, kad tu spēri kāju uz Krētas zemes. Un šeit, Stambula… - Viņš papurinaja galvu. - Pie visiem svetajiem, komunistu spiegu te ir vairak neka paklaju tirgoņu. Piķis un zēvele, droši vien ari puse paklāju tirgoņu ir sarkano spiegi.
- Viņa prot sevi aizstāvēt, - Grānts atkartoja.
- Tu zini, par ko es runāju.
-Tu maldies. - Granta balsi ieskanējas tērauds; acis bndinaja Džeksonu paklusēt.
- Cerams. 1 ,ai nu ka, mums ir pašiem savas darīšanas kārtojamas. Mjuirs ir pazudis, tapec mums vajadzēs palīgus. Nosutišu telegrammu Vašingtonai un pajautašu, vai viņiem te tuvuma nav kada vienība, kuru varam aizņemties.
- Vai tad mes neatgriezīsimies Atēnas?
Džeksons papurinaja galvu.
- Nav jēgas, vismaz līdz brīdim, kad uzzināsim plāksnes saturu. Melnā jūra vel joprojām šķiet ticamakā vieta, kur atrast vairogu. Lai kur tas butu, šeit mes droši vien esam tam tuvāk neka jebkur citur.
- Ka ar Mjuiru?
-Mums jauzskata, ka noticis sliktakais. Viņš zinaja, ar ko riskē. Ja Mjuirs ir profesionālis, viņš ielaida lodi sev galva, pirms sarkanie tika viņam klat. - Džeksons atbīdīja krēslu un piecelās. - Es došos uz konsulātu. Paliec šeit un uzmani Rīdu. Ja viņš kaut ko atrod vai notiek kas cits, zvani man uz turieni.
Grants pabeidza ēst brokastis, izgaja ara, kioska pari ielai nopirka avīzi angļu valoda un atgriežas augšstava. Džeksons un Rīds bija apmetušies istaba pretī viņējai, un viņš piedauzīja pie durvīm, gribēdams pārliecināties, ka profesoram nekas slikts nav noticis. Apslapēts ņurdiens liecinaja, ka viss kārtībā un traucējumi nav veļami. Grānts nopūties iegāja savā istaba un atkrita uz gultas. No palagiem vēdīja Marinas smaržas.
Taksometrs aizbrauca, atstajot Marinu vienu klusaja ieliņā. Viņa piegaja pie nelieliem koka vārtiem un piezvanīja. Aiz balsinātas sienas ceļas baznīcas kupoli, pavisam pierasti šaja kupolu un torņu pilsēta, un augsta aprikožu krāsas ēka, līdzīga apgaztai piramīdai - katrs nakamais stāvs bija platāks par iepriekšējo. Krasa uz durvīm lobījās nost kā āda, un uz sienas bija uzsknpati kodolīgi politiskie saukļi, bet iekšpuse viss šķita mierīgs.
Durvīs pavērās lodziņš. To aizpildīja aizdomu pilna acs, ko ieskāva mežonīgi saauguši, sirmi mati.
-jā?
- Mans vārds ir Marina Papadžianopoulu, - viņa grieķiski atsaucas. - Es veļos izmantot bibliotēku.
Grumbas ap aci atmaiga, dzirdot pazīstamu valodu. Logs aizveras, atslēga pagriezās, un sakumpis priesteris melna sutana un ar kumilafki cepuri galvā ielaida viņu iekša.
Pat Marina, pieradusi rosīties seno civilizāciju drupas, juta senuma elpu sev apkart, ieiedama pagalma. Tas nebija Knosās senums, tik tais, ka vēstures bezdibenis starp laikmetiem vairs nebija pārvārāms; šis bija vecteva vai vecvectēva senums, pagaisis diženums, velti izšķiesta enerģija un neskaitāmas mūža nogales, dzīve, kas ir miera pati ar sevi.
Marina izbrīnīta atklāja, ka bibliotēka ir ta pati baznīcas eka, ko varēja saskatīt no ārpuses. Viņa par to ieminējās priesterim, kurš veltīja viešņai bezzobainu smaidu.
- Pēc osmaņu uzvaras iebrucēji paziņoja, ka to vairs nedrīkst izmantot reliģioziem merķiem. Viņa Svētība Patriarhs nolēma, ka ta kalpos patiesībai, kļūstot par bibliotēku.
Marina jutās nedaudz dīvaini, ieejot taja iekša, sperot soļus garam zeltainajiem svēto skatieniem mozaīkās pretī krēslai. Gar sienam slējās koka plaukti, pilni ar grāmatam; tie aizpildīja arī nišas starp balsta kolonnām, un telpas vidu zem kupola bija novietoti lakoti galdi, veidojot krustu. Marina apsēdās pec iespējas tuvāk durvīm un izvilka no somas Sursela monogrāfiju. Viņa to šķirstīja, nezinādama, ko tieši mekle, bet pārliecinātā, ka to pazīs, tiklīdz ieraudzīs.
Līdzīgi pašam dižajam varonim arī Baltā sala šķiet mulsinoši divdabīga katram, kurš cenšas to izskaidrot. Tai piemīt labdabīgais drošā patvēruma aspekts, "Drošā osta" gan tieša, gan metaforiskā nozīmē. Ari- ana darbos atrodama piebilde, ka Ahillejs paradtjās garāmbraucošu jūrnieku sapņos un aizvadīja tos uz salu, uz "izdevīgāko vietu, kur izmest enkuru". Runājot par pašu salu, gan Arians, gan Filostrats pauž leģendu par juras putniem, kuru ir ļoti daudz; tie attīra templi, plivinot spārnus, pirms tam samērcējuši tos ūdenī. Tas gan ir pretruna ar Plīnija pierakstīto parunu (NII X.7H), ka "neviens putns nelido par Ahilleja templi Melnās juras salā, kur viņš apglabats". Abi autori min, ka uz salas mītošie dzīvnieki labprātīgi piedāvājās kļūt par upuriem Ahilleja templi, rami slavēdami templim pretī un ļaudamies nazim ("labprātīgā upura" ideja, protams, ir fundamentāli nozīmīga reliģiskās eshatoloģi- jas sastavdaļa vēstures gaita). Uzzīmēta aina rāda mieru un harmoniju, edenisku (vai, precīzāk, hesperīdisku) paradīzi, kura cilvēks, daba un dievi sadzīvo absolūta saskaņa un savstarpējo vajadzību izpratne.
Un tomēr, ka jau pienākas talai, noslēpumainai vietai uz pasaules robežas, darza ir čūska (vārda tiešā nozīme, ja ticam kapteiņleitnanta N.D. Kritskija stāstām par 1823. gadā veikto ceļojumu uz Zmeinij Os- trov); Balto salu apvij bīstama aura. Par šo aspektu sevišķi daudz runa bieži vien veru neņemtais Lemnas Filostrats. Viņš stāsta par dīvainajam skaņām, ko dzird jūrnieki, braucot salai garam: varenas balsis "liek jūrniekiem sastingt bailes", šķind ieroči, klaudz bruņas un zviedz zirgi. Viņš apgalvo, ka nevienam cilvēkam nav jauts palikt uz salas pēc saulrieta. Visatbaidošākais ir stāsts par tirgotāju, kuram Ahillejs lika atvest verdzeni. Domādams, ka meitene paredzēta seksuālu apmierinājumu sniegšanai, tirgotājs piedzīvoju vārdos neaprakstamas šausmas, kad dzirdēja verdzenes kliedzienus; atriebes kurais varonis norāvu viņui visus locekļus citu pēc citu un meiteni uprija. Dieviem un varoņiem Balta salu ir gaismas pielieta purudize, bet mirstīgos tur gaida varmaciba un tumsa.
Marina dažus vārdus pasvītroja ar zīmuli un devas meklet bibliotekāru - vel vienu priesteri. Viņu nācās ilgi pārliecināt, ka Marinas lūgums ir izpildāms, tomēr beigu beigās viņš padevas un noveda viešņu lejup pa kapnem, uz priekšu pa garu gaiteni vecas baznīcas pagrabos līdz slēgtai telpa, kuras plauktus pildīja kastes, nevis gramatas. Ari tās bija aizslēgtas; priesteris vienu no ceļa nost, uzlika uz neliela, apaļa galdiņa telpas stūri un kasti atvēra. Taja uz plana papīra bija novietota tikai viena grāmata. Ta izskatījās neaptverami sena: sudraba gravīra, rotāta dārglietām un krāsainiem akmeņiem, kalpoja par vaku, bet tās malas gadu gaita bija nomelnējušas. Adas muguriņa meta plēksnēs uz papīra, kas to ieskāva. Marina godbijīgi atvēra grāmatu.
bibliotekārs negribeja atstat viņu vienu un gaidīja, līdz Marina atrada meklēto. Lapas bija bruņas un trauslas ka dedzināts cukurs; katru reizi, paršķirdama kadu no tām, viņa baidijas to saplēst. Tiklīdz Marina bija atradusi vajadzīgo vietu un to pārrakstījusi, priesteris paņēma gramatu un iesledza to kaste.
Atgriezusies lasītava, Marina izvilka no plauktiem vel citas gramatas un sāka lasīt. Viņa cītīgi stradajā, priecadamas par iespēju pabūt vienai. Šķita, ka viņa pat fiziski jut plašumu un gaisu sev apkart pec tik daudzām dienam, kas pavadītas smacejoša- jā vīriešu sabiedrībā. Marina nebija muļķe un zinaja, ko par viņu domā Mjuirs un Džeksons, zināja, kadas aizdomas šaudas vīriešiem prata; viņa bija nogurusi no asajiem skatieniem un smīniem. Ap amerikaņi un angli nemitīgi vēdīja kaut kas nepatīkams, vīrišķīgs. l'at Rīds, kurš Marinai ļoti patika, spēja nogurdināt. Un Grants… Viņa sakrustoja kajas zem galda un turpinaja lasīt. Grānts bija parak sarežģīts, lai par viņu tagad domātu.