Выбрать главу

-    Kur ir Marina?

-   Bibliotēkā. - Grants saspieda olīvu, līdz kauliņš izspraga lau­ka un aizlēkāja prom pa galda virsmu. - Viņa gribēja pameklēt kaut ko, par ko runāja Sursels.

Džeksons satrūkās.

-   Tu javi viņai iet vienai?

-    Marina prot sevi aizstāvēt.

-   Jēziņ, Grant, ne jau par to es raizējos. Sarkanie mus apsēda kā mušas jau kopš brīža, kad tu spēri kāju uz Krētas zemes. Un šeit, Stambula… - Viņš papurinaja galvu. - Pie visiem svetajiem, komunistu spiegu te ir vairak neka paklaju tirgoņu. Piķis un zē­vele, droši vien ari puse paklāju tirgoņu ir sarkano spiegi.

-   Viņa prot sevi aizstāvēt, - Grānts atkartoja.

-   Tu zini, par ko es runāju.

-Tu maldies. - Granta balsi ieskanējas tērauds; acis bndinaja Džeksonu paklusēt.

-   Cerams. 1 ,ai nu ka, mums ir pašiem savas darīšanas kārtoja­mas. Mjuirs ir pazudis, tapec mums vajadzēs palīgus. Nosutišu telegrammu Vašingtonai un pajautašu, vai viņiem te tuvuma nav kada vienība, kuru varam aizņemties.

-    Vai tad mes neatgriezīsimies Atēnas?

Džeksons papurinaja galvu.

-    Nav jēgas, vismaz līdz brīdim, kad uzzināsim plāksnes sa­turu. Melnā jūra vel joprojām šķiet ticamakā vieta, kur atrast vai­rogu. Lai kur tas butu, šeit mes droši vien esam tam tuvāk neka jebkur citur.

-   Ka ar Mjuiru?

-Mums jauzskata, ka noticis sliktakais. Viņš zinaja, ar ko ris­kē. Ja Mjuirs ir profesionālis, viņš ielaida lodi sev galva, pirms sarkanie tika viņam klat. - Džeksons atbīdīja krēslu un piecelās. - Es došos uz konsulātu. Paliec šeit un uzmani Rīdu. Ja viņš kaut ko atrod vai notiek kas cits, zvani man uz turieni.

Grants pabeidza ēst brokastis, izgaja ara, kioska pari ielai no­pirka avīzi angļu valoda un atgriežas augšstava. Džeksons un Rīds bija apmetušies istaba pretī viņējai, un viņš piedauzīja pie durvīm, gribēdams pārliecināties, ka profesoram nekas slikts nav noticis. Apslapēts ņurdiens liecinaja, ka viss kārtībā un traucēju­mi nav veļami. Grānts nopūties iegāja savā istaba un atkrita uz gultas. No palagiem vēdīja Marinas smaržas.

Taksometrs aizbrauca, atstajot Marinu vienu klusaja ieliņā. Vi­ņa piegaja pie nelieliem koka vārtiem un piezvanīja. Aiz balsinā­tas sienas ceļas baznīcas kupoli, pavisam pierasti šaja kupolu un torņu pilsēta, un augsta aprikožu krāsas ēka, līdzīga apgaztai pi­ramīdai - katrs nakamais stāvs bija platāks par iepriekšējo. Kra­sa uz durvīm lobījās nost kā āda, un uz sienas bija uzsknpati ko­dolīgi politiskie saukļi, bet iekšpuse viss šķita mierīgs.

Durvīs pavērās lodziņš. To aizpildīja aizdomu pilna acs, ko ieskāva mežonīgi saauguši, sirmi mati.

-jā?

- Mans vārds ir Marina Papadžianopoulu, - viņa grieķiski at­saucas. - Es veļos izmantot bibliotēku.

Grumbas ap aci atmaiga, dzirdot pazīstamu valodu. Logs aiz­veras, atslēga pagriezās, un sakumpis priesteris melna sutana un ar kumilafki cepuri galvā ielaida viņu iekša.

Pat Marina, pieradusi rosīties seno civilizāciju drupas, juta se­numa elpu sev apkart, ieiedama pagalma. Tas nebija Knosās se­nums, tik tais, ka vēstures bezdibenis starp laikmetiem vairs ne­bija pārvārāms; šis bija vecteva vai vecvectēva senums, pagaisis diženums, velti izšķiesta enerģija un neskaitāmas mūža nogales, dzīve, kas ir miera pati ar sevi.

Marina izbrīnīta atklāja, ka bibliotēka ir ta pati baznīcas eka, ko varēja saskatīt no ārpuses. Viņa par to ieminējās priesterim, kurš veltīja viešņai bezzobainu smaidu.

- Pēc osmaņu uzvaras iebrucēji paziņoja, ka to vairs nedrīkst izmantot reliģioziem merķiem. Viņa Svētība Patriarhs nolēma, ka ta kalpos patiesībai, kļūstot par bibliotēku.

Marina jutās nedaudz dīvaini, ieejot taja iekša, sperot soļus ga­ram zeltainajiem svēto skatieniem mozaīkās pretī krēslai. Gar sie­nam slējās koka plaukti, pilni ar grāmatam; tie aizpildīja arī ni­šas starp balsta kolonnām, un telpas vidu zem kupola bija novietoti lakoti galdi, veidojot krustu. Marina apsēdās pec iespē­jas tuvāk durvīm un izvilka no somas Sursela monogrāfiju. Viņa to šķirstīja, nezinādama, ko tieši mekle, bet pārliecinātā, ka to pa­zīs, tiklīdz ieraudzīs.

Līdzīgi pašam dižajam varonim arī Baltā sala šķiet mulsinoši div­dabīga katram, kurš cenšas to izskaidrot. Tai piemīt labdabīgais drošā patvēruma aspekts, "Drošā osta" gan tieša, gan metaforiskā nozīmē. Ari- ana darbos atrodama piebilde, ka Ahillejs paradtjās garāmbraucošu jūr­nieku sapņos un aizvadīja tos uz salu, uz "izdevīgāko vietu, kur izmest enkuru". Runājot par pašu salu, gan Arians, gan Filostrats pauž leģen­du par juras putniem, kuru ir ļoti daudz; tie attīra templi, plivinot spār­nus, pirms tam samērcējuši tos ūdenī. Tas gan ir pretruna ar Plīnija pierakstīto parunu (NII X.7H), ka "neviens putns nelido par Ahilleja templi Melnās juras salā, kur viņš apglabats". Abi autori min, ka uz salas mītošie dzīvnieki labprātīgi piedāvājās kļūt par upuriem Ahilleja templi, rami slavēdami templim pretī un ļaudamies nazim ("labprātīgā upura" ideja, protams, ir fundamentāli nozīmīga reliģiskās eshatoloģi- jas sastavdaļa vēstures gaita). Uzzīmēta aina rāda mieru un harmoniju, edenisku (vai, precīzāk, hesperīdisku) paradīzi, kura cilvēks, daba un dievi sadzīvo absolūta saskaņa un savstarpējo vajadzību izpratne.

Un tomēr, ka jau pienākas talai, noslēpumainai vietai uz pasaules robežas, darza ir čūska (vārda tiešā nozīme, ja ticam kapteiņleitnanta N.D. Kritskija stāstām par 1823. gadā veikto ceļojumu uz Zmeinij Os- trov); Balto salu apvij bīstama aura. Par šo aspektu sevišķi daudz runa bieži vien veru neņemtais Lemnas Filostrats. Viņš stāsta par dīvainajam skaņām, ko dzird jūrnieki, braucot salai garam: varenas balsis "liek jūr­niekiem sastingt bailes", šķind ieroči, klaudz bruņas un zviedz zirgi. Viņš apgalvo, ka nevienam cilvēkam nav jauts palikt uz salas pēc saul­rieta. Visatbaidošākais ir stāsts par tirgotāju, kuram Ahillejs lika atvest verdzeni. Domādams, ka meitene paredzēta seksuālu apmierinājumu sniegšanai, tirgotājs piedzīvoju vārdos neaprakstamas šausmas, kad dzir­dēja verdzenes kliedzienus; atriebes kurais varonis norāvu viņui visus locekļus citu pēc citu un meiteni uprija. Dieviem un varoņiem Balta salu ir gaismas pielieta purudize, bet mirstīgos tur gaida varmaciba un tumsa.

Marina dažus vārdus pasvītroja ar zīmuli un devas meklet bib­liotekāru - vel vienu priesteri. Viņu nācās ilgi pārliecināt, ka Ma­rinas lūgums ir izpildāms, tomēr beigu beigās viņš padevas un noveda viešņu lejup pa kapnem, uz priekšu pa garu gaiteni ve­cas baznīcas pagrabos līdz slēgtai telpa, kuras plauktus pildīja kastes, nevis gramatas. Ari tās bija aizslēgtas; priesteris vienu no ceļa nost, uzlika uz neliela, apaļa galdiņa telpas stūri un kasti atvēra. Taja uz plana papīra bija novietota tikai viena grāmata. Ta izskatījās neaptverami sena: sudraba gravīra, rotāta dārglie­tām un krāsainiem akmeņiem, kalpoja par vaku, bet tās malas ga­du gaita bija nomelnējušas. Adas muguriņa meta plēksnēs uz pa­pīra, kas to ieskāva. Marina godbijīgi atvēra grāmatu.

bibliotekārs negribeja atstat viņu vienu un gaidīja, līdz Mari­na atrada meklēto. Lapas bija bruņas un trauslas ka dedzināts cukurs; katru reizi, paršķirdama kadu no tām, viņa baidijas to sa­plēst. Tiklīdz Marina bija atradusi vajadzīgo vietu un to pārrak­stījusi, priesteris paņēma gramatu un iesledza to kaste.

Atgriezusies lasītava, Marina izvilka no plauktiem vel citas gramatas un sāka lasīt. Viņa cītīgi stradajā, priecadamas par iespēju pabūt vienai. Šķita, ka viņa pat fiziski jut plašumu un gai­su sev apkart pec tik daudzām dienam, kas pavadītas smacejoša- jā vīriešu sabiedrībā. Marina nebija muļķe un zinaja, ko par viņu domā Mjuirs un Džeksons, zināja, kadas aizdomas šaudas vīrie­šiem prata; viņa bija nogurusi no asajiem skatieniem un smīniem. Ap amerikaņi un angli nemitīgi vēdīja kaut kas nepatīkams, vī­rišķīgs. l'at Rīds, kurš Marinai ļoti patika, spēja nogurdināt. Un Grants… Viņa sakrustoja kajas zem galda un turpinaja lasīt. Grānts bija parak sarežģīts, lai par viņu tagad domātu.