Marina jau bija gandrīz, pabeigusi iesākto, kad paradījās priesteris vārtsargs un piegaja pie viņas galda.
- Pie vārtiem jūs gaida kads vīrietis, - viņš čukstēja. - O Kyriod Grants.
Marina apjuka; ka viņš atradis šo vietu?
- Vai viņš nenosauca iemeslu, kāpēc atnacis?
Priesteris papurinaja galvu.
- Viņš tikai teica, ka tas esot svarīgi.
Marina pameta skatienu uz, grāmatam apkrauto galdu. Vel piecas minūtes, un viss bus izdarīts - varbūt likt viņam gaidīt. Bet, ja Grānts gribēja runāt par kaut ko svarīgu…
Viņa pieceļas, atstādama gramatas.
- Es atgriezīšos, - viņa apsolīja bibliotekārām un aizgaja.
Grants neuzzinaja, kas viņu pamodinajis; viņš pat nepamanīja, ka aizmidzis. Krekls mirka sviedros un mute bija sūra garša. Viņš iedzera paris malkus ūdens no glazēs uz naktsgaldiņa, kaut gan taja bija sabirušas smiltis.
Viņš ielūkojas pulksteni; tas rādīja četri. Pār viesnīcu gūlās smagnējs pēcpusdienas rāmums; šķita, ka pat muedzini likušies uz auss.
Vel nejuzdamies īsti pamodies, Grānts atkal uzmeta skatienu pulkstenim. Kur palikusi Marina? Viņa bija solījusi atgriezties uz pusdienām. Grānts piecelās sēdus un aplūkoja istabu. Nekas no viņas mantam nebija kustināts - un viņš dzirdētu Marinu ienakam.
Grānts uzvilka kājas kurpes un izgāja gaiteni. Viņš pieklauvēja pie Rīda durvīm un nepacietīgi gaidija. Nekas nenotika, un viņa nemiers pieņemas spēkā. Kas ar visiem noticis? Viņš paraustīja rokturi - durvis nebija aizslēgtas - un iegaja iekšā.
Istaba izskatijas kā viesuļvetrā cietusi. Visapkart bija izmētātās gramatas un papīri līdz ar drēbēm, nomestām kurpēm un pus- iztukšotām tējas tasēm. Grants nespeja iedomāties, kā Rīdām izdevies paņemt līdzi tik daudz mantu. Aizkari bija aizvilkti, tapec istaba grima nespodri dzintaraina gaismā. Un paša vidu, sakrustotam kajam sēdēdams uz gultas, gozējās Rids, tērpies zīda rīta- svarkos.
Viņš pacēla skatienu, samirkšķinaja acis un paberzeja brilles ar ritasvarku jostu.
- Grant? Atvainojiet… jums vajadzēja pieklauvet.
- Fs jau klauvēju. - Grants izlaipoja caur mantu jūkli un atrada gultas stūri, uz kura piemesties. - Vai Marinu neesat redzējis?
Rids uzmeta vel pedejo skatienu papīra lapai, ko patlaban pētīja, un atbalstīja to pret ceļgalu.
- Man šķita, ka viņa ir kopa ar jums. Neesmu viņu redzējis visu dienu.
- Viņa no rīta devās uz bibliotēku. Vai zināt, kur ta atrodas?
- Konstantinopolē? - Rids nekad nebija atbalstījis nosaukuma maiņu uz Stambulu. - Šī pilsēta jau tūkstoš piecsimt gadus bijusi zinātnes centrs. Bibliotēku šeit droši vien ir vairāk neka mošeju. Vai viņa neteica, ko meklē?
- Ne. Pagaidiet, ja, teica gan. Viņiem kaut kas esot. - Grānts prata parcilāja rīta sarunu. - Kaut kāda Suda? - Viņš jau grasijas jautat, vai Rīdām tas kaut ko izsaka, bet profesora sejas izteiksme uzreiz sniedza apstiprinošu atbildi.
- Tai jabut Ekumēniskajai Patriarha bibliotēkai.
- Vai zināt, kur tā atrodas?
- Apmēram. Jūs varat braukt ar taksometru.
- Ģērbieties. Jus brauksiet man līdzi.
Rids pameta skatienu apkart istabai, it ka pārsteigts par ieraudzīto jucekli.
-Nedomāju, ka spēšu jums daudz palidzet.
- Es jus neņemu līdzi ka pailgu. Mes jau zaudējam Mjuiru. Ja kaut kas noticis, jūs droši vien būsiet nakamais.
Viņi apturēja taksometru un devas ceļa. Rids driz vien secināja, ka bēgšana no I'adomju Savienības iznicinātajiem un partizānu lodēm ir nieks vien sahdzinajuma ar taksometra braucienu pa Stambulu. Šoferis acīmredzot iedomājas, ka nokļuvis Impērijas sacīkšu laukuma un piedalas kaujas ratu sacensības par prieku skatītāju tūkstošiem, vai ari iztēlojas sevi kada osmaņu laika senča ada, dzenot zirgu pa plašo Anatolijas stepi. Rids nosprieda, ka neviens no abiem scenārijiem nespej sacensties ar musdienu Stambulas pārpildītajam alejām un šaurajam ieliņām.
- Kas ir tā Suda, ko mekleja Marina? - Grānts jautaja. Taksometrs pašavas sānis, izvairoties no vira ezeļa mugurā, un tūlīt pat metas pa labi, bēgot no tramvaja.
- Ta ir gramata, kaut kas līdzīgs literatūras vardnicai. Viduslaikos to sastādīja bizantijas galma vajadzibam. Taja sniegtas daudzu rakstnieku biogrāfijās, citādi mes par viņiem neuzzinātu itin neko. I.idz mūsdienām saglabājušies ļoti nedaudzi eksemplāri.
- Kapec Marinai ta vajadzīga?
- Man nav ne jausmas. Varbūt viņa atcerējās vel kādu autoru, kurš pieminejis vairogu vai balto salu.
Rids apklusa, un vaditajs izpildīja sarežģītu manevru, kura ietilpa vienlaicīga cigaretes aizdedzināšana, signāltaures nospiešana, strauja pagriešanas ap stūri un dūres kratīšana uz apdze- namas kravas mašīnas pusi. Rīds nobaleja un nomurminaja kaut ko grieķiski.
- Kas tas bija? - Grants jautaja, saķēris rokturi mašīnas griestos.
- Homērs.
Kūleņus mezdams uz priekšu, pie kaujratietn nogāzās Eimēls,
Sasita degunu, lupas un nobrāza elkoņa galu,
Nobrāzu adu uz pieres virs uzacīm kuplam.
Vel trīs reizes veiksmīgi izvairījies no nāves, taksometra vadi- tajs i/laida pasažierus pie bibliotēkas vārtiem. Lodziņš durvis atveras; sirmiem matiem apaugusi acs viņus aizdomīgi nopētīja.
- Ja? - viņš grieķiski jautaja.
- Mēs meklējam savu draudzeni. Viņa no nta ieradas bibliotēka. Vai esat viņu redzejis?
Acs nedaudz samiedzas.
- Viņa šeit bija no rīta.
- Bija? Kad viņa aizgāja?
- Pusdienlaiks? - balss skanēja nedroši. - Ieradās tris viri mašīna.
Grants juta neredzamu roku ietriecam dunci viņam vedera.
- Vai viņa neteica, uz kurieni dodas?
- Viņa teica, ka atgriezīsies.
-Un?
- Neatgriežas. - Duncis ieurbās dziļāk. - Bet viņa atstaja šeit savu darbu.
Grants izmisis parlaida skatienu ielai, it kā ceredams, ka Marina tūlīt pat mierīgi pienāks viņam klat. Neviena nebija.
- Vai paradīsiet mums?
Priesteris negribīgi atvēra vārtus un aizveda viņus pari pagalmam uz bibliotēku. Marinas soma karajas uz krēsla atzveltnes vieta, kur viņa to atstaja, un uz galda tai pretī bija tikai viena grama- ta. Starp lapam bija ielikta neliela papīra stremele.
Grants paķēra gramatu. Tas nosaukums bija rakstīts franču valoda, bet uz vaka iespiestais vārds bija salasams.
- Ta ir Sursela gramata. Marina teica, ka viņu ieinteresejis kaut kas, ko pieminēja Sursels. - Grants to atvēra at/.imetaja vieta. Viņa skatienu piesaistīja teikums, kas daļēji pasvītrots ar zīmuli. Viņš paradīja to Rīdām, kurš iztulkoja teikumu no franču valodas:
Par šo aspektu sevišķi daudz runa bieži vien vēra neņemtais Ismnas Filostrats.
- Kas ir I .emnas Filostrats?
Grants jau bija tik ļoti pieradis pie Rīda vienmer gatavajam atbildēm uz jautājumiem, pie iecietīgajiem smaidiem un aizkaitinājuma noputam, kas tas pavadīja atkarībā no profesora noskaņojuma, ka vairs par tam pat nedomaja. Viņš jau sen bija nonācis pie secinājumā, ka profesors ir nekļūdīga, staigajoša enciklopēdija antīkas vēstures jautajumos.